Urtāns: "Sezona man faktiski nav notikusi..."

Kādu vērtējumu tu dotu savai 2012.gada sezonai?
Nevaru jau īsti vērtējumu iedot, jo faktiski sezona nav notikusi. Tie starti, kuros piedalījos Latvijā, man nav nopietnas sacensības, no tām nevar gūt pieredzi. Vajadzīgi spēcīgi konkurenti. Latvijā startēju, lai aizstāvētu savu novada godu vai nosargātu čempiona titulu. Šeit sasniegtie rezultāti neparāda to, uz ko esmu spējīgs. Šis gads patiesībā bija ellīgi grūts. Kā februārī sākās traumas, tā tās arī turpinājās, bet ir zināms, ka, lai sekmīgi sagatavotos sezonai, ir mēnešiem sistemātiski jādarbojas. Ja kaut kas sāp, uzreiz pajūk kaut kas tehnikā un tamlīdzīgi.

Kas šogad par savainojumiem tevi vajāja?
Ar cirksni, kurš man nelika mieru iepriekšējos gados, tikām galā un aktīvi trenējos līdz februārim. Tik labi fiziski gatavs kā tad, es vēl nekad nebiju bijis. Kādā no treniņiem pēdējā piegājienā raušanā izslēdzās celis... Ja nebūtu šī savainojuma, pieļauju, ka sezona izvērstos savādāk. Šobrīd kāju spēka nav, bet, ja nav tā, tad mēs visu varam redzēt rezultātos.

Būtībā tukšā sezona?
Daudz var spriest par to vai vajadzēja braukt uz Eiropas čempionātu un olimpiādi. Olimpiskās spēles ir katra sportista sapnis, bet mans mērķis nebija tikai aizbraukt. Tiesa, jau jūnija vidū sapratu, ka neesmu nekam gatavs, lai gan visu laiku trenējos, neizlaidu nevienu treniņu. Pat neskatoties uz savainojumiem. Izpildīju citus vingrinājumus [nekā parasti], bet tik un tā trenējos. Turklāt problēmas jau nebija tikai ar celi, bet arī plecu un roku līdz elkoņa locītavai. Šo sezonu tiešām neuzskatu par sezonu.

Pagājušajā gadā es cirkšņa traumas dēļ neaizbraucu uz pasaules čempionātu, bet tendences bija ļoti labas – 10 startos no 11 vai 12 es lodi aizgrūdu tālāk par 20 metriem.

Olimpisko spēļu finālā gan jau tāpat tu biji rēķinājies tikt, neskatoties pat uz savainojumiem...
20 metrus droši vien varēju aizgrūst. Atbraucot uz Latviju 14 dienas pēc olimpiādes aizgrūdu tikpat cik Londonā, lai gan nedarīju praktiski neko – tik braucu ar ūdens motociklu, gāju sēņot un tā tālāk. Tas nozīmē, ka forma principā bija saglabājusies un reāli bija augstākais punkts šajā "ne sezonā". Psiholoģiska spiediena man nebija, viss bija tāpat kā jebkurās sacensībās. Tikai savainojumi... Treneris Gailītis atzina, ka [grūdienu] tehniskais zīmējums pat bija diezgan labs, visu izdarīju pareizi.

Saki, ka uz olimpiādi biji labākajā formā, bet labāko rezultātu tomēr sasniedzi vasaras sākumā Rīgas kausos (19.84).
Treneris arī pabrīnījās par to rezultātu, jo bija cerējis uz 19.30 metriem labākajā gadījumā. Treniņos, teikšu atklāti, diži tālāk neesmu grūdis. Pērn treniņos grūdu 20.50, bet sezonas labākais rezultāts bija 20.82. Šogad cik treniņos, tik arī sacensībās. Protams, pietrūka nopietnu sacensību pieredzes, atmosfēras un stipru konkurentu. Man 10 vai 11 labāko rezultāti ir sasniegti ārzemēs augsta līmeņa sacensībās.

Pēc starta olimpiādē tu noskuvies. Spēks tomēr nav bārdā?
(smejas) Jā, un es to pierādīju. Nenes veiksmi. Varbūt tagad atgriezīsies pozitīvā aura. Bārdu sāku audzēt pērn, kad netiku uz pasaules čempionātu. Nozvērējos, ka nodzīšu to tad, kad tikšu olimpiādes finālā. Netiku, bet nodzinu tāpat. 21.augustā pērn bija jāizlido [uz pasaules čempionātu], bet dienu iepriekš treniņā izgrūdu lodi, un sāpes bija tik šausmīgas, ka nokrītot gar zemi es vēl piecas minūtes pa zemi vārtījos. Apņēmos, ka jādara viss, lai uz olimpiādi sagatavotos lieliski. Viss gāja ļoti labi līdz februārim... Pat zinu datumu – 13.februāris, sestdiena (smejas).

Pirms tam bārdu arī esi audzējis?
Jā, bet tā jau nebija nopietna, salīdzinot ar šo. Ziema nāca, šallīti jau arī vajag. Lai nebūtu jāpērk, audzēju dabīgo (smejas).

Šo sezonu ar treneri noteikti esat izrunājuši. Ko viņš teica?
Viņš negribēja, lai braucu uz Eiropas čempionātu, arī par olimpiādi bija lielas šaubas. Lai gan, protams, viņš vienalga cerēja, ka aizgrūdīšu 20 metrus, jo kā profesionālis redz, uz ko esmu spējīgs. Ceļazīme [uz olimpiādi] ar lieliem sviedriem bija izcīnīta, tāpēc nolēmām braukt. Ja olimpiāde būtu Pekinā vai Riodežaneiro, tad noteikti nebrauktu, bet Londona jau ir tepat.

Pēc Londonas teici, ka būs pārmaiņas. Kādas?
Tās jau ir sākušās. Esmu izvācies no Murjāņu sporta ģimnāzijas, jo jāmaina treniņu vide. Pirmo reizi savā 17 gadu ilgajā karjerā esmu paņēmis arī sev fiziskās sagatavotības treneri, sāksim strādāt ar 5.septembri un darbosimies divus vai divarpus mēnešus. Viņš ir ļoti spēcīgs visā, kas saistīts ar pleciem un rokām, es ceru, ka viņš mani savedīs kārtībā.

Kas viņš ir?
Pasaules čempions armrestlingā Normunds Tomsons. Viņš jau bija devis padomus diska metējam Oskaram Vaisjūnam, un kā redzam, tad sadarbība bija veiksmīga – Oskars šogad savam personiskajam rekordam pielika klāt divus metrus.

Turpmāk tev nāksies iztikt bez LOV atbalsta. Finansiāli tas, protams, nav labi, bet vai psiholoģiski atbildība LOV priekšā tomēr netraucēja?
Tas bija liels atbildības slogs un vienlaikus liels atbalsts, lai varētu trenēties. Taču pēc Londonas jau teicu – iztērēšu kaut vai pēdējos savus santīmus, bet nākamajai sezonai es sagatavošos. Parēķināju, ka tāme nav nekāda maziņā, bet iepriekšējos gados kaut kas iekrāts ir, to arī likšu lietā.

Tātad kā minimums vienu sezonu sportā vēl būsi?
Vismaz. Pēc nākamās sezonas skatīsimies tālāk. Pliks un nabags uz sportu atnācu, tāds arī aiziešu, bet šo to būšu sasniedzis (smejas). Vēl sevī jūtu zvēru, turklāt ļoti lielu. Ja nebūs savainojumu, tad tas zvērs var parādīt sevi pamatīgi. Tieši tāpēc esmu gatavs sevī ieguldīt personiskos līdzekļus. Latvijas līmenim es mierīgi varētu strādāt un vakaros patrenēties, un tāpat vēl divus gadus būtu labākais. Taču manas ambīcijas ir daudz lielākas [par Latvijas līmeni].

Londonā savu otro olimpiskā čempiona titulu izcīnīja tavs vienaudzis, polis Tomašs Majevskis. Gaidīji viņa triumfu?
Man bija četri favorīti un viņš bija viens no tiem. Biju gan domājis, ka uzvarēs vācietis Deivids Štorls, Majevski liku kā otro, trešajā vietā ierindoju amerikāņus Kristianu Kantvelu un Rīzi Hofu, bet gan pirmais ar otro, gan trešais ar ceturto realitātē samainījās vietām.

Kāpēc neatdevi galveno favorītu statusu amerikāņiem, kas bija grūduši tālāk par eiropiešiem?
Viņi vienmēr grūž tālu, bet svarīgākajos mačos tomēr ir pieticīgāki. 2011.gadā trīs amerikāņi sezonas gaitā grūda tālāk par 22 metriem, bet pasaules čempionātā netika pat trijniekā. Neviens neatcerēsies, ka Kantvels 2010.gadā četrreiz aizgrūda 22 metrus, bet toties Eiropas, pasaules un olimpiskos čempionus atcerēsies.

Latvijas rekordists Jānis Bojārs ne reizi vien teicis, ka robeža, kuru lodes grūdējs var sasniegt bez dopinga, ir 21 metrs...
Stipri apšaubu Bojāra teikto, man šķiet, ka viņš vērtē tikai pēc sevis. Daudzi zinātāji apgalvo, ka Bojārs bez dopinga pat 20 metrus nevarētu aizgrūst. Taču jāsaprot, ka tie bija citi laiki. Un starp citu, arī tad bija izvēle – gribi augsta līmeņa sasniegumus, ēd dopingu, negribi – neēd. Tagad jau arī var ēst, bet tad jārēķinās, ka var pieķert. Stipri šaubos, ka tie, kas braukā pa pasauli, dopinga dēļ gribētu riskēt ar to, lai viņiem atņemtu medaļas un titulus.

Tomēr Londonā dopinga lietošanā tika pieķerta baltkrieviete Nadežda Ostapčuka.
Tur ir kaut kāda mistika – pirms sacensībām bija tīra, bet četras, piecas dienas vēlāk jau dopings. Viņa sezonas laikā tika pārbaudīta neskaitāmas reizes, kāda jēga viņai būtu lietot, zinot, ka pieķers? Tas ir absurds. Man šķiet, ka vienkārši vajadzēja atrast kādu grēkāzi. Dopinga kontrole ir tik nopietna, ka riskēt nav prāta darbs.

Cik reizes sezonas laikā pārbauda tevi?
Pagājušajā gadā bija kādas septiņas, astoņas reizes, šogad – tikai divas. Tas saistīts ar to, ka daudz starptautiskos mačos nestartēju. Tiklīdz tu paej nedaudz nost, tā paliec neinteresants. Man bieži jautā par dopingu. Ko es varu teikt? Lai Antidopinga komiteja kaut katru dienu man staigā līdzi un pārliecinās, ka viss ir kārtībā, bet tikai netraucē treniņprocesu. Treniņnometnē Spānijā man bija gadījums, ka pirms paša treniņa atbrauca angļu dopinga kontrole, bet es jau biju sagatavojies... Trenēties mani nelaida, kamēr nebiju nodevis analīzes, bet tas prasīja divarpus stundas. Protams, treniņu grafiks un dienas režīms bija izjaukts. Normālos gadījumos kontrolētājiem jābrauc līdzi uz treniņu un, kad sportists ir gatavs, tad var prasīt vajadzīgo.

5.septembrī (saruna notika aizvadītās nedēļas nogalē - aut.) sāksi gatavoties nākamajai sezonai fiziskās sagatavotības trenera vadībā. Trenējies taču arī jau tagad?
Jā, pēc Londonas biju paņēmis divu nedēļu pauzi, bet nu jau tikpat daudz peldu, skrienu, braucu ar riteni un sagatavoju organismu slodzēm. Tāpat vien gulšņāt nevaru, organisms pats prasa, lai kaut ko daru. Nedaudz atpūsties var, bet pārāk ilgi nē. Pārāk dziļi esmu sportā...

Ziemas sezonā esi ieplānojis startēt?
Nav jēgas rauties, lai tikai uzstartētu ziemā. Negribu neko sasteigt. Ja viss būs kārtībā un pēc plāna, tad gan jau startēšu arī ziemā, pretējā gadījumā gatavošos vasarai.

PIEBILDE: Paralēli nopietnai sportošanai, Urtāns uzkrāj arī zināšanas. Šovasar viņš ieguva Bakalaura grādu (iegūstot sporta skolotāja un sporta veida vecākā trenera kvalifikāciju), taču pie tā zināšanu apguvē nebūt negrasās apstāties – Māris jau iestājies maģistratūrā, kur mācīsies par fiziskās sagatavotības treneri. Sportists neslēpa, ka pēc sporta gaitu beigšanas viņam nebūtu nekas pretī nodot savas zināšanas arī nākamajām paaudzēm.