Valmiera pret Rīgu – 1:0

Piektdiena, 2011. gada 1. jūlijs, Vidzemes Olimpiskajā centrā vismaz man paliks atmiņā kā viens no mūžā jaukākajiem basketbola brīžiem. Latvieši cīkstējās ar favorītiem austrāliešiem, un skaisti, pārliecinoši uzvarēja. Jūs teiksiet: nu, un tad? Ne jau pirmo, ne pēdējo reizi basketbola laukumā uzveicam favorītus, nāks jauna diena, būs jauni pārdzīvojumi, vecie aizmirsīsies...

Tomēr tā piektdiena bija īpaša ne tikai ar Latvijas uzvaru. Valmierieši un pilsētas viesi, kuri piepildīja tribīnes līdz pēdējam beņķim, bija panākumā līdzdalīgi basketbolistiem laukumā. Turklāt ne brīdi netika justa kāda naidīguma izpausme – kā „tiesnesi ziepēs!” vai aurošana un svilpšana pretiniekam soda metienu izpildot. Valmierā bija pulcējušies cilvēki, kas aizrautīgi mīl basketbolu un saprot sporta sacensības būtību. Kas nepavisam nenozīmē, ka skatītāji šķīsti sēdēja, rociņas klēpī salikuši. Nepavisam nē – atbalsts savai komandai tika pausts skaļi, ritmiski un gandrīz nepārtraukti. (Tikai – bez bairīša uzkarsētiem prātiem, kaut alu turpat pie arēnas tirgoja gan.) Un basketbolisti uztvēra šo īpašo basketboliskās labvēlības atmosfēru, cēlās spārnos. Atvērās pat Bertāns, kurš visās citās līdzšinējās spēlēs kā nevar, tā nevar sasniegt to līmeni, kuru no viņa gaida, uz kādu ir spējīgs. Rezumējot: tas bija basketbola galā koncerts, kuru izpildīja kā sportisti, tā notikuma aculiecinieki. Pretiniekiem neatlika cita izeja, kā piekāpties – ko arī viņi izdarīja ar godu.

Tādā reizē gribas atsaukt atmiņā citus basketbola brīžus, kuri neaizmirstas. Kā pašu pirmo atceros Rīgas ASK spēli pirmā Eiropas kausa finālā piecdesmitajos gados, kura – nebijis un arī pēc ASK neatkārtots notikums! – risinājās uz īpaši uzbūvētas dēļu grīdas Daugavas stadiona futbola arēnā. Kura pienāca pilna uz visiem 20 tūkstošiem basketbola gribētāju. Eiropas kauss padomju slēgtajā impērijā smacētajiem latviešiem bija kā gaismas stars uz to pasauli, kur valda cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem. Turklāt bulgārus mēs toreiz uzvinnējām, pirmajā rindiņā uz kausa pamatnes tika iegravēts uzraksts „ASK (Rīga)” – neticami, bet tomēr fakts – kā toreiz mēdza rakstīt.

Drīz vien – piecdesmito un sešdesmito gadu mijā – brīnišķus basketbola mirkļus mums sagādāja tolaik jaunās, bet spraunās TTT. Padomijas čempionāta spēles Rīgā uzņēma Mežaparka brīvdabas laukums, un priežu gali locījās skatītāju gavilēs –latviešu meitenes taču spēja nomazgāt pēc kārtas visas lielās padomju māsas. Tāds dziļi slēpts, bet gruzdošs nacionālais lepnums – jo tolaik, par basketbolistēm rakstot, nevarēja lietot vārdu latvietes, bija jāraksta: rīdzinieces.
Un tad tie gaviļu dziesmotie gājieni pēc kārtējās TTT uzvaras cauri visam Mežaparkam līdz Brasas dzelzceļa pārbrauktuvei, kur uz centru ejošam otrajam tramvajam gals! Varbūt skatos uz pagātni caur rožainām brillēm, taču... piedzērušus aurotājus tajos dziesmu svētkos neatceros. Bija viens vienīgs, visus vienojošs basketbola prieks.

Neaizmirstams bija un paliek VEF tālaika jaunās paaudzes uzvaru gājiens 1977. gada pavasarī. 19 pēc kārtas izcīnītu nepārtrauktu uzvaru sērija deva iespēju komandai atgriezties padomju basketbola elitē – no pirmās uz augstāko līgu. Man kā žurnālistam tika tā retā laime doties līdzi Vefiņam pēdējā izbraukumā pa vīnogām svētītām republikām, un, protams, vērot finālposma sacensības Daugavas sporta namā Rīgā. Ik mačā staigājām kā pa naža asmeni, neviens nekā nedāvināja, viss bija jāizcīna burtiski zobiem un nagiem. De-viņ-pad-smit reizes pēc kārtas! Mēģiniet to iztēloties... Tad nav brīnums, ka pēdējā spēlē (kuru nedrīkstējām zaudēt smagāk, kā ar pāris punktiem), žurnālista rakstīklis un bloknots aizlidoja sānis, bet pats ņēmos diriģēt līdzjutēju kopkori – kurš gan tolaik neko vairāk par Sa-rauj! un Ma-la-či! nemācēja nodziedāt. Reportāžas par spēli avīzē nebija, toties Vefiņš bija augstākajā līgā!

Un tad spožais 1985. gada 26. oktobris nu jau vairs neesošajā Sporta pilī Rīgā! Maskavas CSKA, mūžīgais un privileģētais uzvarētājs, PSRS izlases bāzes komanda, uzpūtīgais un pašpārliecinātais stallis tika iedzīts grīdā ar 111:85. To vien bija vērts redzēt, kā neaizskaramais padomju basketbola virspavēlnieks (pēc pakāpes pulkvedis) Aleksandrs Gomeļskis no sudrablapsas pārtapa slapjā vistā. Jā, arī tovakar skatītāji tribīnēs un basketbolisti laukumā bija kā viens kopkoris uzvaras dziesmā...

Bet tagad: Arēna Rīga, 2011. gada 4. jūlijs. Pirmā diena, kad pasaules basketbola meistarsacīkstes atrādās Rīgā. Vienreizēja iespēja galvaspilsētas basketbola draugiem gan priecāties par spēli, gan atbalstīt savus zēnus – kuri, starp citu, ir to pelnījuši gan ar saliedētību un neatlaidību, gan basketbola prasmi.

Sarīkot visādus, pat pasaules līmeņa mačus, mēs protam godam. Arī šai reizē organizatoriem nav ko pārmest, viss notiek, viss savās vietās. Rīgai pret Valmieru šai ziņā gan nekāda pārākuma nav; valmierieši apliecināja, ka arī provinces pilsēta var tip-top uzrīkot ko vien vajag – ja ir attiecīga bāze. Pilna līdz malām.
Diemžēl Arēna Rīga ir labākā gadījumā pustukša, turklāt no tā pustuksīša lielākā puse šķiet ietikusi bez biļešu pirkšanas, ar ielūgumiem. Mūzikas operators dārdina vaiga sviedros, šaubos, vai minūtes pārtraukumos basketbolisti sadzird kaut pusi no trenera gudrības. Par skaņu fonu spēles laikā gādā VEF kluba bunģeri un klaķeri. Trokšņa it kā diezgan, lai rastos cīņas cienīga vispārējā noskaņa – taču pārējā publika visa mača laikā tālāk par kautrīgu plaukšķināšanu tika ļoti reti un pavārgi. Tad, kad atbalsts, uzmundrinājums bija vajadzīgs visvairāk – otrā puslaika sākumā ar cerību un iespēju atspēlēties, panākt brazīliešus – vispār mirkļos iestājās baiss kapa klusums. Publika spēli neizjūt, tā maču tikai vairāk vai mazāk vēsprātīgi vēro. Un redz: jau otro spēli pēc kārtas (Argentīna, Brazīlija) viena komanda (Latvija) rāda, kā var izspēlēt teicamas metiena situācijas, bet neiemest, toties pretinieki met iekšā visu, kam tikai tiek klāt. Nudien, spēles sākuma pirmajās 5 – 7 minūtēs godīgs rezultāts būtu jāraksta ar vismaz divreiz lielākiem cipariem par labu Latvijai, nekā tas dabā izrādījās. Bet tā... galā ir mīnus 15...

Tika tomēr arī savs prieciņš – kaut spēlē tieši neiesaistīts. Melno dāmu uzstāšanās Rīgā, puslaika pārtraukumā, bija neredzēti iespaidīga ne tikai salīdzinot ar smaidīgo dibentiņu lēkāšanu. Kaut ko tādu nebūtu kauns parādīt NBA laikā pašā Ņujorkas Medisona Skvēra Dārzā. Pat to rīdzinieki neprata vai nespēja pilnībā novērtēt. Ne tā valmierieši ar savējām – meiteņu priekšnesumi nereti tika apveltīti aplausiem. Bet pārtraukumā Valmierā danci veda tautas deju pratēji, parādot latviešu dejas un košos tautas tērpus galvenokārt mūsu viesiem.

Tikām, svītru pagaidām pavelkot, jāteic: Valmierā basketbols dzīvo dzīvāk, nekā Rīgā. Tad varbūt nākamreiz pasaules finālspēles sarīkosim Vidzemes Olimpiskajā centrā?
Bet vēl jau nav vakars...