Edgars Siliņš: "Pagājušais gads mums bija izcili veiksmīgs"

Edgar, zinu ka tev dzīvē ir divas galvenās aizraušanās – sports un mūzika. Vai var teikt, ka tu esi labākais sporta treneris starp dziedātājiem un labākais dziedātājs starp treneriem?

- Tā jau būtu forši…

Vai tad tā nav?

- Es nezinu (smejas). Tādi konkursi starp treneriem – dziedātājiem nenotiek. Dziedājis gan esmu daudz – gan saviesīgos pasākumos un ballītēs, gan arī koros.

Kurā korī tu tagad dziedi?

- Tagad vēl ar vien esmu Ogres skolotāju kamerkora dziedātājs.

Varbūt jūsu kora sastāvā ir vēl kāds treneris?

- Pilnīgi droši, ka nav. Sportiski puiši gan mums ir.

Kā tu pats kļuvi par sportisku puisi?

- Dzimis, audzis un pamatskolas izglītību ieguvis esmu Gulbenē. Skolā mēs trenējāmies basketbolā, savā vecuma grupā pat izcīnījām 4. vietu Latvijā. Nebija viegli, jo pēc Gulbenes skolas mazās sporta zāles, kad Rīgā tikām lielajā laukumā, sākumā mums visiem acis bija lielas, kamēr sapratām, kur skriet.

To, ka esi basketbolists, zinu, tomēr tavs galvenais sporta veids ir vieglatlētika?

- Pēc 8. klases iestājos Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, bet tur mani kā potenciāli spēcīgu sprinteri pamanīja vieglatlētikas treneri. Nākamos gadus cītīgi trenējos sprinta disciplīnās, biju gan Latvijas jauniešu, gan junioru izlasē. Kad sasniedzu pieaugušo vecumu, sapratu, ka tas jau ir pārāk nopietni.

Piemēram, 100 m sprintā kāds ir tavs personīgais rekords?

- 10,5 sekundes.

Iznāk, ka sports tevi tā aizrāva, ka studēji tajā augstskolā, kuru tagad sauc par Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju?

- Vispirms vēl man bija dienests Padomju armijā. Pateicoties sportam, tas man nebija smags, jo robežsargs es tikai skaitījos, lai varētu pārstāvēt sporta biedrību «Dinamo». Armijas kazarmās tikai nakšņojām, bet dienas laikā trenējāmies un startējām sacensībās.

Tātad par studentu kļuvi pēc dienesta?

- Iznāca tā, ka tika likvidētas Augstākās sporta meistarības kopmītnes, līdz ar to man Rīgā vairs nebija kur palikt. Atgriezos Gulbenē, kur vienu mēnesi pat paspēju nostrādāt sakaru centrā. Tomēr drīz vien devos atpakaļ uz Rīgu, lai studētu, jo tobrīd man arī caur pazīšanos piedāvāja darbu Turkalnes astoņgadīgajā skolā. Mans pirmais amats skolā bija pionieru vadītājs.

Turkalnē bija skola?

- Jā, ļoti skaista trīsstāvīga ēka, skola ar savu internātu.

Pēc tam tev bija Lielvārdes posms?

- Jā, Lielvārdē es pastrādāju stipri daudz – gan par sporta skolotāju, gan par basketbola treneri. Lielvārdē toreiz bija basketbola sporta skola, es trenēju vairākas puišu komandas.

Un kā tu nonāci Birzgalē?

- Birzgalē mūsu ģimene, pateicoties manai sievai Sandrai, kura ir mūzikas skolotāja, dabūja dzīvoklīti. Pats no sevis notika tā, ka es sāku trenēt Birzgales puikas – frisbijā un futbolā. Frisbijs toreiz pie mums bija jauns sports veids, bet jaunie birzgalieši satrenējās un spēlēja diezgan augstā līmenī, kļūstot pat par Latvijas čempioniem skolu konkurencē.

Tagad tu esi vieglatlētikas treneris Ogres novada sporta centrā. Cik sen jau?

- Ja nemaldos, jau astoto gadu.

Kā taviem audzēkņiem veicies Latvijas čempionātos?

- Man ir 33 audzēkņi, bet pagājušajā gadā 11 no viņiem izcīnīja Latvijas čempionāta medaļas. Uzskatu, ka mums tas rezultātu ziņā bija izcili veiksmīgs gads.

Ir arī čempioni?

- Jā, protams! Savās vecuma grupās zelta medaļas izcīnīja Alise Zilberte, Ņikita Latiševs, Alise Lūkina un Ieva Kauliņa.

Vai jaunas treniņgrupas vēl veidosi?

- Nu, manīs, manīs… Man vēl kopā ar saviem tagadējiem audzēkņiem jāpacīnās, kaut kas jāizdara… Man gan tagad topošie vieglatlēti ir arī Birzgalē, kur vadu interešu izglītības pulciņu. Interese ir liela, uz nodarbībām četras reizes nedēļā nāk vairāk par desmit bērniem.

Un kādi tev panākumi kora dziedāšanā? Vai uz Dziesmusvētkiem tikāt?

- Vēl jau nav koru skates bijušas, bet domāju, ka tiksim. Kāpēc lai netiktu?

Izmantotie resursi:
Ogres Vēstis Visiem -