Ripu vētra ūdensglāzē

Ralfs Bukarts, “Sāgas” prezidents un LHF valdes loceklis: “Ui! Pāreju lietās es esmu liels speciālists - galu galā “Sāga” pastāv jau 20 gadus. Mums ir 2004. gada puiku komanda, kas šogad spēlēja U-12 grupā, labi puikas, bet citās komandās kopā noteikti iznāk otrs komplekts. Ir bērni (praktiski jau viņu vecāki), kas gājuši prom, atgriezušies, atkal aizgājuši, lai vēlreiz atgrieztos. Kāpēc? Lielākoties vecāki izdzird, ka tur vai tur ir labāki apstākļi un iekrīt uz šiem vilinājumiem. Dažkārt var būt arī nepareiza sākotnējā kluba izvēle: vecāki vāji orientējas Latvijas hokeja situācijā un nenopietni izvēlas pirmo klubu. Tas ir ļoti nopietns solis, ko es bez maz vai salīdzinātu ar laulātā drauga izvēli. Cik tad garš Latvijā ir vienas laulības garums? Desmit gadu... Jaunajam hokejistam arī tie ir desmit gadi, sākot no sešu gadu vecuma. Un tas nav mans personiskais viedoklis, bet kā valdes locekļa viedoklis - šī jauno pārejas noteikumu galvenā ideja ir nevis naudas iekasēšana, bet gan jauno hokejistu vecāku nomierināšana: nu neskraidiet ar savu lutekli apkārt pa pasauli! Zinu, ka situācijas var būt dažādas, bet nekad neviens treneris labu spēlētāju nemarinēs, bet ļaus viņam spēlēt. Meklēt citu komandu ar piebildi - mēs gribam kaut ko pamainīt. Tas nav nopietni. Nezinu, cik liels ir vecāku līdzmaksājums citos Rīgas klubos, bet tas ir apmēram 150 eiro. Nav maza summa, taču manai “Sāgai” tikai vienam vecumam bija pašvaldības atbalsts - 1989./1990. gadam. Kur pretī hokeja skolā “Rīga” dotē gan pašas komandas, gan arī ledus izmaksas. Es pat uzskatu, ka 300 eiro par pāreju līdz 11 gadu vai 500 eiro līdz 18 gadiem - pārejas summa varēja būt arī lielāka. Jo klubi bērnu trenēšanā izdod krietni vairāk, nekā vecāki par to maksā.”

Ēriks Miļuns, “Prizma”: “Es principā esmu demokrāts, taču filozofija: gribu aizeju, gribu atnāku nāk par sliktu visam Latvijas hokejam. Nezinu, kā ir Ventspilī vai Tukumā, kur pašvaldības diezgan daudz palīdz jaunatnes hokejam, bet “Prizmā/Pārdaugavā”, kur vecāki par jaunā hokejista treniņiem maksā 100 eiro mēnesī, tā ir apmēram puse no tās summas, kas tiek tērēta treniņiem. Var jau būt, ka bērni vecāki to nezina un mēs par maz ar viņiem runājam, taču katram klubam vai skolai ir sava vēsture. Un, ja jau vecāki ir izvēlējušies, piemēram, “Prizmu”, tas ir arī mūsu skolas organizatoru un treneru nopelns. Acīmredzot, ir kaut kāda motivācija, kāpēc mazais hokejists atvests tieši uz “Prizmu.” Ir ļoti daudz dažādu papildus izdevumu, par kuriem vecāki pat nenojauš. Lai nokomplektētu treniņgrupu, treneri ir staigājuši pa skolām, meklējuši tos, kas grib trenēties hokejā. Ir bijusi reklāma un sludinājumi radio un televīzijā, ir bijušas slidot apmācības grupas, kāds to visu ir organizējis un strādājis. Ja atbalsta pašvaldība, tātad kāds ir gājis un pārliecinājis deputātus un lēmējus. Treneri ir ieguldījuši lielu darbu un tad - badāc! - mēs ejam prom! Man liekas, ka kompensācija klubam, kas sagatavojis spēlētāju - 300 eiro - līdz 11 gadu vecumam nebūt nav daudz. Tās ir trīs hokeja nūjas! Par pāreju no kluba uz klubu. Man liekas, ka procenti (25), ko federācija grasās paturēt sev, ir mazliet par daudz, bet, ja šī nauda tālāk atkal tiek novirzīta jauniešu hokejam, tad... Tagad klubi par jaunatnes čempionāta spēlēm paši vēl piemaksā. Vecāki jau maksā tikai par trenēšanos, par spēlēm - nē. Katrā ziņā kārtība, lai bērni neklejotu no kluba uz klubu, noteikti ir vajadzīga. Un es to atbalstu.”

“Mums Liepājā izmaksas nav tik lielas”, atgriezies no peldes Baltijas jūrā skaidro Aleksandrs Cicurskis, kuram vēju pilsētā rudenī sāksies 20. sezona. “Visi līdz 18 gadu vecumam mēnesī maksā 30 eiro, plus 10 eiro mēnesī par bērnu jamaksā tiem, kas dzīvo internātā. Paldies pašvaldībai, kas mums palīdz, bet es jau arī pirms vēlēšanām aģitēju par Seska kungu. Nezinu precīzi, bet 30 vao 40 eiro nav pat puse no izmaksām. Kad vēl “Liepājas metalurgā” strādāja Mihails Vasiļonoks, rēkinājām, ka viena jaunā hokejista treniņu izmaksas gadā ir 500 latu. Tātad - kādi 850 eiro. Kā stimuls - tiem, kas ir U-16, U-17 vai U-18 izlašu kandidāti, nav vairs jāmaksā šis līdzmaksājums. Atceros, ka itin laba prakse Hokeja federācijai bija ap 2004. gadu, kad no Rīgas pie mums pārnāca Skvorcovs un Koba Jass. “Liepājas metalurgs” par viņiem samaksāja iepriekšējam klubam. Un tas nebija nemaz tik maz. Tā kā kaut kas jau ir labs bijis. Tas, ka Rīga grābj un savāc specklasēs visus labākos, tas gan nav normāli. Un ar to ir jacīnās,”

Piekasīgs tētis vai ambicioza mamma, protams, var jautāt: “A, ko darīt Mārupei vai Jurim Štālam, kurš veido jauno “Kurbada” skolu? Vai tad tuvējās apkārtnes bērniem obligāti būs jābrauc uz Piņķiem vai Ogri, kur pirms tam trenējušies?” Nē, dzimtbūšana Latvijā jau pasen kā atcelta. Un gan jau 21. gs. tiks rasts risinājums. Jaunajos pārejas noteikumos ir paredzēts, ka, vecākiem mainot dzīves vietu, vai klubam/komandai beidzot pastāvēt, var tikt izdarīti izņēmumi.
No Boba Hārtlija lekcijām esmu dzirdējis tikai kādu pusstundu, taču kanādietis (tātad - dzimis kapitālists) uzskata, ka vispirms mēs visi audzinām cilvēkus un tikai pēc tam hokejistus un, ka komanda/kolektīvs stāv pāri indivīda vēlmēm.

P. S. Katrā ziņā tikai apsveicama ir jaunās LHF vadības iniciatīva - hokeja apmācības un izglītošanas procesša vairāk iesaistīt bērnu vecākus. 26. augustā hokejsitu vecāki tiek aicināti piedalīties Vecāku asamblejā. Sīkāk - lhf mājas lapā.