Blogs: Ceļā uz pusfinālu preses ložā aplaudēt nedrīkst
Ernesta Gulbja lidojums Francijā turpinās – trijos setos uzveicot čehu Tomašu Berdihu, viņš pirmo reizi garantējis vietu kādā no “Grand Slam” turnīru pusfināliem. Kā tas izskatījās klātienē, par to šajā blogā.
Otrdienas rītu iesāku ar kāpienu Monmantras kalnā, kas atrodas vien 10 minūšu attālumā no manas viesnīcas. Kādā no intervijā Ernests atklāja, ka tā ir viņa iecienītākā vieta Parīzē, tikai brīžos, kad tur nav tūristu jūras. Šis nav tāds brīdis – siltā un saulainā diena daudzus ir atvilinājusi uz vienu no centrālajiem Parīzes objektiem. Vērojot Parīzi no augšas, nepamet sajūta, ka te atgriezīšos vēl kādu reizi šogad.
Roland Garros komplektā galveno divu turnīru cīņas (vīriešu un sieviešu vienspēles) tagad tiek uzsāktas vēlāk – tikai 14:00 pēc vietējā laika. Citos kortos dominē juniori, tāpat sākas tenisa leģendu sacensības, izšķirošie notikumi tuvojas dubultspēlēs. Mačs otrdienā plānots ne tikai Gulbim, bet arī Aļonai Ostapenko. Sākotnēji var šķist, ka mūsu sportistiem mači būs vienlaicīgi, tomēr tā nenotiek. Uz 17.korta mači norit gana raiti un izdodas redzēt pilnu Aļonas spēli.
Junioru mačos ir tikai pieci līnijtiesneši, tāpēc nedaudz savādi izskatās, ka sānu autu nosauc tiesnesis no otras laukuma puses. Tomēr tie nav zemākas kvalifikācijas – tā, piemēram, Ostapenko vienspēlē viena no līnijtiesnesēm bija slavenā Serēnas Viljamsas “draudzene” no US Open. Aļonu un ukrainieti Kaļiņinu atbalstu ne vien es un Andis Juška, bet vēl trīs latvieši. Mareks atcēlis savu braucienu atpakaļ uz Latviju, lai redzētu Gulbja cīņu ar Berdihu, bet tieši uz ceturtdaļfināliem ieradušies Juris un Arnis. Viņi lidmašīnā sastapuši vēl dažus latviešus, kuri uz Parīzi dodas spontāni, cerot skatīt Ernesta spēli klātienē. Aviobiļešu cenas ir augstas, bet Suzanne Lenglen kortā iekļūt varēja par pietiekami solīdu cenu (līdz 60 eiro). Atgriežoties pie meiteņu dubultspēles – ir gan kļūdas, gan skaistas epizodes. Netrūkst pārdzīvošanas, brīžām šķiet, ka Ostapenko pāriniecei sejā būs arī asaras. Latvijas un Ukrainas duets atrodas drošā vadībā (7:5, 4:2, 40-15), taču atlikušo spēles daļu nospēlē nepārliecinoši, zaudējot gan otro setu, gan vēlāk arī supertaibreiku (no 6:3 uz 6:10). Aļonai debija Parīzē nav izdevusies, taču nav jāmet uzreiz plinte krūmos.
Tikmēr galvenajos kortos sākas trešie seti dāmu ceturtdaļfinālos. Nolemju doties līdz preses centram, kur būs iespēja apskatīt Šarapovas un Mugurusas maču. Rezultāts tobrīd ir 2:1 Marijas labā, bet viņai nākas atspēlēt vairākas breikbumbas. Skaļas ir abas sportistes, tāpat abas izteikti uzbrūk – skatītājiem ir interesanti. Šarapova savu pārsvaru nostiprina, bet pēc tam uzvar arī atlikušos seta geimus, kļūstot par pirmo pusfinālisti. Skaļus aplausus saņem arī Mugurusa – viņas sniegums apliecina vien to, ka panākums pret Serēnu Viljamsu nebija parasta nejaušība. Beigām tuvojas arī otra spēle man interesējošajā Suzanne Lenglen kortā – par Džīniju iesauktā kanādiete Bušāra veic atspēlēšanos un pārspēj savu oponenti Suarešu Navarro no Spānijas. Simpātiskā kanādiete nu kļuvusi par daudzu favorīti.
Ja daudzi žurnālisti un fotogrāfi pēc Bušāras spēles atstāj preses ložu, tad es dodos pretējā virzienā, lai atrastu labāku vietu. Tur satieku jau 2010.gadā iepazīto krievu Juriju Kotovu, kurš dzīvo Parīzē un vasarās viesojās Latvijā. Viņš rāda fotoalbūmu, kur nofotogrāfējies kopā ar Ernestu French Open jau 2007.gadā. Viņš ir ļoti pārliecināts par Gulbja uzvaru šodien. Spēles pats sākums ir iespaidīgs. Drošības sajūta parādās arī manī. Neliels satraukums parādās brīdī, kad jāizservē pirmais sets. Kad pie breikbumbas Ernests ieservē eisu, atskan skaļi aplausi no mums. Uzreiz saņemam aizrādījumu, ka preses ložā ar šādām lietām nedrīkst aizrauties. Spēles turpinājumā skaļo atbalstīšanu cenšamies ierobežot, noturēties palīdz arī fakts, ka latvieša pārsvars ir izteikts. Tribīņu pašā augšā ik pa brīdim manāms Latvijas karogs, latvieši redzami arī citās vietās. Trešajā setā publika vairāk uzmundrina Berdihu, gribot redzēt nedaudz vairāk par trīs setiem, taču ne šodien. Nepilnas divas stundas un pēc mača arī mums vairs neliedz aplaudēt – Bravo, Ernest!
Praktiski tajā pašā laikā beidzas arī otrs vīriešu turnīra pusfināls – Novaks Džokovičs kļūst par latvieša pretinieku. Uz preses konferenci Gulbis ierodas ļoti ātri – kā pirmais no ceturtdaļfinālistiem. Ārvalstu žurnālisti par spēli jautā maz, bet Ernests ar smaidu sejā atbild uz katru jautājumu. Pēc tam intervija kādai televīzijai un privāta saruna arī ar kādu Krievijas žurnālisti. Tad arī mūsu saruna, pēc kuras Jurijs lūdz mani nofotogrāfēt viņu kopā ar Ernestu. Būs vēl viena fotogrāfija albumā. Gulbis var nosaukt katru gadu, kad uzņemta fotogrāfija, bet īpaši šie senākie attēli sajūsmina japāņu fotogāfi Eriku.
Lai arī pavisam drīz uz konferenci ierodas gan Berdihs, gan Džokovičs, mans pamatuzdevums ir Ernesta sacīto nodot Latvijas publikai. Darbu nedaudz apgrūtina kāds amerikāņu fotogrāfs Arturs. Sākumā viņš lūdz viedokli, vai Šarapovai viņa fotogrāfijā nav pārāk sarkana seja, bet sajūtot, ka es esmu gatavs uzklausīt, iepazīstina ar vairākām vēsturiskām fotogrāfijām – gan Martina Hingisa uz Alpu fona kopā ar govi, gan Martina Navratilova peldkostīmā, gan Artūrs Ešs kopā ar sievu parkā pusdienojot. Pirmo reizi Parīzē vīrs bijis jau septiņdesmitajos. Uzzinot, ka es esmu no Latvijas, viņš bez teikšanas sava datora meklētājā ieraksta Gulbja vārdu. Tiek atrastas bildes no 2008.gada – Ernests vēl kopā ar austriešu treneri Karlu Haincu Veteru. Arturs nezina, kā Gulbim veicas šogad. Uzzinot, ka spēlēs pusfinālā, viņš noteic, ka tad jau kolekcija papildināsies.
Pa ceļam uz viesnīcu atkal pavakariņoju ar latviešiem. Šajā komandējumā vientulību nav izdevies izjust. Atbildot uz jautājumu, kāpēc visu laiku iznāk mainīt viesnīcas – ar tām Parīzē ir pietiekami sarežģīti, īpaši tad, ja nezini, cik ilgi paliksi. Jā, varbūt vajadzēja rezervēt kādu konkrētu viesnīcu uzreiz līdz finālam, tomēr jaunu vietu meklēšana un apgūšana Parīzē ir vēl viena no šī brauciena odziņām. Šobrīd zinu to, ka Latvijā ieradīšos pirmdien. 15 dienas Francijā – vai to kāds bija domājis?
P.S. Arī man nebūtu nekas pretī, ja French Open titulu iegūtu Monfīss, tomēr visticamāk 9.jūnijā Ernests Gulbis debitēs ATP ranga desmitniekā. Šajā dienā Latvijā noteikti daudziem nāksies ēst cepures, zeķes, skriet kailiem cauri pilsētai, vai darīt vēl kādas stulbas lietas, kas solītas brīžos noniecinot Ernesta iespējas tikt starp pasaules dūžiem. Arī kādam manam kolēģim, kurš vēl 29.maijā rakstīja: “Tīmam ir ļoti labs sitienu arsenāls, nosvērta uzvedība kortā, kas viņam, manā skatījumā, dod labākas izredzes tikt Top 10 nekā viņa daudz slavenākajam treniņu partnerim”. Varbūt beidzot ir laiks norīt to krupi un aptvert panākuma nozīmīgumu, nevis turpināt uzskatīt pretiniekus, kuri “neierodas uz spēli un atdod uzvaras”?
+7 [+] [-]
+12 [+] [-]
+21 [+] [-]
Iekodi Valdim
+25 [+] [-]
Un protams par blogu arī tas pats, ui ku daudz cilvēku Latvijā Tevi šajās dienās apskauž un grib iekāpt Tavās kurpēs
+16 [+] [-]
+2 [+] [-]
+6 [+] [-]
+7 [+] [-]
+5 [+] [-]
+9 [+] [-]
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
+9 [+] [-]
+3 [+] [-]
-2 [+] [-]
+4 [+] [-]
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+9 [+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Paskatieties uz augstāk izsēto pretiniekiem - uz Nadalu, Mareju, utt. Nadalam vispār pretī Challenger līmeņa vājinieki.
+1 [+] [-]
Kaut vai tāpēc, ka materiāli no "visurienes" ir savākti vienuviet un sakarīgi apkopoti. Super!
Par pēdējo blogu - kā jau tur iekomentēju, izloze var būt ļoti veiksmīga, taču neviens tāpat vien neatdodas. Pārākums ir jāpierāda kortā. Un šodien vieta TOP 10 ir objektīvi nopelnīta.
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-4 [+] [-]
-2 [+] [-]