Arājs: "Tikai paši sportisti un treneri var sev ko pārmest. Man tādu tiesību nav"

Eiropas čempionāts noslēdzies, daudz prieka brīžu Latvijas vieglatlētiem nav bijis. Kādas tev ir sajūtas pēc šīs nedēļas Berlīnē?
Protams, medaļu nav un rezultāti nav tādi, uz kādiem cerējām, bet kopumā neuzskatu, ka čempionāts bija tik slikts. Daži sportisti sasniedza savus sezonas labākos rezultātus, no kuriem daži uzlaboja arī savus personiskos rekordus. Vairums nostartēja savu spēju robežās, tādēļ uzskatu, ka šis Eiropas čempionāts nebija nemaz tik neveiksmīgs. Viss ir kārtībā.

Nu labi, viena lieta ir medaļas, taču augstākā vieta Latvijas sportistiem bija devītā, ko ieguva Madara Palameika šķēpa mešanā. Tik zema augstākā vieta Latvijas vieglatlētiem Eiropas čempionātos vēl nav bijusi...
Jā, šoreiz tā ir sakritis. Kā jau teicu, cerējām uz augstākiem rezultātiem, taču nedomāju, ka varam kādam kaut ko pārmest. Tas nebūtu īsti godīgi. Tikai paši sportisti un treneri varētu sev kaut ko pārmest, jo tikai viņi zina, kāds darbs un līdzekļi ir ieguldīti. Man tādu tiesību nav.

OK, tu gribi izcelt pozitīvo. Tādā gadījumā - par ko tev bija prieks šajā čempionātā?
Noteikti par Jāni Leiti, kurš divreiz laboja Latvijas rekordu 400 metros un ieguva 15. vietu. Manuprāt, par spīti nelielai traumai viņš bija gatavs un skrēja ļoti labi. Noteikti gribu pieminēt arī Maksimu Sinčukovu, kurš pēc garās sezonas Amerikā vēl spēja atbraukt uz Latviju, uzturēt sevi formā un sezonas pēdējā skrējienā sasniegt personisko rekordu. Pēc savas pieredzes varu spriest, ka pirmajā sezonā Amerikā labi jau ir tas, ja rezultāti noturas iepriekšējā līmenī, jo pēc treniņu programmas maiņas parasti seko neliels kritums. Kad pie tās pierodi, tad seko kāpums. Varu uzteikt arī 20 gadus veco šķēpmetēju Patriku Gailumu, kurš īstajā brīdī uzmeta savu sezonas labāko rezultātu. Žēl bija Līnu Mūzi, bet pēc tik smagas traumas viņas šosezon iespētais (labots personiskais rekords) ir apbrīnas vērts. Līnai starts neizdevās lielā uztraukuma un mandrāžas dēļ, jo viņa lielajos mačos apritē nebija bijusi divus gadus. Iesildoties viņa sāka sajust traumēto celi, kas viņu iedzina bedrē emocionāli. Viņai vienkārši bija bail, jo viņa ir tikai cilvēks. Līna teica, ka tas neesot traucējis, taču pats zinu, kā tas ir, kad kaut kas sāp un šķiet, ka kaut kas slikts var atkal notikt. Ķermenis pats sāk sevi bremzēt. Mazliet līdz finālam pietrūka Anetei Kociņai, kurai, cik sapratu, piekliboja tehniskais izpildījums. Gatis Čakšs kādu laiku nebija bijis lielajos mačos, bet sameta savu iespēju robežās. Jā, Rolands Štrobinders finālā nenostartēja tik labi, bet iepriekš kvalifikācijā saņēmās un savu darbu paveica.

Zini, man jau šķiet, ka bēdīgākais šajā statistikā bija tas, ka vairākās disciplīnās rezultāti kopumā bija visai zemi. Piemēram, sieviešu šķēpa mešanā sudraba medaļai pietika ar 62 metriem, bet trīssoļlēkšanas finālā varēja tikt ar 16,41 metru...
Jā, šoreiz tā sakrita, ka ar zemiem rezultātiem varēja tikt augstās vietās. Tas nozīmē, ka arī citu valstu sportistiem īsti negāja.

Vai tam ir kāds izskaidrojums?
Man nav. Bet arī diska mešanā vienīgā, kura aizmeta savā līmenī bija Sandra Perkoviča (67,62 metri). Tuvākās sekotājas sameta 61-63 metru robežās. Tā nekad nav bijis. Parasti ar tādiem rezultātiem labi, ja vari tikt sešiniekā.

Bet cilvēki Latvijā seko līdzi Eiropas čempionātam un viņiem rodas jautājums - kādēļ sezonas galvenajās sacensībās vienam ir trauma, otram neizdodas parādīt labāko sniegumu, trešajam vēl kaut kas nesanāk.
Tas ir tāpēc, ka sezona ir ļoti gara. Diemžēl mums nav iespēju mūsu sportistus pilnībā nodrošināt, tādēļ viņiem ir jāstartē dažādās komercsacensībās. Sezona ir gara, maču ir daudz. Piemēram, kārtslēcējs Mareks Ārents visu sezonu braukā pa sacensībām un lēkā, lai varētu kaut ko nopelnīt un sevi pastutēt. Tas nevar palikt bez sekām. Tikmēr lielvalstu sportisti var atļauties startēt tikai atsevišķās sacensībās un gatavoties sezonas galvenajam startam.

No Baltijas valstīm vislabāk nostartēja Lietuvas vieglatlēti, kuriem viens zelts un viena bronza. Sapratu, ka viņu vieglatlētikas saimniecības gada budžets grozās ap miljonu eiro, kamēr mums tas ir vien nepilni 200 tūkstoši.
To gan nezinu. Bet zinu, ka lietuviešiem nedēļu pirms Eiropas čempionāta bija kopīga treniņnometne. Manuprāt, tas ir ļoti labi. To mēs varētu mācīties no viņiem. Nav nemaz jābrauc uz ārzemēm, jo treniņu bāžu skaits Latvijā pieaug. Tas varētu radīt iespējas saliedēties un palīdzēt viens otram. Mums ir uz ko tiekties.

Labāk šāda treniņnometne, nevis starts Latvijas čempionātā.
Latvijas čempionātā būs jāstartē tik un tā. Tas ir viens no nosacījumiem dalībai Eiropas un pasaules čempionātos.

Bet, vai tas ir pareizi? Sanāk diezgan neloģiski, ka nedēļu vai divas pirms sezonas galvenā starta obligāti jāpiedalās Latvijas čempionātā, turklāt šķēpa mešanā pat jācīnās par ceļazīmi uz Eiropas čempionātu.
Domāju, ka vienkārši jāparedz lielāka pauze starp Latvijas čempionātu un sezonas galveno startu. Uzskatu, ka Latvijas čempionātā noteikti vajag startēt, bet, ja tas notiek pārāk tuvu lielajiem mačiem, tas nav īsti labi. Optimāli vajadzētu būt divu trīs nedēļu starpībai. Ideālā variantā Latvijas čempionātu varētu likt sezonas vidū, bet pirms mačiem sarīkot nometni. Taču viss nav tik vienkārši. Kalendārs jau netiek stādīts uz dullo. Cenšamies pielāgoties starptautiskajām sacensībām. Bet, jā, šoreiz Latvijas čempionāts bija pārāk tuvu Eiropas čempionātam.

Ronald, vai tu kā izlases direktors esi atbildīgs par to, ka Gunta Latiševa-Čudare, tikai braucot uz Berlīni, uzzināja, ka finālam automātiski kvalificējas sezonas 12 labāko rezultātu īpašnieces?
Laikam tā sanāk. Lai gan pagājušajā Eiropas čempionātā bija tāpat un bija zināms, ka šī sistēma turpināsies. Bet, jā, es speciāli viņai to neatgādināju. Tā ir mana vaina. Nākamreiz zināšu, ka katrs sportists ir jāpabrīdina.

Kā tu vispār raugies uz šo sistēmu? Gunta teica, ka īsti godīga tā neesot.
Jā, īsti godīgi tas nav, jo tev jāaizvada par vienu skrējienu vairāk. No otras puses - tas tevi dzen uz priekšu sezonas laikā. Ja gribi iekļūt divpadsmitniekā, tad tiecies pēc laba rezultāta. Tomēr līdz galam pārdomāta šī sistēma nav. Bet diezin vai tā mainīsies. Parasti jau automātiski pusfinālā tiek lielvalstu pārstāvji, tādēļ lielvalstis nekādas pretenzijas neizvirzīs. Noteikti vēl kādam šī sistēma nepatīk, taču nedomāju, ka mazo valstu spēkos to mainīt.

Katram sportistam pēc neveiksmīga starta ir savi iemesli - gan objektīvi, gan subjektīvi. Bet, kas šobrīd ir Latvijas vieglatlētikas lielākā sāpe, kuras dēļ augstākā vieta Berlīnē bija devītā.
Domāju, ka lielākā sāpe ir ziemas sporta bāžu iztrūkums. Ja Rīgā sportistam ziemā ir jātrenējas Rīgas Sporta manēžā, tad tas nav īsti normāli. Bet mēs nespējam nodrošināt saviem sportistiem labākus treniņu apstākļus. Katrs gatavojas sezonai, kā nu māk. Tas ir lielais robs, jo ir svarīgi iziet cauri gatavošanās posmam ziemā, lai pēc tam sagatavotos arī vasaras sezonai. Latvijas Vieglatlētikas savienībai tā ir lielā sāpe, tādēļ [LVS ģenerālsekretārs] Dmitrijs Miļkevičs un [LVS prezidente] Ineta Radeviča cīnās, iet un runā. Kaut kas uz priekšu kustas, bet tikai laiks parādīs kas būs un kas nebūs.

Tuvākajos gados "Daugavas" stadiona teritorijā tiks uzbūvēta vieglatlētikas manēža. Vai tas atrisinās problēmu.
Tā noteikti palīdzēs to risināt, bet Rīgā ar vienu manēžu ir par maz. Dmitrijs un Ineta cīnās par to, lai līdzīga manēža parādītos arī Anniņmuižā. Ja katrā Daugavas krastā būs pa manēžai, tas atrisinās daudzas problēmas. Tas būtiski uzlabotu sportistu treniņprocesu.

Vai tu redzi, ka apstākļi vieglatlētiem tagad ir kaut nedaudz uzlabojušies, ja salīdzinām ar laiku, kad startēji tu pats.
Jā. Tagad ir vairāk bāžu. Brauc cauri mazajām pilsētām un redzi, ka visur ir sarkanais segums, uz kura vari trenēties. Manā laikā gandrīz vienīgā iespēja bija "Daugavas" stadions. Ir arī jauni treneri, kas ir iekšā sportā ar visu sirdi un dvēseli. Mums ir augsta līmeņa sportisti, bet aiz viņiem ir tikai jaunieši. Iztrūkst tas līmenis, kas ir pa vidu.

Tātad vasarā vieglatlētiem ir, kur trenēties...
Problēmas ir tikai Rīgā, bet ārpus galvaspilsētas ir pietiekami daudz vietu, kur trenēties.

Kāds tad beigu galā ir stāsts par "Daugavas" stadionu? Saprotu, ka vieglatlētus tajā uz kādu laiku ielaida, ļāva papriecāties un pēc tam aizslēdza.
Man kā izlases direktoram vajadzēja sarunāt stadionu uz nedēļu pirms Latvijas čempionāta. Tas tika izdarīts un tur izlases sportisti aizvadīja pēdējās sacensības pirms došanās uz Berlīni. Tagad mums līguma ar "Daugavas" stadionu nav. Bet es noteikti iešu tikties ar stadiona vadību, jo pēc skrejceliņu un sektoru atjaunošanas daudz tur gribēs trenēties. Tad būs jāsaprot, kur izlases sportisti trenēties - "Daugavas" vai "Arkādijas" stadionā, jo abos sanāks ļoti sālīti. Bet līdz septembrim, oktobrim trenēties tur var. Tikai maksā naudiņu un ej trenējies.

Es tevi Berlīnes Olimpiskajā stadionā praktiski neredzēju. Kādi bija tavi pienākumi kā izlases direktoram?
Patiesību sakot, noskrējos pamatīgi. Katru dienu pa stadionu nostaigāju 12-13 kilometrus. Sekoju līdzi sportistu startiem, braucu viņiem līdzi, pavadīju uz call room. Biju viņiem klāt pirms mačiem, to laikā un pēc. Izstaigāju līdzi visiem sportistiem, izņemot soļotāju Arni Rumbenieku, jo viņa sacensību laikā bija paredzēti starti vairākiem sportistiem stadionā.

Jūties savā vietā?
Jā, tā ir. Protams, ir grūti uztraukties par visiem 17 sportistiem, taču tas vienlaikus ir arī patīkami. Bija tāda sajūta, ka jāstartē pašam. Pirms katra sportista starta arī man bija uztraukums un iekšējs pārdzīvojums. Bet kopumā jūtos savā vietā, jo pats tam esmu gājis cauri un labi zinu, ko tas nozīmē. Prieks, ka arī Sindijas [Bukšas] gadījumā varēju viņai palīdzēt ar padomu un kopīgi ar viņas treneri [Mārīti Lūsi] un [LOV galveno ārsti] Līgu Cīruli izlēmām, ka nav ko riskēt un skriet pusfinālu. Iespējams, cits manā vietā būtu ieteicis skriet, bet es no savas pieredzes to nevarēju darīt. Protams, lēmums bija smags un Sindija to ļoti pārdzīvoja, viņa gribēja skriet līdz pat pēdējam. Bet es teicu, ka tas nebūtu prātīgs lēmums.

Kuram šajā situācijā piederēja galavārds?
Protams, tikai un vienīgi pašai Sindijai.

Un pārējie var tikai mēģināt pārliecināt?
Pat nevis pārliecināt, bet izteikt savu viedokli. Sindija ieklausījās, un tas ir ļoti patīkami. Viņa vispār ir meitene ar baigo iekšu, riktīga cīnītāja. Viņa visādi mēģināja sagatavoties un tomēr skriet pusfinālā, bet es jau manīju viņas acīs, ka nebūs. Visi kopā parunājāmies un Sindija pieņēma lēmumu neskriet. Jau iesildoties pirms priekšskrējiena, viņa juta sāpes muskulī un nejutās īsti labi. Pastāstīju viņai, kā es gribētu, lai viņa noskrien 200 metrus. Bija prieks skatīties, kā sportiste ieklausās un izdara to, ko no viņas gaida. Sindija māk ieklausīties un pēc tam to izpildīt. Tas ir liels talants.