Maškancevs: "Jau 2008. gadā biju gatavs labot Latvijas rekordu"

-Pieņemu, ka daļai sporta līdzjutēju tavs vārds ir svešs. Pastāsti, kā nonāci līdz vieglatlētikai un tieši tāllēkšanai?
-Ar vieglatlētiku sāku nodarboties 2000. gadā olimpiādes laikā. Šis sporta veids mani ļoti ieinteresēja, arī skolā biju viens no ātrākajiem, tāpēc sporta skolotājs izdomāja, ka mani varētu virzīt uz vieglatlētiku. Jau tā paša gada septembrī sāku trenēties. Sākumā skrēju sprintu un barjeras, tāllēkšana man nemaz īsti nepatika. Taču pakāpeniski sāka padoties arī tāllēkšana, 2001. gadā pasaules skolēnu spēlēs izcīnīju otro vietu, līdz ar to pēc tam sāku specializēties tieši uz lēkšanu.

-Uz kādu laiku biji sportam metis mieru. Kāpēc tā notika?
-2007. gadā man viss ļoti labi sanāca, cerēju tikt uz olimpiādi, taču ziemā guvu nopietnu savainojumu, pārplēsu paceles cīpslu un Latvijā ārsti man teica, ka es nevarēšu turpināt sportot. Muskulis bija pilnībā norauts. Pusgadu neko nedarīju, bija grūti atgriezties vieglatlētikā, jo kāja vairs nebija tāda. Arī šobrīd rezultāti ir tādi kā ir toreiz gūtā savainojuma dēļ.

-Kas bija galvenā motivācija, lai atkal atgrieztos tāllēkšanas sektorā?
-Pabeidzu skolu Norvēģijā, atbraucu uz Latviju patrenēties ar domu tikt uz Ameriku. Tas man arī izdevās. Aizbraucu uz ASV un pateicoties tam arī paliku sportā, un diezgan veiksmīgi. ASV man jāstudē vēl aptuveni gads vai pusotrs, tas atkarīgs no tā cik daudz priekšmetus izvēlēšos pēdējā studiju gadā.

-Kā vispār vērtē Amerikā līdz šim pavadīto laiku?
-Ļoti pozitīvi. Iespējas trenēties un attīstīt sevi šeit ir krietni labākas nekā Latvijā. Viss ir pieejams, tuvu un lētāks nekā pie mums. Vienīgais trūkums – tāllēkšanas tehniskie treniņi ir ierobežoti, jo treneris vairāk specializējas uz skriešanas disciplīnām. Tieši tāpēc vienā reizē rezultāti ir labi, citā ne pārāk. Pirms sacensībām nereti jutos noguris, tikai uz NCAA finālsacensībām bija normāli. Vēl nekad treniņos nebiju tā skrējis kā tur, tas bija ļoti grūti. Kad braukšu atpakaļ, tad jau trenēšos pēc sava treniņplāna. Redzēs, kā būs.

-Kāds ir līmenis tāllēkšanā studentiem ASV?
-Ir aptuveni 40 cilvēku, kas lēkuši 7.70 un tālāk, ir arī tādi, kas pārvarējuši astoņu metru robežu. Viens sportists, kas NCAA finālā bija ceturtais vai piektais, tikko ASV čempionātā izcīnīja bronzu ar 8.12 metriem. Sportiskie rezultāti, protams, ir atkarīgi arī no tā kādā universitātē mācies. Lielajās universitātēs ir lielāks finansējums un vairāk treneru, kas specializējas tieši uz konkrētām disciplīnām. Tur tā gatavošanās ir nopietnāka.

-Kā tu sportiskajā ziņā raksturotu savu – Rietumu Kentuki – universitāti starp ASV izglītības iestādēm?
-Mana universitāte ir viena no prestižākajām Kentuki štatā. Tajā studē aptuveni 20-30 tūkstoši studentu. Vairāk tur ir basketbolistu un futbolistu, bet pēdējā laikā arī vieglatlētikai tiek pievērsta lielāka uzmanība, jo vieglatlēti sāk arvien labāk sevi parādīt lielajās sacensībās.

-Latvijā tu trenējies individuāli vai tev ir kādi padomdevēji?
-Šeit mani treneri ir Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs. Pie viņiem trenējos jau kādus gadus četrus un tieši viņiem varu būt pateicīgs par saviem rezultātiem. Man pieder junioru rekords (7.83 – aut.), lielākajās sacensībās dažkārt esmu ticis pieciniekā, tiesa, vienmēr pietrūka pāris centimetru, lai kāptu arī uz pjedestāla.

-Droši vien gūtais savainojums ir tas, kas liedzis tev aizlēkt pāri astoņiem metriem...
Es biju gatavs lēkt astoņus metrus un labot Jurim Tonem piederošo Latvijas rekordu (8.07 metri, 1983.). Būtu to izdarījis 2008. gadā un aizbraucis uz Pekinas olimpiskajām spēlēm. Par to es esmu pilnībā drošs. Toreiz vēl ar visu savainojumu un sāpēm kājā lēcu 7.70 metrus. Likās, ka ir cita problēma, bet izrādījās savādāk. Aizbraucu uz nometni, treneri deva lielu slodzi, bet vēlāk uzzināju, kas īsti par vainu un tad arī viss beidzās.

-Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai atgūtu tā laika sportisko formu?
-Domāju, ka vēl kāds gads, ja tiešām nopietnu uzmanību pievērsīšu atspēriena kājai un cītīgi strādāšu. Tad arī pierādīšu tiem dakteriem, kas man teica, ka nevarēšu uzlēkt. Tie bija tieši sporta ārsti, kuri neticēja.

-Latvijas rekords tāllēkšanā ir jau 27 gadus vecs. Kādiem apstākļiem jāsakrīt, lai tu to labotu?
-Cītīgi jāturpina trenēties un jābūt labā fiziskā kondīcijā. Laika apstākļiem varbūt nav tik būtiska nozīme, galvenais, lai būtu pavējš un pats esi spēcīgs. Mana pieredze rāda, ka esot labā formā jebkuros laika apstākļos var uzlēkt labu rezultātu.

-Ar ko šobrīd pelni sev iztiku? Vai tā ir piedalīšanās komercmačos, studenta stipendija vai citi iztikas līdzekli?
-ASV man maksāja stipendiju, kas ir pietiekama, lai varētu sevi uzturēt. Esmu arī šo to iekrājis. Sacensības Eiropā gan laikam atkrīt, jo ar 7.70 mani menedžeris nekur nesūtīs. Tur vismaz 7.90 stabili jālec.

-Šogad sevi labi pieteicis jaunais tāllēcējs Ņikita Paņkins. Vai konkurence tev palīdz vai gluži otrādi – sasaista?
-Tolaik, kad biju lieliskā formā, sacentāmies ar Artūru Āboliņu – vienās sacensībās labāks bija viņš, citās es. Mēs centāmies pierādīt, ka kāds no mums ir labākais. Protams, konkurence sekmē virzību uz priekšu un tas tikai priecē. Vēl jau ir Jānis Leitis, kurš pagājušajā gadā aizlēca 7.90 metrus. Vairāk arī nevienu nezinu – es, Ņikita un Leitis. Es savulaik attiecīgajā vecumā lēcu par metru tālāk nekā pārējie mūsu jaunie tagad. Ņikitas vecumā man bija 7.80, viņam šobrīd ir 7.50. Līmenis tomēr ir gājis uz leju.

-Jūlija beigās notiks Eiropas čempionāts. Normatīva tev vēl nav. Kuras būs tās sacensības, kurās centīsies to sasniegt?
-Jūlija sākumā būs "Kuldliiga" posms Igaunijā, pēc tam piedalīšos arī Prezidenta balvā. Varbūt aizbraukšu arī uz Latvijas čempionātu Jēkabpilī, bet vēl neesmu drošs par to.

-Pats esi fiziski un psiholoģiski gatavs lēkt 7.90, kas nodrošinātu ceļazīmi?
-Gribētu būt gatavs, taču ASV es startēju katru nedēļas nogali un šobrīd sakrājies nogurums, tāllēkšana jau ir tā kā nedaudz apnikusi. Taču normatīvu, protams, gribētos uzlēkt. Centīšos izdarīt visu, kas manos spēkos, lai to realizētu.

-Kādas ir nākotnes ieceres – vai ceri ar sportu nopelnīt iztiku vai ar laiku redzi sevi citā jomā?
-Pagaidām, kamēr mācos, sportam varu pievērst uzmanību. Kā būs pēc tam – grūti pateikt. Ja man rezultāti būs labā līmenī, tad ir jēga trenēties un turpināt, bet ja nē, tad ir jāpalīdz kādam citam kaut ko izcīnīt. Viens bakalaura grāds man ir jau ekonomikā, maģistrs būs sportā un kaut ko jau varēs sabīdīt. Sportā gan pašam vēl kaut ko gribas sasniegt. Katrā ziņā Londonas olimpiādes virzienā es noteikti skatos.