Misāns: "Jāgaida, kad būs sprādziens..."

-Šo sezonu esi iesācis lieliski – lēciens astoņu metru tālumā, arī 7.98 metri...
-Labam rezultātam vajadzēja jau Kuldīgā [Katrīnas kausā], taču tur mani izsita no sliedēm - kad ieskrējos uz celiņa man priekšā izgāja cilvēks. Taču sezonas sākumam 7.54 metri bija labs rezultāts. Pēc tam bija labs starts Igaunijas Zelta līgā (Elvijs uzvarēja pirmajā posmā ar 7.87 – aut.), lieliska lēcienu sērija Lietuvā – divreiz 7.94 un tad arī 7.98 metri. Pašu visvairāk priecē, ka lecu stabili. Nav tā, ka astoņus metrus aizlēcu pēkšņi.

-Tev arī pagājušajā gadā bija sekmīga ziemas sezona. Varam vilkt paralēles?
-Ne gluži. Pagājušajā gadā vienreiz aizlēcu astoņus metrus, bet pēc tam rezultātam nerādījos ne tuvumā. Šogad lecu ļoti stabili, jāgaida, kad izspridzināšu. Parasti, kad ir stabili rezultāti, vienā brīdī jābūt ļoti labam rezultātam. Cerams, ka tā patiešām būs, lai gan nekad jau neko nevar zināt.

-Pēdējos gados tev labāk veicas ziemas nevis vasaras sezonas. Ar ko tas skaidrojams?
-Ziemas sezonā es treniņos daudz strādāju, tāpēc nevarētu vainu vainu novelt uz to, ka organisms būtu atpūties [drīzāk otrādi] un tāpēc rezultāti ir labi. Par vasaras sezonu... grūti izskaidrot. Domāju, ka tas kaut kādā mērā saistīts ar atspēriena dēlīti, marku.

-Pērn teici, ka U-23 čempionātā ceri uz medaļu, bet beigās paliki piektais. Apmierināts ar paveikto biji?
-Tur biju pieteikts vairākās disciplīnās, bet plānoju skriet 100 metrus un lēkt tālumu. Diemžēl laika starpība starp abām disciplīnām bija ļoti maza. Pēc simta uzreiz bija jāiet lekt tālumā, tāpēc tas viss čempionāts bija diezgan stresains. Pēc saraksta laika starpībai starp 100 metriem un tālumu bija jābūt lielākai, bet realitātē bija citādāk. Divas disciplīnas nevar darīt vienlaicīgi. Tieši šī iemesla dēļ neizdevās ne viens, ne otrs.

-Iepriekš diezgan daudz cīnījies ar savainojumiem. Pēdējā gada laikā tādas likstas nav bijušas?
-Biju apslimis vien pirms pasaules telpu čempionāta, bet kopumā aizvadīju gadu bez savainojumiem.

Šoziem bijuši lieli mīnusi. Zinot treniņu apstākļus, jājautā, kur trenējies, kad aiz loga bija -20 un vairāk?
-Man lielākoties tas laiks veiksmīgi sakrita ar sacensībām Lietuvā un Igaunijā, kur ir siltas manēžas. Dažus treniņus gan sanāca aizvadīt arī Rīgas sporta manēžā, varēja nosalt līdz kauliem. Cimdi, cepure, trīs džemperi un tik mauc (smejas). Ar apstākļiem ir jāsadzīvo, nav ko žēloties. Latvieši ir spēcīga tauta nevis kaut kādi mīkstie. Jāparāda tas arī citiem...

Kur gatavosies vasaras sezonai? Vai iecerētas arī ārzemju nometnes?
-Jā, iespējams, būs treniņnometne Spānijā, taču vēl viss nav līdz galam zināms. Līdz šim uz ārzemju nometnēm neesmu braukājis dažādu iemeslu dēļ.

Kur šoziem vēl startēsi?
- Sestdien man paredzēts starts Birmingemā, pēc tam piedalīšos Latvijas čempionātā (25.02.-26.02.), vēlāk arī varbūt Lietuvas čempionāts. Jāskatās pēc sajūtām un rezultātiem. Tas principā arī viss. Birmingema? To sarunāja mans menedžeris, bet neko sīkāk nezinu. Pateica, ka jābrauc, tagad šim startam arī gatavojos. Pasaules čempionātam telpās ir augsts normatīvs (8.15), uz to netieku.

-Var taču gadīties tevis pieminētais sprādziens...
-Sportā visādi brīnumi notiek. Ja būs īstā vietā, laiks, sakritīs zvaigznes, tad viss ir iespējams. Ja izpildītu normatīvu, tad viennozīmīgi brauktu.

-Pavisam nesen tiki iekļauts Olimpiskās vienības C sastāvā. Tavu sportista dzīvi tas atvieglo?
-Man ir pieejami vitamīni, varu iet uz masāžām, taču pagaidām to vēl neesmu izmantojis. Vēl man jāiziet pārbaudes. Principā tādu aprūpi vajadzētu visiem sportistiem, taču Latvijā tas nav iespējams. Labi, ka Olimpiskā vienība, kura atbalsta labākos un perspektīvākos.

-Šogad uzsvaru liksi tikai uz tāllēkšanu vai startēsi arī citās disciplīnās?
-Tas ir acīmredzami, ka šobrīd akcentu lieku tikai uz tālumu, citur praktiski neesmu startējis. Taču Latvijas čempionātā droši vien skriešu 60 metrus, bet trīssoli gan diez vai lekšu. Pārāk traumatiska disciplīna.

-Cik būtiski tev šogad būs komercmači?
-Galvenais ir konkurence. Spēcīgi pretinieki vienmēr motivē, dod papildu jaudu, emocijas. Domāju, ka Birmingemā man būs vajadzīgās emocijas, jo konkurenti būs nopietni.

-Šobrīd joprojām esi viens no labākajiem Eiropā un pasaulē. Vai tas nerada lieku sasprindzinājumu, ka sevi ir jāapliecina atkal un atkal?
-Tas mani pilnīgi neinteresē un ar tādām lietām sev galvu nejaucu. Vienalga esmu pirmais, otrais, ceturtais vai astotais, jo reāli jau tas neko nedod. Tāpat liela daļa vadošo sportistu vēl nav lēkuši vai drīz salēks labus rezultātus. Gribu tikt uz lieliem mačiem, kur varu ar visiem vadošajiem konkurēt nevis vadīties pēc rezultātiem, kurus katrs salecis dažādās sacensībās.

-Šovasar ir gan Eiropas čempionāts, gan olimpiskās spēles. Varētu izvērsties laba sāncensība ar Jāni Leiti...
Eiropas čempionātam normatīvu jau esmu izpildījis, tāpēc uz turieni viennozīmīgi braukšu, tāpat kā Leitis, kuram arī ir normatīvs. Citādāk ir ar olimpiskajām spēlēm. Uz tām abi varam aizbraukt tikai, ja sasniedzam A normatīvu (8.20), bet pretējā gadījumā tiek tikai labākais ar B normatīvu (8.10), taču ne es, ne Leitis neesam nemaz tos vēl sasnieguši.

-Latvijas rekords (8.07, Juris Tone) jau turas 29 gadus, arī rekords telpās (8.11, Artūrs Āboliņš) drīz piedzīvos sešu gadu jubileju. Rezultātu izaugsme ļauj cerēt, ka kāds no tiem varētu tikt labots...
-07 ir labs skaitlis, tāpēc laikam tik ilgi turas (smejas). Fiziski jūtos ļoti labi un iekšā ir milzīga vēlēšanās, taču nedrīkst uz to iespringt. Vienkārši jāatslābinās un jālec, nedomājot par rekordiem. Un arī, ja pārāk saliela vai salielās, tad nekas nenotiek. Es to negribētu.