Blogs: Par žurnālistiem un Eifeli

Turnīra ceturtā diena man un vēl vairākiem latviešiem sākās agrāk nekā citas. Ernestam Gulbim spēle bija paredzēta jau 11:00 (pēc vietējā laika), bet treniņš jau 9:00. Tāds arī bija mans prognozētais ierašanās laiks Roland Garros kompleksā. Pavērot rīta treniņus vēlējās arī Elvis (viens no latviešiem, ar ko esmu apmeties kopā dzīvošanai Parīzē), taču pie ieejas kompleksā viņu sagaidīja diezgan nepatīkams pārsteigums. Ar skatītāju biļetēm ieeja no 10:00.

Ernesta treniņā viss mierīgi, vien var redzēt, ka pa nakti ir lijis un korts izskatās vēl slapjāks nekā pirms 1.kārtas mača. Ernests sparingo ar austrieti Dominiku Tīmu, bet visai drīz kortā jau parādās viņa pretinieks Fakundo Baņis, kuram treniņš uzreiz pēc tam. Latvieša un argentīnieša brigādēm izdodas vienoties, ka Gulbis patrenēsies 10 minūtes ilgāk to darot jau paralēli ar Baņi.Laikam jau deviņos iesākt treniņu vēl nevarēja.

Atceroties, ka latviešiem Elvim un Mārtiņam trešdienā bija biļetes uz Suzanne Lenglen kortu, nolemju apjautāties preses centrā, kādas ir iespējas biļetes apmainīt pret ārējo kortu biļetēm, kas ļautu apmeklēt arī kortu ar numuru 2. Arī preses dienests nekā īsti palīdzēt nevar – tādi esot noteikumi, ka pirmajā nedēļā ar biļetēm, kas iegādātas kādam no lielajiem kortiem, kortu 2. un 3. apmeklēt nevar. Puiši mēģina teritorijā iemainīt šīs biļetes, taču arī citi skatītāji nav atsaucīgi, laikam baidās, ka tiks apkrāpti. Pateicoties citiem latviešiem, pēc pirmā seta abiem gan izdodas tikt kortā un atbalstīt Ernestu. Kopumā skatītāju rindās ir ap 20 latviešu, bet korts pārpildīts nav.

Par pašu spēli lielu komentāru laikam nav – Ernests pierādīja savu pārākumu un guva itin drošu uzvaru, kā viens no pirmajiem iekļūstot 3.kārtā (ātrāk tas laikam izdevās vien francūzim Žilam Simonam, kura uzvara rezultāta ziņā bija vēl pārliecinošāka). Uz Ernesta preses konferenci šoreiz jāgaida ilgāk nekā iepriekš (vairāk nekā stunda) – intervējamo spēlētāju pieplūdums ir gana liels. Gulbis ir klāt pat pāris minūtes pirms noteiktā laika, taču viss sākas korekti pēc norādītā laika. Savādi, bet ārvalstu žurnālisti neierodas, jautājumus varu uzdot vien es. Atstājot preses konferences telpu, saprotu iemeslu, kāpēc tā. No centrālā preses telpas iznāk Serēna Viljamsa un aiz viņas žurnālistu jūra. Protams, šāda sensācija viņiem ir iekārojamāka.

Ernesta preses konferencē ir vēl kāds žurnālists, kurš arī izrādās no Latvijas. Vēlāk iepazīstamies – Vladimirs Ivanovs no “Vesti”. Ernests viņam neatsaka 10 minūšu individuālo sarunu, kliedējot mītus, ka Gulbis ar Latvijas žurnālistiem nerunā. Vladimirs atzīst, ka uz “Grand Slam” turnīru ieradies pirmo reizi. Iepriekš ar tenisu nācies saskarties vien Olimpisko spēļu laikā.

Šāda satikšanās man liek izpildīt kāda lietotāja senāk uzdoto jautājumu par žurnālistu skaitu French Open. Preses centra pārstāvji vispirms sūta no vienas personas pie otras, jo publiskojamas statistikas par žurnālistiem viņiem neesot. Pēc ilgām debatēm par atbidlīgo tiek izvēlēta Doroteja, kura lielos vilcienos atbild uz maniem jautājumiem. Kopumā šī gada turnīram esot akreditēti ap 1000 žurnālisti (TV, radio, rakstošie mediji, internets), neskaitot fotogrāfus. Par konkrētu valstu skaitu viņa atbildēt nespēja, bet norādīja, ka īsti nevarot vilkt paralēles starp to, cik spēlētāju ir no konkrētās valsts un cik žurnālistu. Viņiem svarīgākais esot, ka turnīrs iegūst pēc iespējas plašāku rezonansi. Informāciju par Baltijas valstīm Doroteja izpauž – ne no Lietuvas, ne Igaunijas uz šī gada turnīru nav nevienas akreditācijas, bet no Latvijas esot pat piecas. Sākotnēji tas mani izbrīna, bet tad sarakstā blakus sev un Ivanova kungam ieraugu pavisam nelatviskus vīrus, kas pārstāv Dienu. Patrick Koboza, Stephane Montcho un Amine Nazi. Ja ne man, tad veru kādam citam izdosies ieraudzīt viņu publikācijas no šī gada turnīra.

Vēl pēdējā lieta par žurnālistiem. Domāju daudzi no Jums jau noskatījās kāda amerikāņa izgāšanos preses konferencē ar francūzi Nikolā Maū. Ja nē, to iespējams izdarīt ŠEIT . Trešdien līdzīgi amizanta situācija iznāca itālietes Flavijas Pennetas konferencē pēc zaudējuma zviedrietei Johannai Larsonei. Zemāk redzamajā attēlā redzams pilns konferences atspogoļojums...

Tā kā laiks ir diezgan dranķīgs (vien ap +13), nolemju vēl pāris stundas pavadīt preses centrā, lai atrastu viesnīcu nedēļas nogalei. Elvis un Mārtiņš Parīzi atstāj piektdienas vakarā, kad arī jāatbrīvo izīrētais dzīvoklis. Es esmu izlēmis Parīzē palikt vismaz līdz pirmdienai – kā nekā nedēļas nogalē pirmie mači arī mūsu junioru cerībai Aļonai Ostapenko. Stundas laikā izdodas atrast divas viesnīcas par pietiekami saprātīgu cenu. Protams, abas vairs nav 10 minūšu kājāmgājienā no kortiem. Līdz piektdienai jāizlemj, kuru maršrutu turpmāk izvēlēties.

Pievakarē kortus pārņem smalks un smidzinošs lietus. Spēles tādā var turpināties, kamēr vien laukums nav pagalam izbojāts. Arī es apzinos, ka neesmu no cukura un dodos ārā. No vienspēlēm praktiski visas ir beigušās vai pārtrauktas. Cīnās vien Džons Isners un Mihails Kukuškins. Šajā kortā gan tikt nav iespējams – tas ir publikas pārpildīts. Tamdēļ izdodas apskatīt divas jauktās dubultspēles un finišā arī vienus no titulētākajiem vīru dubultspēļu meistariem – Danielu Nestoru un Nenadu Zimoņiču. Viņi ir pēdējie, kas beidz savu spēli trešdienā, kad lietus līst jau diezgan spēcīgi.

Tā kā ceturtdien uz agrajiem treniņiem nav jāsteidzas, tad noemjam aizdoties līdz Eifeļa tornim. Lai arī Parīzē neesmu pirmo reizi, tas laikam jāizdara katrā izbraucienā. Līdz vieniem naktī tornis ir apgaismots, bet tad arī šīs gaismas tiek izslēgtas. Atceļā lietus mitējas, bet ceturtdienas rīts jau iepriecina ar sauli. Vai tiešām pelēkās dienas būs cauri?