Jubileja: Vienīgā latviete, kas aizlekusi septiņus metrus
Pašreizējais Latvijas rekords sieviešu tāllēkšanā ir 6,92 m un pieder Inetai Radevičai, kura to sasniedza 2010. gada Eiropas čempionātā Barselonā. Tomēr vai zinājāt, ka septiņdesmito gadu beigās kāda latviete ir pārlekusi arī maģisko septiņu metru robežu? Tā bija Pasaules kausa ieguvēja Anita Stukāne, kura šodien svin 65 gadu jubileju.
Mūsdienās daudzi vēsturiskus Latvijas vieglatlētikas panākumus saista ar šķēpa mešanu (Jānis Lūsis, Inese Jaunzeme, Dainis Kūla...) vai soļošanu (galvenokārt Jānis Daliņš un Aigars Fadejevs), daži pieminētu arī barjersprintu (Staņislavs Olijars un Igors Kazanovs), tomēr bieži vien ne līdz galam tiek novērtēta sieviešu tāllēkšana. Mūsu meitenes ir izcīnījušas medaļas gan pasaules, gan Eiropas čempionātos pieaugušajiem. Arī valsts rekords ir pietiekoši augstvērtīgs. Taču, ja pirms 40 gadiem vairāki apstākļi būtu sakrituši savādāk, Latvijai būtu gan labāks valsts rekords, gan, iespējams, arī vēl viena olimpiskā medaļa.
Septiņu gadu vecumā Anita Stukāne (dz. Balode) uzsāka savas skolas gaitas, mācoties Cēsu 1. astoņgadīgajā skolā. Bet tikai 12 gadu vecumā notiek viņas pirmā saskarsme ar vieglatlētiku. Pie tā "vainojams" ir ilggadējais Cēsu sporta skolas treneris Elmārs Ozols, kurš savas dzīves laikā ir pamanījis un izaudzinājis daudzus pazīstamus Latvijas vieglatlētus. Ne velti Cēsīs viņu dēvē par "vīru kā ozolu" un lepni sauc par savas pilsētas vieglatlētikas leģendu - galu galā par treneri Elmārs nostrādājis vairāk kā 50 gadus.
Tieši Elmārs Ozols uzaicināja Anitu nākt uz treniņiem, uzburdams ainu par regulāriem braucieniem uz Rīgu, treniņnometnēm dienvidos, sacensībām Sočos un citās dienvidu pilsētās. ‘’Man tik ļoti gribējās piedzīvot visu to, ko stāstīja treneris, ka es tūlīt biju gatava iet un trenēties,’’ bērnības laikus atceras Anita. Apstākļi arī tolaik nebija viegli, jo Cēsīs pat esot pietrūkusi tāllēkšanas smilšu bedre ziemas treniņiem.
Jaunībā Stukāne Cēsu sporta skolā trenējusies vairākās disciplīnās – skrējusi gan sprintu, gan barjerskrējienu, tāpat lekusi augstumā un tālumā. Pat piedalījusies dažās sacensībās pieccīņā. Sākumā viņas prioritārā disciplīna bija augstlēkšana, kur tika sasniegti augstvērtīgāki rezultāti. Stukānei bija 14 gadi, kad leģendārais Diks Fosberijs Meksikā pilnībā izmainīja šo sporta veidu, pārlēkdams pāri latiņai atmuguriski. Vēl pēc vecā stila, lecot "šķērītē", Stukānes labākais rezultāts bija 1,55 m, bet vēlāk viņa kļuva par vienu no pirmajām augstlēcējām Latvijā, kas sāka piekopt jauno lekšanas stilu, ko dēvē par "Fosberija flopu".
18 gadu vecumā Anita pārvācās uz Rīgu, iestājoties Latvijas Universitātes (toreiz vēl LVU) Bioloģijas fakultātē. Līdz ar pārvākšanos nācās nomainīt arī savu treneri, par kuru kļuva pazīstamais Latvijas vieglatlētikas speciālists Tālivaldis Budēvičs (trenējis tādus atlētus kā Aleksandrs Obižajevs, Māris Bružiks, Jānis Lauris u.c.). Sākumā Anitai pie jaunajiem apstākļiem, dzīvošanas kopmītnēs, draugiem, mācībām, bija visai sarežģīti pierast. Tomēr viņas spītība un raksturs (es varu un man ir jāvar!) darīja savu.
Jau 1973. gadā PSRS junioru mēroga sacensībās Maskavā (slavenajā "Lužņiku" stadionā) Anita pirmo reizi mūžā tāllēkšanas sektorā pārvarēja 6 metru robežu – 6,14 m. Pēkšņi, sākot trenēties pie Tālivalda Budēviča, Stukānes ierastie tāllēkšanas rezultāti, kas bija 5,50 m robežās, sāka krasi pieaugt. Un jau 19 gadu vecumā viņa sāka apdraudēt tā brīža Latvijas rekordu (6,51 m), ko 1971. gada oktobrī Erevānā bija uzstādījusi Helēna Ringa. Protams, arī augstlēkšana nekur nepazuda – arī tur līdz Anitas Jakševicas piederošajam Latvijas rekordam bija palikuši vien daži centimetri.
Pirmā reize, kad viņa patiesi pietuvojās Latvijas rekordam tāllēkšanā, bija 1975. gada vasarā "Dinamo" stadionā Rīgas kausos, kad padevās 6,40 m tāls lēciens. Pēc diviem gadiem tajos pašos Rīgas kausos tika sasniegti 6,34 m un izcīnīta otrā vieta (zaudēja tikai Krievijas sportistei Irinai Timofejevai, kura aizlēca 6,47 m tālumā). Šajā laikā viņa apprecējās arī ar savu vīru Valdi Stukānu, kurš arī bija vieglatlēts un piedalījās daudzcīņas sacensībās.
Tā viņa vēl daudzās sacensībās regulāri lēca 6,30 m robežās, līdz 1978. gada augustā Vissavienības lauku sporta spēlēs Kišiņevā (Anita pārstāvēja sporta biedrību "Vārpa") par 13 centimetriem laboja Latvijas rekordu, aizlēkdama 6,64 m tālumā. Vēl pēc divām dienām Latvijas čempionātā Rīgā viņa laboja arī valsts rekordu augstlēkšanā (1,79 m), bet spilgtajai sezonai punktu pielika PSRS čempionātā Tbilisi (slavenajā Borisa Paičadzes arēnā, kur mūsdienās spēlē Gruzijas futbola izlase), kur kļuva par Padomju Savienības vicečempioni ar rezultātu 6,66 m. Zeltu toreiz izcīnīja leģendārā lietuviete Vilma Bardauskiene – pirmā sieviete vēsturē, kas sasniegusi septiņu metru robežu.
Šie rekordi 1979. gada pirmsolimpiskajā sezonā Stukānei pavēra ceļu uz PSRS izlasi, ar kuru pirmo reizi mūžā izdevās aizbraukt uz mačiem arī otrpus okeānam – ASV pilsētā Fortvortā. Taču šī sezona atmiņā palikusi ar pavisam ko citu, proti, ar dalību 1979. gada IAAF pasaules kausa izcīņā Monreālas olimpiskajā stadionā Kanādā. Tur Stukāne aizstāvēja visas Padomju Savienības godu, sacenšoties ar labākajām pasaules vieglatlētēm – olimpiskajām vicečempionēm Brigitu Vujaku no VDR un Ketiju Makmilanu no ASV. Tieši cēsiniece izrādījās labāka par viņām visām un ar 6,64 m tālu lēcienu izcīnīja uzvaru (īpaši jāatzīmē laika apstākļi – liels karstums un vēl lietus). Tālaika Latvijas presē rakstīja, ka tie ir lielākie panākumi Latvijas vieglatlētikā kopš Jāņa Lūša kļūšanas par olimpisko čempionu.
Tas bija Stukānes lielākais panākums karjerā, taču rezultātu ziņā sniegums ir bijis vēl augstvērtīgāks. 1979. gada jūnijā PSRS un VDR valsts sacīkstēs Leipcigā Stukāne aizlēca 6,77 m tālumā. Kā LVU studente viņa devās arī uz vasaras Universiādi Meksikas galvaspilsētā Mehiko, kur vieglatlētu mači norisinājās tajā pašā "Actektu" stadionā, kur pirms 11 gadiem savu leģendāro lēcienu 8,90 m tālumā veica Bobs Bīmons. Arī Stukāne veiksmīgi izmantoja augstkalnes apstākļus un sasniedza 6,80 m tālu lēcienu – rezultātu, kas Latvijas rekorda godā noturējās 21 gadu.
Taču tajā pašā Meksikā Stukāne sasniedza tālumu, kas varētu būt Latvijas rekords vēl šodien. Lēcienu neieskaitīja, jo Anita pavisam nedaudz pārkāpa atspēriena dēlīti, taču pēc izmērīšanas tika paziņots, ka veiktā lēciena garums ir 7,04 m. Ja tomēr tiktu ieskaitīts, tas būtu trešais visu laiku izcilākais rezultāts sieviešu tāllēkšanas vēsturē (uz to brīdi). Vēl viens lēciens, kas patiešām ir bijis tālāks par šī brīža oficiālo rekordu tika sasniegts 1997. gada jūlijā Valmierā, kad trīssoļlēcēja Jeļena Blaževiča aizlēca 6,95 m tālu. Šis rezultāts netika oficiāli apstiprināts, jo tiesnešu darbā netika ievērotas visas formalitātes.
Iespējams, šī dēlīša pārkāpšana, bet varbūt nopietnas traumas gūšana ziemas sacensībās, kas neļāva piedalīties 1980. gada Maskavas olimpiskajās spēlēs, lai pavisam reāli pacīnītos par medaļu, liedza Anitai Stukānei saglabāt tik lielu popularitāti, lai arī mūsdienās jebkurš cilvēks, kurš ikdienā neseko līdzi sporta notikumiem, zinātu viņas vārdu. Diemžēl Anitas "ziedu laiks" sportiskajā karjerā bija pavisam īss. Taču jebkurā gadījumā novēlam šīs dienas jubilārei priecīgu 65. dzimšanas dienu.
Video: Anitas Stukānes lēciens Pasaules kausā Monreālā.
Mūsdienās Izlase - nekas īpašs.
Futbols tajā laikā neko diži nerullēja, tāpat kā tagad, izņemot īsu brīdi 2000. gadu sākumā, bet padomijā ir tāda īsti nebija, nu nebija arī kadri, par kuriem varētu teikt, ka viņi būtu varējuši spēlēt Kijevas Dinamo, Spartakā, Premjerlīgā, Bundeslīgā... Bet mums bija Stepanovs, Pahars, Rudņevs, Štolcers, Verpakovskis.
Ja par vecu, kā gan Olihvers un Ušakovs varēja pārstāvēt Krieviju visus 90. gadus? Ja paskatās PSRS izlasēs, tad spēlēja tikai viens letiņš regulāri - Vilde. No otras puses, zināma reinkarnācija tagad izpaužas pludmales volejā - vēl vienā sporta veidā, kur esam starp vadošajiem Eiropā šobrīd.
Bet šie piemēri parādi, cik švaki bija ar jauniešu sportu LPSRS - nevarēja sagatavot labus kadrus vairumā ne volejā, ne basketā, ne hokejā, ne futenē. Tikai sieviešu basis drusku izņēmums.