Prokopčuka: "Maratons Ņujorkā ir svētki"

Vaicāta, vai šie bezgalīgie treniņi un veiktie maratoni neapnīk, Jeļena atbildēja: "Nē, tas ir interesanti un pat ļoti iepatīkas. Pēc katra maratona fiziski gan jūtos iztukšota, savukārt mans vīrs Aleksandrs ir psiholoģiski iztukšots un viņam ir vēl grūtāk atjaunoties, nekā man pēc slodzes."

Jeļena ar gandarījumu atzīmēja, ka arī Latvijā arvien vairāk cilvēku sāk skriet un vēlāk izmēģina pat maratonu. "Loti daudzi cilvēki svētdien 4.novembrī bija pie televizoru ekrāniem un divas stundas sekoja maratonam – tas ir brīnišķīgi, ka šogad bija vairāk skatītāju nekā pērn." Kaut maratons nav sporta spēle, skatītāju auditorija Latvijā reizēm sasniedza 200 tūkstošus un tas ir ļoti labs rādītājs.

Pagaidām Prokopčuka atgūstoties pēc Ņujorkas un divas nedēļas trenējoties brīvā režīmā, cik grib, tik skrienot. Trešajā nedēļā jau pamazām sākšot palielināt slodzi. Latvijas sportiste divreiz uzvarējusi Ņujorkā, šogad bija trešā, bet arī tagad nav bijis vaļas atpūtai šajā lielpilsētā . "Nav laika, pirms sacīkstēm tikai visas domas par maratonu, lai būtu labs rezultāts, organizatori uzaicināja uz muzeju, vēl šur tur, bet mēs to neizmantojām. Pēc maratona atkal nogurums, preses konference, vakariņas ar organizatoriem. Ja uzvari, ir vēl trakāk – nākamajā dienā jābūt biržā, kādā šovā, vēl vairāk interviju. "

Jeļena īpaši nenožēlo, ka nav izdevies uzvarēt divu gadu lielo maratonu seriālā un saņemt pusmiljonu dolāru. Šoreiz konkurence bija ļoti spēcīga, atkal skrēja Pola Redklifa un viņas tempam spēja turēt līdzi arī etiopiete Gete Vami. "Pirms starta man Aleksandrs teica, ka Redklifa noteikti noskries pusmaratonu stundā un 12 minūtēs, bet pēc pieciem kilometriem es sapratu, ka viņas laiks būs ap stundu 10 minūtēm, tādēļ negribēju riskēt un turēt līdzi. Mēģināju skriet savā tempā, jo maratona beigas ir ļoti grūtas un bija cerība, ka līderes neizturēs" .Faktiski iznāca tā, ka kilometrus 15 pirms finiša līderes apsteidza Prokopčukas grupiņu par četrām minūtēm, bet tad Jeļena atrāvās no pārējām un beigās atpalika no Redklifas par trim minūtēm. Tas nozīmē, beigas viņa bija skrējusi visātrāk.

Raidījumā sportiste atcerējās arī savu startu Bostonas maratonā un otro vietu: "Es nebiju īsti gatava Bostonai, pirms tam slimoju, daudz ko nepaguvu izdarīt, kalnos nebiju. Ziemā nav citu iespēju, kā braukt uz kalniem Amerikā, Eiropā ir sniegs , taču Amerikā man tik ļoti nepatīk, tur gandrīz nav augstkalnē koku." Pirms Ņujorkas izdevies patrenēties Šveices kūrortā Sanktmoricā un tas jau esot daudz labāk nekā braukt uz Amerikas kalniem.

Ar gadiem nāk pieredze un nedaudz arī mainoties treniņu apjoms – tas kļūst mazāks, taču kvalitatīvāks. "23 gadu vecumā es pat nedēļā noskrēju 245 kilometrus, tagad jau 220 ir daudz. "

Visbeidzot, uz visiem interesējošo jautājumu par maratona skriešanu Pekinas Olimpiskajās spēlēs arī šoreiz Jeļena atbildēja noraidoši: "Neskriešu, tur būs pārāk liels karstums un negribu tādēļ zaudēt visu sezonu. Osakā arī pasaules čempionātā bija liels karstums un pat daudzi elites sportisti nespēja pabeigt distanci. Par dalību 10 000 metru distancē - par to var padomāt!"