Nostaļģija jeb medus lāse darvas grozā

Komentāros Viesturs O. pauda: „Ošīņa rakstos jau vienmēr tā nerālā nostaļģija pēc tiem „vecajiem labajiem” laikiem un tagad viss ir tik slikti.”
Ziniet, tagad necik labi nav vis. Jo astotā vieta dāmām un desmitais pakāpiens jaunajiem vīriešiem katra turnīra kontekstā nav tie sasniegumi, kuru dēļ būtu vērts sapriecāties.To medus lāsi pie vērmeļu tējas gādā vienīgi seniori – cienījamās dāmas 50+ grupā Brazīlijā nupat izcīnīja trešo vietu pasaulē, bet kungi 65+ grupā ieguva, kā Strēlis teica, bleķa medaļas – ceturtā vieta. Arī diez kas nav, jo mūsu seniori brīvības gados bijuši pat pasaules un Eiropas čempioni... Atkal nostaļģija...

Taču vērtējums atkarīgs no skatupunkta. No otras puses – pasaulē tagad, pēc Dienvidsudānas proklamēšanas, ir 193 valstis. Šaubos, vai to vidū ir kāda, kas nepazīst basketbola grozu – kaut vai sarūsējušu mucas stīpu pie vigvama pakaļsienas. Un tad desmitā vieta šādā sarakstā izrādās visnotaļ cienījama.
Astotā vieta Eiropā arī atrodas valstu saraksta augšgalā. Daudzas uz Poliju vispār netika, palika gribošas.
Savukārt par senioru pasaules mēroga sacensībām tā sauktie lietpratēji mēdz pasmīnēt – tur tādi veču tusiņi vien esot. Lai smīn – tie, kas nav redzējuši. Mačos iet vēl spicāk, nekā jaunībā, vērojama tieksme pēc uzvaras par jebkuru cenu. Un tad nāk prātā Baibas Valdmanes sūrie vārdi pēc ASV uzvaras pār Latviju Portlendā, 1997. gadā: „Vai tiešām lielajai Amerikai ir jākrāpjas, lai uzvarētu mazo Latviju?!” Ir gan...

Tā, raugi, nav nostaļģija, tā ir statistika: Latvija pirmais Eiropas čempions 1935. gadā; Rīgas ASK – pirmais Eiropas kausa ieguvējs; TTT astoņpadsmitkārtējas Eiropas kausa ieguvējas, 21 reizi PSRS čempiones; Latvijas basketbolistiem gadu gaitā iekrājies itin viss, ko basketbola pasaulē var iegūt – līdz pat olimpiskajam zeltam (tiesa, kā PSRS izlases līdzdalībniekiem).
Bet vai tāpēc mēs augusta beigās, Latvijas izlasi uz Kauņu (Eiropas čempionātu) izvadot uzliksim tai par pienākumu atkārtot 1935. vai 1939. gadu (kad tai pašā Kauņā guvām otro vietu)? Tik stulbi nostaļģisks pat savos 68 gados neesmu vis... Tikai ir jāapzinās, ka mūsu Latvijas basketbols nav vakarvar no koka nokāpis un pirmo reizi pakaļkājās saslējies. Mēs būsim, mēs esam, mēs bijām (tieši tādā secībā).
Es esmu bagāts, man pieder viss, kas vien ar mani ir noticis.
Tomēr neesmu skops, un ar savu iekrāto bagātību labprāt dalos – pat ar tiem, kas viebjas nepatikā par tiem „vecajiem, labajiem” laikiem. Jo tautai, kura nezina savu pagātni un nemācās no tās, nav nākotnes – teica vai nu Čērčils, vai nu Zaratustrta, vai cits kāds basketbola spečuks.

Bet tagad par Ingmāra Jurisona tēzi U-19 sakarā: „Nav izšķiroša vieta tabulā (...) nekas nemainīsies, ja izcīnīsim 6. vai 11. vietu.”
Ingmārs domā stratēģiski un es viņam līdzi. Tā viš i, kā viš raksta. Tikai – ieklausīsimies arī komentāros:
„Skatītāji grib redzēt bezkompromisa cīņu. Tieši to un ja viņas nav tad sava deva kritikas būs vien jānoklausās un pie tās jāpierod jo sportā un šovbiznesā savādāk nemēdz būt.” (knaible)
Te nu ir tā zagoguļina, kā teica tenisists Jeļcins. Skatītājs ir tāds dīvains tips, kurš nevēlas gaidīt uz to: „Vai Latvijai tas ir izdevies vai nav, varēsim spriest pēc diviem, trim vai četriem gadiem” (Ingmārs). Skatītājs nāk uz katru maču nevis kā kārtējo sagatavošanās posmu, bet kā šobrīd galveno un vienīgo notikumu. Protams, gudrīšu un nākotnes zīlētāju mums netrūkst (turklāt – nereti sakarīgu), bet pat tie labāk vēlas uzvaru šodien, nekā miglainas iespējas pēc četriem gadiem. Dzīve paiet, un ej nu sazini, kas pēc tam var notikt. Bet tas prieks, ko gūsim šodienas spēlē, jau ir un būs mūsu! Skaistu spēli – ar visu sirdi (Jānis Matulis) – un uzvaru gan arī! (Neminēšu to pliekano, vīzdegunīgo argumentu: un mēs par šo esam samaksājuši.) Minētais attiecas ne vienīgi uz tik unikālu notikumu, kā pasaules junioru meistarsacīkstes Rīgā, bet pat uz jebkuru pārbaudes, pat draudzības maču. Ja tu negribi uzvarēt un nedari tādēļ visu attiecīgā brīdī iespējamo, tad tev te nav, ko meklēt. Un mums, skatītājiem, arī ne.
Vienīgi... Bez kādas nostaļģijas atceros TTT septiņdesmitajos gados. Kad uzvara sekoja uzvarai, tituls – titulam, bet skatītāji gāja uz spēlēm gluži kā pienākumu pildot. Jo pati sacensība – priekšnesums, jeb, kā tagad saka: šovs – bija līdz pēdējam vienkāršota, viss griezās ap Uļu un tikai ap Semjonovu. Lieko biļetīšu problēma 900 skatītājiem paredzētajā Daugavas sporta namā nebija...

Komentārā Zips: „Par apmeklētību runājot – Valmieras zāle ar savām 2000 vietām jebkurā gadījumā radīs piepildītāku iespaidu, nekā milzonīgā Arēna ar savām 10000 vietām.”
Nav runa par iespaidu. Runa ir par sirdsapziņu. Milzonīgā Arēna viļņojās un rībēja basketbola kaislībās tad, kad pie mums ieradās septiņu tūkstošu leišu desants. Visas tribīnes bija dzeltenzaļas, nācās atvērt augšējās rindas (Latvijas basketbolā vēl nebijis gadījums)! Brāļi lietuvieši mums uzskatāmi parādīja, kāpēc un kā basketbols dienvidos no Grenctāles ir pats galvenais sporta veids. Sporta zāli ne tik daudz piepilda rumpji, cik dvēselītes.
Kādreiz pat sīvākie sāncenši mums teica: Daugavas sporta nams Rīgā ir vismājīgākā, vislabākā basketbola arēna savienībā! Plecu pie pleca, cieši un vienoti mēs tur brēcām par Vefiņu. Tiesa, tolaik skatītāju pēdas labākā gadījumā atradās centimetrus desmit no laukuma sānu līnijas – tagad tā telpa izbrīvēta basketbolistu rīcībai. Bet Valmiera, redziet, arī jaunajos apstākļos spēja sasniegt ko līdzīgu jau piedzīvotajam. Visi kopā! (Nuja, tagad gan ir nostaļģija...) Un nevar jau arī rīdziniekus nopelt pagalam: skatītāju iespaids bija krietni jūtams pret Poliju otrajā puslaikā, kad no 25 mīnusiem mūsu zēni sadila līdz astoņiem – diemžēl tomēr mīnusiem.

Skudrinieks komentē tā: „Meiteņu lēkāšana nav vajadzīga. (...) Vai tad autors atceras, ka kādreiz ASK vai TTT laikos kaut kādas meitenes būtu tur ļurinājušās pauzītēs un dancojušas (...) Un arī tagad šo bezgaumību sen jau vajadzēja izskaust un pasūtīt tās meičas tālu, tālu, tālu”
Vēl citi komentētāji skarbi iebilst pret pārskaļo mūzikas dārdināšanu, kas ne tikai treneriem minūtes pārtraukumā liek bļaut līdz aizsmakumam, bet arī dažu skatītāju, kam vairs nekad nebūs 19, iedzen patiesās galvassāpēs. Nekad vairs nenākšot!
Mainās laiki, mainās tikumi, un galu galā cilvēks pie visa pierod. Pats tolaik, kad meitentiņi tikko sāka lēkāt spēļu pauzēs, spriedu: labam basketbolam nekādus izgreznojumus nevajag, labs basketbols runā pats par sevi un saista bez piedevām. Taču nu jau sen esmu pieradis, ka arī pie mums viss ir, kā pie cilvēkiem, kā pārējā pasaulē pieņemts. Pie trokšņa gan tīri fiziski pierast ir grūtāk, turklāt... citur brīvajā pasaulē bungošana jau tiek liegta. Bet pats klusi pateicos Augstākajam Saprātam, ka līdz mums taču netika mežonīgo afrikāņu cilšu vuvuzeļi...

Bet ar to gaidīšanu, kad spēlētājs beigs nobriest un būs gatavs labākajam sniegumam, ir tā pavisam dīvaini. Izrādās vesela virkne basketbolistu, kuri savos šķietamajos spēka gados bija viduvēji, preses neaprakstīti spēlētāji, bet par līderiem pat pasaules meistarsacīkstēs kļuvuši... senioru vecumā. Vasips, Cālītis, Ļebedevs, Kuzma, īpaši Jānis Karpovs (kurš nupat veselības dēļ gan nepiedalījās) it kā atgūst visu to, ko jaunībā gribējuši, bet neiespējuši. Tomēr es neesmu ar mieru gaidīt vēl vismaz 16 gadus, līdz senioros iestājušies Kaspars Vecvagars, Dāvis Bertāns, Edmunds Dukulis, Jānis Timma savus talantus atklās stabilā pilnībā. Lūdzu rīt uz brokastu laiku!
Un vēl... Pieredze (nevis nostaļģija) rāda, ka ne vienmēr labs jaunietis basketbolā izaug par krietnu vīru. Piemēram, septiņdesmito gadu vidū par Eiropas jaunatnes čempioniem kļuva Jānis Tauriņš un Ojārs Miglāns. Latvieša iekļaušana PSRS izlasē tolaik nozīmēja, ka tāds ir galvas tiesu pārāks par citiem kandidātiem krieviņiem. Bet... Roku uz sirds liekot: kurš no šī teksta lasītājiem atceras minētos uzvārdus? Jaunās zvaigznītes norietēja, pie nopietnām pieaugušo debesīm tā arī neuzlēkušas.

Toties tagad mēs droši un lepni varam sacīt: esam Rīgā redzējuši uzlecam tuvākās nākotnes pasaules basketbola superzvaigznes. Lietuvietis Jons Valančūns un krievs Dmitrijs Kulagins sevišķi izcēlās arī uz kopīgi augstā šo U-19 pasaules meistarsacīkšu fona. Sekosim viņu turpmākajām gaitām īpaši, jo tagad esam pazīstami vaigu vaigā.
Latvijas basketbola svētku noslēgumā Starptautiskā basketbola federācija izteica sirsnīgu pateicību Latvijas Basketbola savienībai un Latvijas sabiedrībai par teicami sarīkotajām sacensībām.
Bet kā tad ar mūsu jaunajiem vīriešiem un viņu desmito vietu?
Darteles komentārs: „Skatoties uz viņiem ir sajūta, ka Latvijas basketbolu vēl nevar norakstīt, kā tas jau gandrīz notika pirms diviem gadiem. Būs labi! „