Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:860, Did:0, useCase: 3

Labākie no labākajiem – 1976, Monreāla

Labākie no labākajiem – 1976, Monreāla
Krievi bez Uļas nevarēja...

Foto: fiba.org

Gluži līdzīgā, jaukā vasaras viducī (no 17. jūlija līdz 1. augustam), pirms 35 gadiem Kanādas pilsētā Monreālā ritēja XXI olimpiskās spēles. Turp devās arī desmit Latvijas (gan PSR) pārstāvji, iegūstot sešas medaļas – pa divām no zelta, sudraba un bronzas. Viena no medaļām bija pavisam sevišķa...

Lieku reizi jāatgādina: lai latviešu atlēts iekļūtu PSRS izlasē, viņam bija jāiztur konkurence, kura nereti izrādījās sīvāka, nekā vēlāk olimpiskajās arēnās. Tātad tobrīd basketbolistes Uljana Semjonova un Tamāra Dauniene, vieglatlēti Jānis Lūsis, Inta Kļimoviča, Juris Silovs, šāvējs Afanasijs Kuzmins, peldētājs Aigars Kudis, volejbolists Pāvels Seļivānovs, airētājs Aivars Lazdenieks un riteņbraucējs Aivars Eisaks (Monreālā palika rezervē) bija starp vislabākajiem milzu padomju impērijā. Kurai nebija cita mērķa un uzdevuma, kā tikai uzvaras par jebkuru cenu – lai neoficiālajā kopvērtējumā iekabinātu nelietīgajiem jeņķu imperiālistiem. (Oficiāli SOK punktus kopā neskaitīja – lai neveicinātu šovinismu, lai uzsvērtu katras atsevišķas personības sasnieguma nozīmi.)

Toreiz Monreālā beidzot piepildījās gadu desmitiem ildzis latviešu basketbolistu sapnis par olimpisko zeltu. Visa kā mums gadu gaitā bija ticis diezgan – līdz pat vairākkārtējam olimpiskajam sudrabam Maigoņa Valdmaņa, Jāņa Krūmiņa, Valda Muižnieka krājumos, līdz Helēnas Bitneres-Hehtas, Skaidrītes Smildziņas-Budovskas, Silvijas Ravdones-Kroderes pasaules čempioņu tituliem. Bet olimpiskais zelts bija un palika nesasniegts... Līdz 1976. gadam Monreālā.
Sapni beidzot piepildīja Uljana Semjonova – protams, oficiāli ne jau kā Latvijas, bet gan PSRS pārstāve. Tāda iespēja viņai radās tāpēc, ka Starptautiskās olimpiskās komitejas rīkotāji beidzot bija piešķīruši olimpiskās tiesības arī basketbolam sieviešu izpildījumā – ko tas jau sen bija pelnījis. Tā nu 1976. izrādījās olimpiskās debijas gads, un PSRS izlase ar mūsu Uļu priekšgalā atradās gluži vai ārpus konkursa. Atzīmēsim vien uzvaras skaitļus pret sudraba medaļu ieguvējām ASV basketbolistēm: 112:77 (Semjonova guva 32 punktus). Kanāda tika pieveikta ar rekordrezultātu 115:51.

Attieksme pret mūsējo PSRS izlases vadībā bija savdabīga: Uļu bīdīja priekšgalā tad, kad klājās plāni, kad notika līdzīga, sīva spēkošanās. Sak: glāb un palīdzi! Bet kad varēja spēlēt puslīdz pārliecināti, tad Semjonovai reizēm pat pamatsastāvā netika atvēlēta vieta. Ne jau tikai Monreālā, tā gāja cauri gadiem – lai apliecinātu, ka arī pārējās, no citiem, ne tikai Latvijas pagastiem, kaut ko prot un spēj. Kroni šai attieksmei uzlika astoņdesmito gadu vidū, kad Uļa, veselību basketbola laukumā atstājusi, vairs nevilka tā, kā jaunībā. Viņa gatavojās rīkot savām izlases biedrenēm atvadu vakaru, bet saņēma telefona zvanu no vadības: uz treniņnometni vari nebraukt! Ne paldies, ne sveiki nepateica...

Otra zelta medaļa Latvijas PSR tika pieskaitīta par Tamāras Kaļaginas-Daunienes līdzdalību olimpiskajā basketbola izlasē. Tamāra tobrīd bija Rīgas TTT spēlētāja – bet par viņu vairāk parunāsim citu reizi.
Gadiem ilgi netieku vaļā no domas: ja nu tajā, 1976. gadā, būtu noticis brīnums un olimpiskajā arēnā varētu iziet Latvijas izlase (lasi: TTT) – kas tad notiktu? Rīgas klubs bija labākais Eiropā – ko apliecināja daudzkārt izcīnītais kontinenta klubu kauss— izlase guva uzvaras „mazajās olimpiskajās spēlēs” – PSRS Tautu spartakiādēs – sešas reizes pēc kārtas, par PSRS čemiontituliem nemaz nerunāsim... Te jau var prātot ne tikai par olimpiskajām medaļām, var prātīgi runāt pat par zeltu. Jo vairāk tāpēc, ka sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā ASV sieviešu basketbols atradās ēnas joslā. Bet vēl ASV spēka laikā 1961. gadā TTT tika uzveikušas amerikānietes draudzības spēlē Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) ar 48:45. Bulgārietes, čehietes (trešā un ceturtā vieta olimpiskajā Monreālā) tika regulāri apspēlētas tajā pašā Eiropas kausā. Iznāk, ka niknākās pretinieces sapņu komandai no Latvijas būtu PSRS pārstāves. Kuras nespēja tikt galā ar TTT valsts meistarsacīkstēs pat tad, kad slēdza savstarpējas slepenas vienošanās starp krievu komandām ar mērķi nomākt latvietes...

Varēja, pat vajadzēja Monreālā mums būt vēl vienai zelta godalgai. Volejbolā Latviju pārstāvēja Pāvels Seļivānovs, un viņa PSRS izlase līdz finālspēlei nebija zaudējusi it nevienu setu! Finālā pret Poliju pie setu attiecības 2:1 ceturtajā partijā PSRS bija vienas serves attālumā no uzvaras un zelta – 14:12 – taču traģiski muļķīgi pazaudēja visu turpmāko: 17:19, un piekto setu ar 7:15. Tikai sudrabs...
Sudraba medaļu izairēja Aivars Lazdenieks pārairu četriniekā. Finālā vēl distances vidū PSRS bija priekšā favorītiem „demokrātiskajiem” vāciešiem, tomēr finiša taisne salika visas laivas pareizās vietās.

Līdzīgi, pēc objektīvas taisnības un patiesības, bronzas medaļas izskrēja mūsu Inta Kļimoviča 4 x 400 metru un Juris Silovs 4 x 100 metru stafetes skrējienos. Inta gan savu pirmo posmu pabeidza kā otrā aiz VDR, taču vēlķ komandas biedrenes paspēlēja arī ASV atlētēm. Savukārt Silovs savā trešajā posmā pacēla PSRS komandu no ceturtās pozīcijas uz trešo.

Tas tad arī viss cēlmetālu rēķins, tomēr nevar vēl pavilkt pēdējo svītru. Jāpiemin Jāņa Lūša ceturtās olimpiskās spēles, kas vieglatlētikā ir augsts sasniegums. Turklāt Jānis uz olimpiādi tika ne jau vecu nopelnu labad, bet gan izcīnot vietu izlasē sportiskā konkurencē. Uzvara PSRS meistarsacīkstēs ar 86,32 metru tālu metienu izrakstīja biļeti uz Monreālu. Olimpiskajā arēnā tāds raidījums nestu piekto vietu (uzvarētājam ungāram Miklošam Nēmetam tika jauns pasaules rekords – 94,58 m). Taču Jānis finālā iespēja 80,26 metrus un ar to pašu atvadījās no lielā sporta.

Toties jaunais šāvējs (ar pistoli) Afanasijs Kuzmins Monreālā ienāca lielajā sportā uz ilgu palikšanu. Toreiz nācās samaksāt par pieredzes trūkumu. Pāršaušanā dēļ bronzas medaļas Kuzmins pieļāva rupju kļūdu – nokavēja šāvienu. Ceturtā vieta nozīmēja atrašanos goda pjedestāla piekājē – pjedestāla, uz kura augstākā pakāpiena Latvijas sportistu redzēsim 1988. gadā, olimpiskajā Seulā. Vēlāk Afanasijs Kuzmins izcīnīja pirmo medaļu – sudraba – neatkarīgajai Latvijai. Tas notika 1992. gadā Barselonā.

Ja Afanasijs nākamgad tiks uz Londonu, tad tās būs viņa de-vī-tās spēles – fantastiski! Ir laiks spodrināt ieročus arī mums, skatītājiem un līdzjutējiem. Lai rakstītu vēsturi tālāk, par 2012. gada olimpiskajām spēlēm. Kas mūs tur sagaida pirmo reizi?

     [+] [-]

, 2011-07-24 14:07, pirms 13 gadiem
Skarbi