Prezidenta balvu ieguvušais Rumbenieks sola labot Fadejeva sacensību rekordu

Kādas ir emocijas pēc izcīnītā kausa?

- Pati kausa izcīnīšana noteikti ir liels pārsteigums man. Viennozīmīgi tas ir patīkams notikums visiem valmieriešiem. Skaidrs, ka tam vienmēr būs simboliska nozīme, ja kausu izcīna vietējais, turklāt izcilā soļotāja Jāņa Daliņa stadionā un tieši soļošanas distancē. Godīgi sakot, biju jau atceļā uz mājām, kad saņēmu zvanu no sava pirmā trenera Raita Ravinska (Agates Caunes treneris – aut.piez.) ar apsveikumu un mazliet apmulsu. Kā jau iepriekš minēju preses konferencē, mērķis bija iegūt pārliecību un pozitīvas emocijas, tas arī izdevās.

Vai rezultāta ziņā iecerētais tika sasniegts, vai arī bija kādi apstākļi, kas traucēja sasniegt vēl augstvērtīgāku rezultātu?

- Laikapstākļi biju tuvu ideālam. Protams, nelielas vēja brāzmas neko daudz neietekmē, bet savas 10-15 sekundes noteikti visi pazaudējām uz mitrā seguma rēķina. Tribīņu pusē celiņš saulē bija sauss, bet otri 200m meža ielokā bija mitri un slideni. Soļošanā atšķirībā no skriešanām tas ir diezgan būtiski, jo nesoļojam ar naglenēm, un darbība jeb atspēriena moments ar pēdu ir viena no raksturojošākajām soļošanas kustībām – papēdis, pirkstgals.
Par sasniegto rezultātu noteikti varu teikt, ka tas bija plānots. Par to norāda apļu starplaiki. Pirmie 5km 20:15, un vidēji 1.37-1.36 veicu katru apli. Protams, arī motivācija reabilitēties par līdera pozīcijas zaudēšanu un neizcīnīto zelta godalgu Latvijas čempionātā bija noteicošais šī rezultāta tapšanā.

Cik tālu tev šobrīd ir līdz valsts rekordam kādā no distancēm vai šo sacensību rekordam?

- Pirms gadiem diviem, trim noteikti man šādu jautājumu neuzdotu, un arī es pats neko konkrētu nevarētu atbildēt. Šobrīd redzu, ka ir progress, pārliecība un galvenais – ir iespēja darboties. Šķiet, ka Līdz Aigara Fadejeva 39:17,8 (1998.g.) ir vēl kādi 2-3 gadi, bet vēl jau jātiek pāri sava trenera un tēva Aivara Rumbenieka 39:46. Ja viņi iespēja, tagad ticu, ka arī man tas būs pa spēkam.

Nepalika nepamanīts jūsu savstarpējais duelis ar Raivo Saulgriezi, kurš jau ziemā lika par sevi manīt 5km distancē, un arī LČ 20 km abi uzrādījāt stabilus, labus sniegumus. Kā Tu komentētu savu startu LČ nedēļu pirms Prezidenta kausa sacīkstēm?

- Pēc finiša neko daudz attaisnojumos nebārstīju. Skaidrs, ka Raivo bija gatavojies, un arī viņam bija skaidrs plāns, ko redzējām arī distances gaitā un izvēlētajā taktikā. Mums ar treneri prioritāte neapšaubāmi ir starts pasaules čempionātā 35km distancē. Tālab arī plāns bija aizvadīt viduskalnes treniņnometni Mehiko un tiešā ceļa doties uz startu. Ceļš neizvērtās tik gluds un nācās vēlreiz mērot ceļu uz Rīgas lidostu pēc bagāžas, dienu pirms starta pēc 24h lidojuma. Pašā starta dienā jau pirmajos apļos nevarēju atrast savu īsto ritmu, un bija nestabili apļu laiki. Vēlāk jau temps kritās, un Raivo apgāja mani bez īpašas pretestības. Pat arī sasniegtais rezultāts (41:20) uzvaras gadījumā nemaz neliktu kautrēties. Patiesību sakot, bija pareizais brīdis, kad “dabūt pa biksēm”. Maza rezonanse ārpus soļošanas burbuļa arī nāk tikai par labu mums abiem.

Tribīnēs noteikti bija krietni lielāks troksnis kā ierasts, vai tas ir “sestais spēlētājs”?

- Aktivitāte tribīnēs noteikti visiem bija pārsteigums un pozitīvs lādiņš visai izlasei. Atbalsts bija ne man vienam, kas tikai raksturo pašu publiku, par ko liels paldies. Tur gan tas nebija tik spontāni un nejauši. Arī Jolanta Dukure reiz izcīnījusi Prezidenta kausu, un starta nedēļā viņas vadītās nometnes “Olimpiskais kvants” ietvaros jaunieši paši izrādīja vēlmi atbalstīt Latvijas izlasi un mazdrusciņ jau simpātijas bija manā pusē. Tas noteikti bija mans 6 spēlētājs un milzīgs stimuls nepagurt ne apli.

Iepriekš tev plānos bija cīnīties par dalību PČ arī 20 km distancē. Vai šis sasniegtais rezultāts tev būtu devis cerību startēt abās soļošanas distancēs?

- Plāni mazliet pamainījās, jo uz to brīdi bija vēl jāieplāno augstkalnes nometne pirms PČ. Apsvērām gan finansiālo pusi, gan tīri gatavību šādam ātrumam, un nācās secināt, ka vēl nevaram sasniegt tādu rezultātu kā šajā nedēļas nogalē. Tādēļ arī atteicāmies no startiem un gatavojāmies nometnei. Šis noteikti būtu konkurētspējīgs rezultāts dalībai arī 20km distancē. Mazliet protams žēl, bet varējām arī kļūdīties un aizbraukt uz nometni samocītam un neapmierinātam. Tā būtu bijusi laba iespēja krāt pieredzi Parīzes olimpiskajām spēlēm.

Arvien biežāk dzirdam sportistus runājam par Parīzes olimpiskajām spēlēm. Kāds izskatās tavs plāns un cerības?

- Īsāk sakot, ceru, ka paspēšu! Rudens periods būs tik pat intensīvs kā šobrīd. Nav šaubu, ka varu progresēt. Manēža ir, varu vismaz kādu brīdi rudenī intensīvi strādāt. Ziemā smagākais būs neredzēt savu ģimeni un dēlu. Nevaru atļauties dīkstāvi sniega dēļ, jābrauc uz treniņnometnēm. Bet, ja mani atbalsta un mērķis ir tā vērts, tad ir jāņem, ir jādara. Par to noteikti liels paldies Latvijas Armijai, Valmieras novada pašvaldībai, Vieglatlētikas federācijai Latvijas Olimpiskai vienībai un privātiem atbalstītājiem, Finlo, Tehautocentrs, Teamsport, Dion, Suunto.

Kāds ir turpmākais plāns līdz startam PČ? Kādi ir pēdējie akcenti?

- Par atpūtu noteikti nav nekādu domu, tam nav laika. Vēl var daudz paveikt, un ir arī konkrēts plāns. Šīs sacensības, protams, bija plānotas un ir daļa no sagatavošanās. Acīmredzot, objektīvi – sasniegtais rezultāts liecina par stabilu progresu. Lielākais izaicinājums noteikti būs karstums, kam iespēju robežās centīšos sagatavoties. Prioritāri ir treniņu darbs un pēc tam pirtiņa. Arī tehniskas lietas kā dzērienu izvēle, ledus treniņos, pie visa ir jāpierod un jāizmēģina.

Ko mēs Tev varam novēlēt?

- Ceru, ka 24. augusts būs mana diena tāpat kā Prezidenta balvā. Soļošanā veiksmei ir liela nozīme, tādēļ to vēlēt nebūs par maz.