Rumbenieks juniors: "Soļošanu atkal var pacelt"

Vai nav tā, ka soļošanas sports Latvijā pamazām sāk izmirt? Vēl pirms dažiem gadiem bija iespaidīga konkurence?
– Nav jau no tiem vieglākajiem sporta veidiem. Nosoļot 20 kilometrus, 50 kilometrus, tas nav tas pats, kā uztaisīt pāris kāpinājumus vai pamētāt bumbu (smejas). Ja nopietni, tad vienādi smagi jau ir visi olimpiskie sporta veidi, tikai katrs citādāk. Protams, pārāk lielu stimulu no federācijas puses, kas liktu nodarboties ar šo sporta veidu, nav. Fadejevs izcīnīja medaļu olimpiādē, un visi gaidīja, ka nu tik būs. Nebija. Tad nu arī tagad sanāk, ka atbalsts jāmeklē pašam. Mani atbalsta Ventspils, atbalsta tēvs, bet ja kāds tā palīdz, tā ir papildus atbildība, kas liek censties un uzlabot savus rezultātus. Vismaz man tā ir. Pirms tam katros mačos cīnījāmies par augstām vietām. Modris Liepiņš par desmitnieku, Aigars Fadejevs, ja viss veiksmīgi sakrita, par medaļām. Arī Fadejeva ceturtā vietā pasaules čempionātā nav nenozīmīgs sasniegums. Tāpat arī junioru konkurencē bija labi rezultāti, tā kā noteikti sporta veids ir atkal paceļams. Tie apstākļi gan šobrīd ir tādi, kā ir.

Mūsējiem regulāri gadās ķibeles ar tehniku, tāpēc brīdinājumu dēļ jāizstājas. Nesen dzirdēju tādu versiju, ka šajās problēmās vainojams tas, ka pie mums tiesā citādāk, bet starptautiskās kategorijas tiesneši mūsu mačos netiesā.
– To jau katrs pats zina un jūt, kā viņš iet. Nav tā, ka Latvijā var atļauties soļot brīvi, bet kaut kur citur tad saņemties. Pēc tādas brīvas soļošanas pēc tam ir dubultsmagi. Varbūt no malas liekas, ka tā ir iespējams, bet tas nav nemaz tik viegli. Nedomāja, ka tiesāšana ļoti atšķirtos. Man brīdinājumu dēļ izstāties nācies tikai vienu reizi, bet esmu startējis junioru pasaules čempionātā, Eiropas kausā, pasaules kausā. Pārsvarā esmu ticis galā, tad laikam jau nevar teikt, ka diskvalifikācijās jāvaino mūsu tiesneši.

Varbūt tiesneši starptautiskos mačos nav piekasīgi, kamēr nejauc gaisu līderiem?
– Iespējams, gadās arī tā. Vispār to runu par tiesāšanu ir pārāk daudz. Stiprākais uzvar, lai arī kā tiesā. Protams, ja kaut kas neizdodas, vieglāk vainot tiesnešus. Arī soļošanā.

Ja pats jūti, ka viss ir kārtībā ar tehniku, bet regulāri tevi diskvalificē, gribot negribot jāmeklē kāda sazvērestība.
– Ar Fadejevu tā tiešām bija, bet, piemēram, Liepiņam tik raibi nav gājis. Daudz atkarīgs no katra sportista fiziskajiem dotumiem. Kāds ir stīvāks, kāds elastīgāks, un arī tas var ietekmēt tiesnešu lēmumus.

Vispār ir iespējams nosoļot 50 kilometrus ne mirkli neatraujot no zemes abas kājas vienlaicīgi?
– Es nemaz nedrīkstu uz neko tādu atbildēt (smejas). Netīšām, protams, var gadīties, bet tiesnesim jau ir vienalga. Bija tā ideja, ka jāievieš čipi, ar kuru palīdzību noteiks, vai kāds neskrien, bet tas būtu galīgi garām. Protams, soļošanas tiesāšana ir subjektīva, bet tāda tā ir arī, piemēram, daiļslidošanā.

Kas tas vispār tāds ir – soļošanas treniņš? Nevar taču tikai slīpēt tehniku? Lai noietu 50 kilometrus raitā solī, jābūt kaut kam vēl bez perfektas tehnikas?
– Melnais darbs jādara ziemā, kad arī tiek ielikta fiziskā bāze. Ventspilī ir pieejama tāda lieliska lieta, kā baseins, kas ziemā ir ļoti noderīga. Izturību trenē arī soļojot lielus gabalus. Man jau bieži smejoties prasa, kad atkal iešu uz Užavu. Sanāk trīs reizes nedēļa iet uz turieni un atpakaļ. Protams, ne jau vienkāršā solī, bet tehniski pareizi, lai atstrādātu tehniku. Pamazām pie slodzēm treniņos pierodi un vairs nav problēmu soļot lielus gabalus. Vispār nav vairs robežu, vari iet un iet. Slovākijā Tatru kalnos vienā reizē nosoļoju 16 stundas, jo gāju un baudīju lieliskus skatus – kalni, meži, ūdenskritumi. Apstājos tikai, lai padzertos.

Šoferi nepīpina, kad pamana tevi tā pa ceļa malu ejam?
– Kāds jau arī pīpina, vēl kāds prasa, vai nevajag kaut kur aizvest, bet laikam jau jokojot (smejas). Droši vien nekas tāds nebija redzēts.

Ventspilī šī vieglatlētikas disciplīna nav pārāk populāra. Nevienu treniņu biedru laikam nav izdevies atrast?
– Pagaidām nē, bet būtu lieliski, ja būtu vēl kāds. Varbūt ar laiku izdosies kādu ieinteresēt. Es jau būtu ļoti priecīgs, bet saprotu, ka nav viegli jaunus cilvēkus piespiest pašiem darboties. No otras puses šis ir labs sporta veids, kur mums būtu labas iespējas izsisties arī pasaulē. Nav daudz tādu sporta veidu, kur regulāri varētu lepoties ar panākumiem.

Tev jau laikam nebija daudz variantu, kur trenēties. Tēvs Aivars Rumbenieks soļotājs, treneris, tad nu tev arī bija jāsoļo?
– Sākumā es skrēju sprintu, 400 metrus, un Latvijā savā vecumā cīnījos par pirmo trijnieku. Tad vienās sporta spēlēs pamēģināju pasoļot un uzvarēji. Ja jau ir uzvara, tā lieta iepatīkas, un tā bija arī man. Tad nāca Murjāņu Sporta ģimnāzija, un ķēros klāt soļošanai tā nopietni. Pirmo reizi pasaules jaunatnes čempionātā piedalījos Marokā. Tajā izcīnīju devīto vietu. Domāju, ka tas ir pagaidām mans labākais sasniegums. Pārejas posms uz pieaugušo konkurenci sanācis tāds tukšāks.

Tevi joprojām trenē tēvs, lai gan dzīvojat pretējās Latvijas pusēs?
– Jā, viņš sastāda treniņu plānus un tos arī koriģē, atkarībā no tā, kā, piemēram, esmu startējis. Skatāmies, kādi bijuši rezultāti un kas pietrūka, lai tie būtu labāki. Uz vietas Ventspilī treneru man nav, bet ziemā konsultējos ar FK "Ventspils" fizioterapeitu Oļegu Nazarovu, kurš pats savulaik bijis soļotājs.

Soļot ārā var visu gadu?
– Februārī parasti dodos uz Kirgizstānu, kur ir augstkalnu apstākļi un ļoti pateicīgs klimats. Arī tagad biļetes jau kabatā. Tur parasti uzturos mēnesi, kas nesanāk nemaz tik dārgi un arī visi dzīvošanas apstākļi ir ļoti labi. Kaut vai tas, ka tur nevar nopirkt makdonaldu pārtiku. Treniņu vieta ir pie Isikula ezera, kur vasarās darbojas kūrorti. Ziemās tur uzturas ļoti daudz sportistu, piemēram, no Krievijas, un var arī iepazīties ar augstas klases vieglatlētiem. Kad atgriežos mājās, Latvijā jau ir treniņiem piemēroti laika apstākļi.

Februārī uz veselu mēnesi dodies prom, bet kā ar mācībām?
– Braukt prom sanāk tieši pēc sesijas. Katrā ziņā pirmo kursu esmu pabeidzis, lai gan vēl atlikuši parādi. Jāsaka liels paldies augstskolas pasniedzējiem, jo līdz šim bijusi ļoti liela pretimnākšana, un nav bijis nekādu problēmu.

Cik vispār sezonas laikā var labā līmenī startēt 50 kilometru distancē? Katru mēnesi gan jau nē?
– Var arī piespiesties un iziet divas reizes mēnesī, bet tas vairs nebūs augsts līmenis un rezultāts būs zemāks. Labā līmenī sezonā var iziet trīs četrus piecdesmitniekus. 20 kilometri tas jau tā, tos var soļot krietni vairāk. Ja man treneris liek nosoļot treniņā sešus kilometrus, tad liekas, ka vispār nav vērts iet ārā no mājām. Kad jāsoļo vairāk, tās jau ir citas emocijas un citādāk arī tam jāgatavojas.

Vai ir kaut kādas īpašas lietas, ko soļotāji nedrīkst darīt? Piemēram, atturēties no kaut kādu produktu ēšanas?
– Vismaz es varu ēst un ēst, bet labumā nekas neiet. Laikam jau soļojot viss nodeg, un par to mūs varbūt pat var apskaust (smejas). Protams, jāatturas no alkohola un cigaretēm, bet tas ir pašsaprotami. Tā ir tabu tēma. Par to nedomāju un nerunāju.

Cik vienkārši jauniem cilvēkiem atturēties no šādām lietām?
– Tu jau pats veido vidi ap sevi. Ja esi sportā, tas jau pats par sevi samazina iespēju, ka iesi uz kaut kādu klubu. Nedrīksti piektdien vētraini atpūsties, ja sestdien no rīta ir treniņš un jau desmitos jābūt uz strīpas. Jā tu tomēr to dari, tad treniņā tev ir divtik grūti un arī rezultāts nav tāds, kādu tu vēlētos.

Basketbolisti tomēr atrada laiku patusēt pat starp izlases treniņiem un spēlēm?
– Principā jau ir vienalga, ko viņi dara ārpus treniņiem, bet rezultāta taču nebija. Tas nozīmē, ka tika šauts pār strīpu. Manuprāt, te būtu bijis īstais brīdis iejaukties sponsoriem – nav attieksmes, nav rezultāta un mēs arī vairs nesponsorēsim. Latvijā tā gan nenotiek. Tās izdarības pat tiek slēptas un atklātas tikai pēc čempionātā. Kāds vēl atļaujas kaut ko runāt par sūdzēšanu tiesā un jūtas apvainots. Komanda nav sasniegusi rezultātu, tad gan jau tu arī nebiji līmenī un tam bija kaut kādi iemesli.

Liels tusētājs neesi, bet kādām citām izklaidēm bez mācībām un sporta laiks atliek?
– Vairāk jau laikam nekā cita nav. Sports man tagad ir arī kā hobijs un paņem visu laiku. Nav jau tā, ka tagad tikai truli kačāju muskuļus un nekas cits vairs neinteresē. Kaut ko arī palasu, paskatos kādu filmu. Aizeju arī kaut kur ar draudzeni, un tas jau lielāko daļu laika aizņem (smejas).

Draudzeni atradi te vai atvedi sev līdzi?
– Tas vispār ir ļoti interesants stāsts. Mācījos Murjāņu Sporta ģimnāzijā un pēdējā klasē viņa pievienojās, bet tad vēl bijām tikai paziņas. Zināju, ka viņa ir no šīs puses, un, kad atnācu mācīties uz Ventspili, atkal satikāmies. Tā pamazām sākām draudzēties nopietnāk.

Bija kādi varianti mācīties un trenēties kaut kur citu? Varēji arī neatnākt uz Ventspili?
– Izvēles faktiski bija divas. Vai braukt atpakaļ uz Valmieru, vai pārcelties uz Rīgu. Uz mājām atpakaļ negribējās, bet arī uz Rīgu nē, jo man liekas, ka tā paņem baigo enerģiju. Tad nolēmu apskatīties, kā ir Ventspilī, un man šeit tiešām iepatikās. Tagad esmu šeit, pārstāvu Ventspili un lepojos ar to. Mājās jau man saka, ka runāju, kā ventiņš, tad nu es atbildu: "Nē, es nerunā kā ventiš".

Izmantotie resursi
Laikraksts "Ventas Balss"