Biedrības EPV uzsaukums volejbola saimei: mostieties un ieskatieties patiesībai acīs!

No gada sākuma, kad iepriekšējā (arī faktiski esošā) Latvijas Volejbola federācijas (LVF) vadība apveda ap stūri pati savus biedrus, sasaucot LVF kopsapulci pirms Ziemassvētkiem un nedodot iespēju izvirzīt alternatīvus prezidenta amata kandidātus, ir pagājis pietiekoši ilgs laiks, lai izprastu šo sporta veida funkcionāru motivāciju turēties pie krēsliem. Ja Futbola federācijas gadījumā tā ir liela nauda, tad LVF gadījumā tā ir tīra savas godkāres apmierināšana, pie izdevīgas apstākļu sakritības saglabājot noteiktu atpazīstamību (galvenokārt uz pludmales volejbolistu rēķina) un statusu šķietamajā Latvijas sporta elitē.

Pusgada laikā ir bijusi iespēja ļaut cilvēkiem pārliecināties par to, ka vārdos pagājušās tūkstošgades nomenklatūras un valsts pārvaldes darbinieki saka vienu, bet faktiskās darbības ir pavisam citas.
- Tikšanās reizēs ar LVF prezidentu Ati Sausnīti, viceprezidentiem Aināru Mežuli un Māri Pēkali ir bijušas skaidri dzirdamas tikai standartfrāzes, ka principā viss ar volejbolu ir kārtībā, tikai valsts to neatbalsta.
- Kad argumentēti norādīts uz nebūšanām un problēmām, tad tiek meklēti vēl kādi citi vainīgie, bet netiek runāts pēc būtības.
- Kad nav tālāku darbību no “vadoņu” puses, mēs par to atgādinām un saņemam personiskus uzbrukumus, norādot, ka “varēja taču visu mierīgāk atrisināt...”
- Lai arī sākotnēji šķita - nevar taču būt tā, ka savstarpējās korporatīvās saites Latvijas sportā ir tik ļoti savijušās, tad pēdējo mēnešu notikumi to spilgti parādījuši. Notiek cieša savstarpēja piesegšana tikai, lai nodrošinātu palikšanu savos amatos.

Mīļie volejbola draugi, mostieties un ieskatieties patiesībai acīs! Ja šobrīd Latvijas volejbolu pie dzīvības uztur vēl tie atsevišķie entuziasti, kas ir palikuši, tad pēc 5 gadiem šādu aktīvu censoņu būs palicis pavisam maz. Un kas pie tā būs vainīgs?! Latvijas valsts?! Bet kas tad ir šī Valsts? Tie esam mēs visi, kam šodien ir iespēja lemt par to, vai esošie volejbola dzīves vadītāji ir cienīgi to vadīt arī turpmāk. Tiekoties ar pašvaldību vadītājiem un uzņēmējiem, kas bijuši saistīti ar volejbolu, viņi visi kā viens apgalvo, ka nejūt nekādu piederību šim sporta veidam, jo LVF vadība ir uzurpējusi varu, neradot veselīgu mijiedarbību starp cilvēkiem, kas gribētu atbalstīt savu sporta veidu.

Apceļojot Latviju, viens no jautājumiem, kuru esmu centies uzdot pats sev, ir – vai tiešām cilvēki neredz, kā ar viņiem manipulē un cenšas apmānīt ar lētiem mānekļiem (Eiropas čempionāts pludmales volejbolā, “Lāses kauss”), nerunājot pēc būtības?! Pēdējo mēnešu notikumi liecina, ka daudzas lietas ir mainījušās, un cilvēki ir sākuši kritiskāk raudzīties uz tiem procesiem, kas notiek Latvijas volejbolā. Šajā nedēļā gan atkal nācās pārliecināties, ka manipulēšana, zināmā mērā draudi un iebiedēšana atkal ir likusi mainīt savu viedokli vairākiem volejbola cilvēkiem, kas bija gatavi piedalīties rītdienas LVF Kopsapulcē. Šajā sapulcē ir paredzēts skatīt Latvijas volejbola nākotnes stratēģiju un šobrīd nav paredzēts lemt par izmaiņām LVF pārvaldības modelī.

Katrs pats sev var uzdot jautājumus par to, kādā veidā ietekmēt šos procesus – vai nu ļauties tam, ka ar Tevi turpina manipulēt, vai tomēr rīkoties. Ir saprotams, ka ne katrs ir gatavs publiski paust savu viedokli, tomēr parādīt attieksmi, atvēlēt laiku un piedalīties sapulcē taču var! Apceļojot Latviju, daudzi jautā par manu personīgo motivācija iesaistīties. Mana atbilde ir ļoti līdzīgai tiem daudzajiem volejbola entuziastiem, kas atceras garās stundas treniņos, patīkamos mirkļus kopā ar volejbolā iegūtajiem draugiem. Es mīlu šo spēli un tā man ir devusi iespēju iepazīt lieliskus cilvēkus, apceļot pasauli un iegūt jaunus iespaidus, kas palīdz arī šobrīd ikdienas darbā!

Šī motivācija ir ļoti emocionāla pēc savas būtības un tai nav nekāda racionāla pamata – ziedotais laiks, cenšoties pārliecināt cilvēkus par to, ka 21. gadsimtā lietas kārto citādāk, atņēmis daudz stundu, ko būtu varētu pavadīt laiku kopā ar sev mīļiem cilvēkiem. Nav racionāla skaidrojuma šīm darbībām, tikai emocionāla nevēlēšanās samierināties, ka mani apmāna, apkrāpj un es tikai samierinos!

Samierināšanās, malā stāvēšana, klusēšana ir saprotama, bet ne attaisnojama, ja pēc neilga brīža nāk atskārsme par vilšanos un to, ka tevi kārtējo reizi ir apmānījuši!

Kaspars Timermanis,
biedrības “Es Par Volejbolu!”
valdes priekšsēdētājs