Lielāka skaidrība par Arāju būs rīt

Jau pēc vakardienas pusfināla, kad latviešu sprinteris Ronalds Arājs Helsinkos bija iekļuvis īsā sprinta finālā un iegājis valsts vieglatlētikas vēsturē, skrējējs teica, ka Ahilleja cīpsla ir pagalam, bet šodien finālā viņš tomēr skries ar pilnu klapi. Iespējams, tas bija jaunības maksimālisms, taču noteikti Ronalds konsultējās par skrējiena bīstamību. Lēmums tika pieņemts, un tas bija par labu šodienas startam.

Šodien diemžēl pret Latvijas sprinteri nospēlēja arī tas, kas citreiz būtu bijis viņam par labu – sāncenša (itālieša Simones Kolio) diskvalifikācija blakus celiņā. Tomēr tas notika jau otrajā startā, jo pirmais tika pārtraukts pēc tam, kad tālāk par starta paliktņiem netika lietuviešu cerība Rīts Sakalausks. Rīts pie traumas tika vakar ceturtajā solī pēc finiša 100 metru distances pusfinālā. Sportists pakrita visā augumā, jo guva labās kājas augšstilba aizmugures muskuļa traumu. Stadiona personālam pat nācās likvidēt uz celiņa asins pēdas, jo sportists nokrita sāpīgi. Iedomājieties, kā tas būtu, ja skrējienā pēkšņi tiek noņemta viena kāja...

Trešā starta distances vidusdaļā trauma pieveica arī Arāju, kurš krita un tika aizgādāts no skrejceļa uz nestuvēm, kamēr par titulu līksmoja francūzis Kristofs Lemetrs. Ronalds ar ātro palīdzību tika nogādāts lidz viesnīcai.

Kā pastāstīja Latvijas vienības delegācijas vadītājs Helsinkos Edvīns Krūms, rīt blakus esošajā medicīnas iestādē Arāja veselības stāvoklis tiks izmeklēts sīkāk, un tiks noteikta diagnoze. Pagaidām izskatās, ka visticamāk Ahilleja cīpsla nav izturējusi slodzi, un tas nozīmē daudzas nepatīkamas konsekvences – olimpisko spēļu Londonā izlaišanu, ilgstošu rehabilitācijas procesu, un varbūt, nedod dievs, pat sportiskās karjeras beigas...

Krūms vēl simtprocentīgi nebija pārliecināts, vai tiks atsaukta no starta Latvijas stafetes komanda, kura pirmo reizi kvalificējusies Eiropas čempionātam. No vienas puses, nestartējot Ronaldam, nav nekādu cerību uz augstu vietu (tieši tāda pati dilemma ir lietuviešiem). No otras, pieejot jautājumam par startu pragmatiski, tādejādi pie starta Helsinkos netiks komandā pieteiktie Ņikita Paņkins, Jānis Mezītis un Sandis Sabajevs... No trešās, Jānis Leitis, kurš Helsinkos aizvadījis divas fantastiskas dienas 400 metros, ļoti gribēja skriet stafeti, pirms 100 metru fināla notikumiem, upurējot pat tāllēkšanu, tā sakot – visu stafetei. No šī viedokļa viņam vairs nav lielas jēgas skriet stafetē, jo rezultāts būs daudz zemāks, nekā tas varēja būt ar Latvijas spēcīgāko sprinteri sastāvā.

Varu tikai izteikt personisko viedokli. Ja es būtu puišu un Edvīna vietā, es skrietu. Skrietu par Ronaldu! Un neatņemtu šo iespēju trim (diviem) Latvijas sprinteriem, kuri ir gatavojušies un neskaitāmas stundas sapņojuši par startu Helsinkos. Ja vien viņi paši to vēlas.

Vēl reizi jāpiebilst, ka Helsinku stadiona segums ir īpatnējs.Ne gluži tik īpatnējs kā „Daugavas” stadionam Rīgā, bet tomēr. Skrejceļā tas ir paciets, un uz tāda vieglāk rodas traumas. Tas varēja būt viens no iemesliem, kāpēc Ronalds vispār nonāca līdz sāpēm Ahilleja cīpslā. Tomēr traumas, it īpaši šīs cīpslas traumas, var rasties uz līdzenas vietas, un nav garantijas, ka tās nebūtu kādā mīkstākā stadionā un ka to nenoteica slodzes ietekme uz cīpslu. Tāpēc nevajadzētu spekulēt ar to, ka tieši lietuvietis vai trīs finālskrējieni ir vainīgi pie Arāja traumas. Sakalausks uz starta izgāja tikai tāpēc, lai viņam šajā čempionātā tiktu ieskaitīta astotā vieta, jo, neizejot uz starta, sportists tiek diskvalificēts un rangu tabulā tiek atbīdīts uz pašām beigām... Tā vienkārši ir sakritība, un sports bez traumām diemžēl nav iedomājams.

Pirmreizējā ārsta apskate liecina, ka Ronaldam visdrīzāk plīsis Ahils. Vēl lielāka iespēja, jo šī trauma lika par sevi manīt vēl iepriekšējā vakarā. Tomēr brīnumi pastāv, un varbūt kāds no tiem saudzēs talantīgo puisi no diagnozes apstiprināšanās.