Austrups: "Ja nekas nemainīsies, būs jādomā pārcelties uz citu valsti"

-Pērn saņēmi Eiropas vieglatlētikas trenera gada balvu. Tas droši vien bija negaidīts, bet patīkams pārsteigums?
-Uzskatu, ka tas man ir iedots avansā. Esmu vēl tikai ceļa sākumā...

-Tomēr nevar noliegt, ka iepriekšējā sezona bija ļoti veiksmīga – Laura Ikauniece izcīnīja bronzu Eiropā, 9. vietu olimpiādē, atkārtoja Latvijas rekordu...
-Jā, par sezonu nav itin nekādu sūdzību (smejas). Viss ir izdevies. Galvenais, ka aizvadījām gadu bez savainojumiem. Pagājušo sezonu ir patīkami atcerēties. Protams, ka vienmēr kaut ko var labāk – kādā startā veiksmīgāk barjeras noskriet, citā labāk lodi aizgrūst. Taču kopumā viss bija ļoti labi.

-Kurās disciplīnās tu redzi vislielākās progresa iespējas?
-Daudz ātrāk jāskrien barjeras, lode stabili jāgrūž 13 metru robežās. Augstlēkšanā ir iestājusies stagnācija – tur vajadzētu stabili sākt lekt ap 1.85 metriem un pie veiksmes arī augstāk. 200 metri... (nopūta) Ja ziemā ir problēmas strādāt uz ātruma izturību, tad pavasarī visu iekavēto atgūt ir diezgan sarežģīti. Diemžēl ziemas bāzes mums ir tādas, ka tajās man bail laist sportistus, jo var tikt gūti savainojumi. Šoreiz ziemas sezona nebija tā svarīgākā, jo ikvienam ir skaidrs, ka pēc tik veiksmīgas iepriekšējās sezonas nevar visu laiku būt tik augstā līmenī.

-Cik kopumā ārvalstu nometnes, gatavojoties sezonai, ir bijušas?
-Šobrīd atrodamies Spānijā, pie Alikantes, šī ir trešā nometne. Bija jau pieminētā ASV nometne, pēc tam trenējāmies Portugālē, kur vairāk uzmanību veltījām tieši ātruma izturībai. Tur bija laba krosa trase, varējām veikt skrējienus pret kalnu. Lieliska pludmale, kur veicām vingrinājumus, kas nepieciešami. Uz šo sezonu skatos ar bailēm – kas nu būs...

-Kāpēc bailes?
-Katra sezona jau nebūs ar tādu progresu kā iepriekš. Drīzāk to var nosaukt par piesardzību nevis bailēm. Katru sezonu nebūs rekordi katrā daudzcīņā, kā tas bija pērn. Pagaidām gan viss rit tā, kā esmu ieplānojis. Galvenais ir nenotraumēties, saudzēt sportistu veselību. Tad viss būs kārtībā.

-ASV jūs trenējāties bāzē, kur treniņus aizvada arī slaveni pasaules līmeņa atlēti...
-Jā, tur trenējās Taisons Gejs, Džastins Getlins, Veronika Kempbela Brauna. Viņi visu gadu trenējas stadionā, kur pavada trīs stundas, pēc tam seko trenažieru zāle. Latvijā tādu apstākļu, lai visu gadu varētu trenēties stadionā un tādā līmenī, nav. Pēc Amerikas nokļuvām Latvijas skarbajā realitātē. Tā kā Laura studē Latvijas Universitātē, tad kaut kad arī pa Rīgu jādzīvojas. Taču, ja Rīgā nav īsti kur skriet sprintus, tad ir skumīgi.

-Kā jums izdevās tikt uz ASV un trenēties tik kolorītā kompānijā?
-Viktors Lācis brauca uz turieni, un, tā kā viņam ir kontakti, tad palīdzēja mums šajā ziņā. Bija iespēja, izmantojām to. Apstākļi vienkārši fantastiski. Taču milzīgais kontrasts treniņos Latvijā un ASV rezultātu nenesa.

-Ziemā sanāca mazliet apslimt...
-Tieši tā. Taču labi, ka aizbraucām uz Eiropas čempionātu telpās Gēteborgā. Laura šo braucienu bija nopelnījusi. Rezultāts nebija tas labākais, taču sacensības kopumā viņai bija pozitīvs stimuls. Tagad mērķtiecīgi gatavojamies vasaras sezonai.

-Cik būtiski veselības likstas ietekmēja tieši startu Eiropas čempionātā?
-Rīgas manēžā, kā arī Daugavas stadionā pie griestiem un ģērbtuvēs ir pelējuma sēnītes, kas alerģiskus sportistus ietekmē diezgan būtiski, uzreiz ir alerģiskas reakcijas. Ir jau olimpiskais sporta centrs, bet tur diemžēl nav īsti iespēju skriet sprintus.

-Jau minēji, ka šobrīd esat Spānijā. Uz ko tiek likts akcents šajā nometnē?
-Maija beigās ir starts Gecisā (Austrija), kas ir nozīmīgākās daudzcīņas sacensības, neskaitot olimpiskās spēles, kā arī pasaules un Eiropas čempionātus. Tagad vairāk domājam par tehniskajiem veidiem un ātruma izturību. Gatavojamies tieši Gecisai. Pēc tam būs Rīgas kausi, Universiāde Kazaņā un, protams, pasaules čempionāts Maskavā vasaras beigās. Ir tāda lieta kā Pasaules kausa izcīņa daudzcīņā, kur tie vērtēta trīs daudzcīņas sacensību summa. Mums šīs trīs sacensības būs Gecisā, Universiādē un pasaules čempionātā. Latvijas čempionāts šajā ieskaitē, protams, neiet, tāpēc tajā nepiedalīsimies, tāpat, kā nestartēsim Eiropas U-23 čempionātā.

-Kad tiks noslēgta Spānijas nometne?
-Būsim šeit līdz 8. maijam. Šeit trenējas daudzi augstas klases atlēti, tostarp kaimiņi Gerds Kanters, Virgīlijs Alekna, arī Marija Abakumova. Vienmēr ir ko paskatīties, pamācīties jaunas lietas. Treneri ir atsaucīgi, nekad neatsaka padomu. Šeit ir diezgan daudz latviešu – Madara Palameika, Ronalds Štrobinders, Ansis Brūns, Oskars Vaisjūns, tāpat treneri Guntars Gailītis un Uldis Kurzemnieks ar saviem sportistiem. Nekautrējos lūgt padomu, jo uzskatu, ka esmu vēl augšanas stadijā, man vēl ir daudz ko mācīties.

-Treneris uz pilnu slodzi esi pāris gadus, pirms tam biji arī skolotājs...
-Jā, vienkārši vairs nevarēja to visu apvienot, daudz laika sanāk pavadīt ārzemēs. Nezinu, ja nākamgad nemainīsies nekas ar bāzēm, tad būs jādomā pārcelties uz citu valsti. Tādi apstākļi [kā šeit] nav normāli. Man jau tikai nav Laura, bet citi sportisti, kuriem nav kur īsti trenēties. Tādos apstākļos tas vienkārši nav iespējams.

-Cik liela ir tava treniņgrupa?
-Uz Portugāli kopā ar mani un Lauras mammu [Vinetu Ikaunieci] bijām desmit cilvēku, bet vēl četri palika mājās. Kopā ir stabili 12 jaunieši. Rīgā pieņemts paņemt jau gatavu sportistu un tad sev šūt ordeņus pie krūtīm, es cenšos tā nedarīt. Es ņemu 8-10 gadus vecus bērnus, un tad cenšos aizvest viņus [sportiskajā izaugsmē] tik tālu, cik vien varu. Izņēmums ir viena sportiste, kas atnāca rudenī, jo viņai nebija pie kā trenēties.

-Vai tev sanāk Lauru trenēt visos septiņcīņas veidos vai dažos tomēr palīdz citi speciālisti?
-Kā jau teicu – vienmēr konsultējos un nekautrējos paprasīt padomu. Būtu labi, ja Laurai būtu divi treneri, kā tas ir bijis iepriekš. Diemžēl samaksa bija par mazu un otrs treneris aizgāja strādāt uz Murjāņiem. Labprāt ar kādu sadarbotos, taču nav jau nemaz tik daudz to treneru. Lodes grūšanā man palīdz Guntars Gailītis, šķēpmešanā Gints Palameiks. Visās disciplīnās ir padomdevēji. Ļoti daudz palīdz Vineta Ikauniece, kas sagatavo arī psiholoģiski. Mums ir laba fizioterapeitu komanda – Edvīns Lešenkovs, Mareks Osovskis. Viss ir komandas darbs!

-Lauras izaugsmei noteikti ļoti palīdz arī sīvā konkurence ar Aigu Grabusti...
-O jā! Mums patīk sacensties, cienām konkurentus. Tas, ka mums nav komunikācijas, neko nenozīmē. Galvenais, ka ir spēcīga konkurence un arī pie citiem treneriem aug labi sportisti.

-Minēji, ka nav komunikācijas. Kāpēc?
-Latvietim otrs latvietis ir mīļākais ēdiens. Tāpēc uz dažiem skatos uz piesardzību. Taču ir arī tādi speciālisti kā Palameiks un Gailītis, kuriem uzticos par simts procentiem – ja viņi pateiks ko tādu, kas man nepatīk, zināšu, ka tā ir taisnība. Viņi dzīvo sportam, bet ir arī tādi, kas darīs visu, lai otram iezāģētu (smejas).

-Runa ir par Grabustes treneri [Ludmilu Olijari]?
-Ne tikai. Ir ļoti daudzi. Vide ir diezgan skaudīga – nav virzīta uz to, lai palīdzētu sportistam, bet pierādītu, ka no mums neviens neko nejēdz (smejas). Es tajā jau vairs neklausos, man āda uzaudzēta pietiekami bieza. Ja kāds uzskata, ka var labāk, tad, lai ņem un pierāda. Lai paņem astoņgadīgu bērnu un izaudzina par sportistu, nevis paņem citu treneru izaudzinātu 20 gadus vecu sportistu un sprauž sev ordeņus (smejas). Izaudzināt bērnu līdz olimpiskajām spēlēm, lai arī kādi gēni viņam nebūtu, nav nemaz tik vienkārši.

-Kādi mērķi nosprausti šai sezonai?
-Esmu piesardzīgs. Londonā žurnālistiem teicu, ka ar laiku gribētu pietuvoties Latvijas rekordam, taču angļu valodā tiku pārprasts, proti, ka jau Londonā būs rekords. Bija jau arī, tikai atkārtots. Šogad gribētos, lai Laura nostabilizējas visos tehniskajos veidos. Ja tas izdosies, tad arī kopvērtējumā būs laba vieta. Zinot kāds darbs ir ieguldīts, rezultātam jābūt. Liekam akcentu uz to, lai nostabilizētos savā līmenī. Ātruma izturībā ir milzīga rezerve.

-Latvijas rekords?
-To nesolu, bet nostabilizēties labā līmenī vajadzētu. Arī 800 metros ir milzīga rezerve, tāpat barjeras jāskrien ātrāk.

-Izaugsmes iespējas pēc taviem vārdiem ir ļoti lielas...
-Tā varētu teikt. Amerikāņu statistiķis ir aprēķinājis, ka 6700 punktu (tā ir Ikaunieces katras disciplīnas personisko rekordu summa – aut.) Laurai nebūtu nekāda problēma. Uz papīra tas, protams, izskatās skaisti. Jā, tas ir arī reāli, tas nodrošinātu augstas vietas, taču sports mēdz būt nejaušību pilns. Kad tas būs paveikts, tad varēsim arī runāt.