Vladimiru Ļeskovu pieminot

Izveidojis banku "Olimpija", bijis viens no "Bankas Baltija" dibinātājiem. Kopš 1995. gada, kad bankrotēja "Olimpija", pārsvarā dzīvojis Krievijā, Maskavā, bet visus pēdējos gadus Pleskavā. Uz Krieviju devās tāpēc, ka "negribu būt Haritonova un Laventa vietā" (proti, cietumā). Biznesa un arī privātās darīšanās itin bieži ciemojās Latvijā. Kaut bija izsludināts starptautiskā meklēšanā, Latvijas likumsargi viņu tā arī neaizturēja. Ar ļoti īpatnēju humora izjūtu. Proti, 1995. gadā viņš "Olimpiju" nenoveda līdz bankrotam, bet aizslēgtajā seifā atstāja vienu dolāru...

Ar lielu patiku izjokoja citus, telefona sarunā stādoties priekšā kā... kinorežisors no Kanādas, vai kā manā gadījumā - prokurors Mežsargs. Bija 2012. gada novembris, Latvijas hokeja izlase gatavojās divām pārbaudes spēlēm ar Krieviju. Tas bija laiks, kad Rīgas "Dinamo" karoja ar Latvijas hokeja federāciju: proti, "Dinamo" gan došot spēlētājus Latvijas izlases divām pārbaudes spēlēm ar Krieviju, taču viņi nedrīkstēšot izmantot kluba inventāru... Par to NRA arī kaunināju jauno "Dinamo": "Izdzirdot šo paziņojumu, likās, ka atgriežos pagātnē pirms divdesmit gadiem, kad laiku pa laikam ar Hokeja federāciju karoja to gadu hokeja flagmanis "Pārdaugava", kādu pagali ik pa brīdim piemetot Sporta pilij, kas tolaik bija ļoti būtisks spēlētājs - mākslīgais ledus tad bija liels deficīts. Tolaik mazu sīku kariņu bija diezgan daudz, taču neatceros, ka "Pārdaugavas" Vladimirs Ļeskovs vai kāds cits būtu gājis tik tālu - aizliedzis spēlētājiem izmantot kluba inventāru."

Nu, lūk. Slāju pa Dzirnavu ielu, lai "Vairāk Saules" intervētu Oskaru Bārtuli un manā mobilajā tālrunī atskan šāds ziņojums: "Matuļa kungs! Te jūs traucē prokurors Mežsargs. Kāpēc jūs rakstiet, ka "Pārdaugavai" bija kaut kādas problēmas ar Hokeja federāciju. "Pārdaugavai" nekad nekādu problēmu nav bijis. Jums par to nāksies atbildēt..." Nobīties tā pa īstam nepaspēju, taču pārāk omulīgi arī nejutos. Loģiski būtu pajautāt, kāpēc gan Mežsargam interesētu "Pārdaugava" un viņu problēmas, taču esmu izsists no pārliecības līdzsvara. Par laimi drīz "Mežsargs" norauj neziņas plīvuru: "Ļeskovs ar tevi runā!" Kādu stundas ceturksni pasmejamies par aizgājušajiem laikiem, bet no mana piedāvājuma - intervija vai raksts - Ļeskovs atsakās. Kam tas viss viņam? Neesot nekādas vajadzības...

Bet 1995. gada ziemā bija vajadzība. Skaidri atceros, ka tā bija svētdienas rīta puse, kad laikraksta "Labrīt" redakcijā atskanēja Viktora Valta zvans (Viktors bija tāds kā menedžeris hokeja "Pārdaugavā", miris 1995. gadā ar sirdi) - Ļeskovs aicina tevi ciemos. Esot ko teikt. Darba it kā pietika, bet, apspriedies ar kolēģiem, pieņemu lēmumu - OK. Pēc brītiņa klāt ir auto, kas aizvizina (atpakaļ arī) uz Jūrmalas "Astoņiem Luksiem", kur tobrīd dzīvoja Ļeskovs. Runājām kādu stundu vai vairāk un nākamajā "Labrīt" numurā bija raksts: "Balderis bija tikai "Pārdaugavas" karogs." Pēc tam, protams, Sporta pils darbinieku atklātā atbildes vēstule Baldera aizstāvībai un viss, kas tolaik pieņemts. A, kas mums? Kā tagad saka viens draugs, "ka tik feniņi ripo!" Sarunas laikā laikam tiku cienāts ar kafiju (stiprie dzērieni noteikti tie nebija), pēc kāda laiciņa bija jāiet uz labierīcībām. Atgriezies vaicāju Ļeskovam: "A, kur tad jums šaujamie? Ja pat tualetē nekas nav noslēpts..." Joks Vladimiram Ivaničam gāja pie sirds.

Toties nekādu joku nebija 1993. gada septembra sākumā Šefīldā, kad Latvijas izlase ar 1:7 zaudēja Slovākijai un netika uz Lilehammeres olimpiskajām spēlēm. Kāpjot autobusā, kas mūs no halles aizvizināja uz naktsmājām, Ļeskovs, kurš spēles laikā ar draugiem bija krietni iesilis, stingri paņēma mani aiz augšdelma: "Tu, Matuli, esi visvairāk vainīgs, ka mēs šodien zaudējām slovākiem - ar saviem rakstiem par hokeju." Man iebildumu nebija - kurš gan cits varēja būt vēl vairāk vainīgs...

Domās bieži vien salīdzinu deviņdesmitos ar mūsdienām. Nebija Ļeskovs man nekāds draugs, taču, kad runa bija par hokeju, viņš labprāt uzklausīja žurnālistus un ar mums aprunājās. Patika man šad tad skatīties hokeju, tribīnēs stāvot kājās. Vienā šādā reizē, tumši zilajam vilnas mētelim plīvojot, man pievienojās arī Ļeskovs. Runājām par to, ka daži hokeja treneri no jaunajiem spēlētājiem pieprasa naudu - par tikšanu komandā. Citā reizē runājām par konkrētiem spēlētājiem, par to, ka Pārdaugavā vajag uzcelt savu hokeja halli - bija tāds sapnis aizgājējam, nu to realizējuši citi. Bija Ļeskovam sapnis - Latvija A grupā, un tādēļ viņš 1994. gadā, kad Kopenhāgenā ar 1:2 zaudējām Šveicei, it kā piedraudēja nošaut to laiku Hokeja federācijas ģenerālsekretāru Hariju Vītoliņu un izpilddirektoru Sergeju Zaharovu...
Neesmu grāmatvedis un nezinu, cik naudas Ļeskovs iedevis Latvijas futbolam un hokejam, taču viņa nopelns (kopā ar Maigoni Geistardu) noteikti ir tas, ka Latvija, Lietuva un Igaunija pasaules futbola apritē atgriezās vienu ciklu agrāk nekā pārējās padomju republikas. Ļeskovam kongresā Ņujorkā esot izdevies pierunāt FIFA prezidentu Blateru ļaut Baltijas valstīm spēlēt 1994. gada pasaules čempionāta kvalifikācijā, jau 1992. gada vasarā.

Vladimirs Ļeskovs nomira 16. jūnijā Pleskavā, apbedīts 19. jūnijā Rīgā, Ziepniekkalna kapos.

Vieglas Tev smiltis, Vladimir Ivanič!