Timermanis: "Visi ceļi ved uz Romu (Maskavu)?"

Savā otrajā blogā "Cēsu Alus" komandas vadītājs Kaspars Timermanis analizē Eiropas vadošo volejbola līgas, to popularitāti un kopējo līmeni.

Skatoties uz tendencēm pasaules volejbolā, var noteikti redzēt, ka pasaules spēcīgāko volejbolistu ceļi skaidri ved mūsu austrumu kaimiņi virzienā. Bet vai var uzskatīt, ka šobrīd Krievijas Superlīga ir spēcīgākā pasaulē - par to nedaudz esmu centies analizēt savā šodienas blogā un centīšos šo tematu turpināt arī turpmāk.

Krievijas masu mediji ar izteiktu lepnumu pēc Olimpiādes ziņoja, ka šajā sezonā Krievijas Superlīgā spēlēs 20 Pekinas medaļnieku (visa Krievijas izlase, 2 Brazīlijas izlases spēlētāji, 6 ASV spēlētāji) un šāds titulētu spēlētāju daudzums varētu liecināt par Krievijas līgas visvarenību, tomēr viennozīmīgi nosaukt šo par stiprāko un labāko līgu pasaulē pagaidām vēl nevar. Kā galvenie konkurenti uz labākās līgas titulu joprojām ir Itālijas A1 sērija.

Noteikti Krievijas čempionāta ieguvums ir tas, ka komandās ir tikai divu leģionāru kvotas, kas nodrošina tikai visaugstākās raudzes spēlētāju nonākšanu Superlīgā. Vienlaikus vairākas pasaules volejbola superzvaigznes tomēr izvēlas citus čempionātus, kuros ir iespēja sajusties kā īstenai sporta zvaigznei. Krievijā vēl marketinga, PR un zvaigžņu veidošanas tradīcijas vēl tikai veidojas, tāpat kā kopējais sporta veida tēls vēl būtiski atpaliek no Itālijas volejbolā iesakņotajām tradīcijām. Tas pats Matejs Kazijskis izvēlējās Trentino Maskavas "Dinamo" vietā. Kaut gan no citas puses - to, ko nevar nopirkt par naudu, to var nopirkt par lielu naudu. Un šis teiciens vistiešākajā mērā attiecas uz Krievijas Superlīgu.

Kopējie Krievijas klubu budžeti noteikti apsteidz Itālijas klubu rocību, bet tas nenozīmē, ka krievi varētu itāļus "nomētāt ar cepurēm". Itālija joprojām ir vieta, kur visaugstākā līmeņa spēlētāji dodas bez bažām, zinot čempionāta līmeni un sadzīves apstākļus. Pēc pirmajām bezdelīgām Krievijas Superlīgā spēlētāji beiguši baidīties arī no tālajiem pārlidojumiem un aukstajām ziemām Krievijā. Un ja vēl par to maksā vismaz divas reizes vairāk kā Itālijā - tad var pieciest arī šādas neērtības.

Itālijas volejbols šobrīd piedzīvo pārmaiņu laikus, kas saistīts ar iepriekšējos gados izteikto tendenci ar lielo leģionāru skaitu savos klubos, kas radījis situāciju, ka pašu nacionālā izlase vairs nesasniedz tos augstumus kā 90.gados. Un likumsakarīga ir arī sponsoru intereses samazināšanās. Krievijas, Polijas un arī Somijas nacionālo izlašu panākumi "velk" aiz sevis arī kopējo sporta veida popularitāti klubu līmenī un ja to vēl var "ietīt spožā papīrītī", tad šāda veiksmes formula nostrādā.

Itāļi un poļi šobrīd Eiropas volejbolā noteikti ir topā tieši marketinga un PR jautājumos, tomēr nekādas darbības nevar samēroties ar Krievijas piedāvāto naudu. Vienlaikus labākie Itālijas un Polijas spēlētāji paliek uzticīgi saviem klubiem, sev ierastajai videi un - lai cik tas dīvaini nebūtu - nosūta uz Krieviju jau "nodzītos zirgus" vai otrā plāna aktierus (iepriekš Černičs, Žigadlo, Prigels, tagad Kasoli). Divu leģionāru kvota gan radījusi situāciju, ka Krievijas spēlētāji neskopojas pieprasīt neadekvāti lielas algas, jo atlikušās vismaz 10 komandas spēlētāju vietas ir jāaizpilda ar vietājiem spēlētājiem. Šājā situācijā Krievijas vidusmēra spēlētāju algas ir lielākas pat par volejbola superzvaigznēm Itālijā un Polijā.

Par līgu savstarpējo sāncensību varēsim pārliecināties Eiropas Čempionu līgā, kurā startēs visu lielāko volejbola lielvalstu labākie klubi. Pēc ilgāka pārtraukuma iepriekšējā sezonā uzvarēja krievi (Kazaņas "Dinamo"), vēl vairāk liekot runāt par Krievijas līgas vadošo lomu Eiropas volejbolā.

Kaspara Timermaņa pirmais blogs par "Schenker" volejbola līgu šeit - volejbols.cesis.lv: Volejbols