Nevis skudra, bet īsts vērsis

Pēc 1997. gada pasaules čempionāta Turku, kur Skudra, spēlējot ar savainotu labo roku, pirmajā mačā ar ASV (4:5) 25 minūšu 8 sekunžu laikā Latvijas izlases vārtos ielaida trīs ripas, vārtsargs ar Latvijas presi nerunāja. Pat kolēģiem, kas speciāli bija braukuši uz Krieviju, Pēteris intervijas atteica. Nu Pičs ir žurnālistu kolēģis, un izskatās, ka mēlē kaulu viņam nav.

- Neesmu tevi, Pēteri, kādu laiku redzējis. Pēdējās ziņas, kuras par tevi lasīju, - nodarbojoties ar vafeļu biznesu.
- Drusciņ. Cenšos būt aktīvs un uzturēt sevi labā formā, neslinkot. Visu kaut ko pamazām daru - pēdējā laikā nopietnāk sāku nodarboties ar hokeja aģenta biznesu. Visās malās ir daudz paziņu, zinu arī daudzus spēlētājus. Kamēr pats spēlēju, daudzi jau tad prasīja palīdzēt, bija sakari Krievijā. Tagad kļūst arvien populārāk no Amerikas un Eiropas braukt spēlēt uz Krieviju. KHL ir viena no līgām, kur prot spēlēt hokeju un vismaz pagaidām arī maksā. Tāpēc drusciņ esmu pievērsies hokeja aģenta darbam. Pamazām iesāku, paskatīšos, vai man šis darbs patīk, un tad jau redzēs.

- Vafeļu biznesā vēl esi vai vairs neesi?
- Minimāli. Man ir labs draugs, kurš ar to nodarbojas un kuram pieder šis bizness. Es drusciņ tikai palīdzu.

- Vīriešiem komplimentus neizsaku, bet jūs ar Armandu Puči ''Viasat'' hokeja reklāmā esat gandrīz kā divi pleiboji...
- (Smejas). Līdz pleibojam tur tālu, tad vismaz vēl vajadzēja izģērbties. Bet paldies par komplimentu. Visu mūžu esmu trenējies un ievērojis visādas diētas un režīmu, arī tagad ir ierasts kaut ko darīt, un mana diena sākas ar sporta zāli vai peldbaseinu. Enerģija ir, un uz vietas nosēdēt nevaru.

- Tu jau vēl esi arī jauns!
- Samērā jauns. Kamēr ir enerģija, darīšu visu, ko vien var, lai turētu sevi labā formā.

- Ko spēlē? Hokeju, golfu vai varbūt riču raču?
- Nedaudz spēlēju tenisu, diezgan daudz peldu. Peldēšana ir viens no labākajiem sporta veidiem. Tas sevišķi noderēja, kad atkopos no ceļgala un muguras traumas. Tā ir labākā rehabilitācija un viens no labākajiem veidiem, kā sevi uzturēt tonusā. Eju arī uz sporta zāli. Daudz patīkamāk cilāt svara stieni, ja to dari sev par prieku un nevis ar fantastiskām slodzēm, kad ir grūti un sāp. Kad pats vari visu kontrolēt, tas sagādā lielāku prieku. Vasarā ļoti daudz spēlēju volejbolu, basketbolu, no futbola atturos ceļgala traumas dēļ, pa reizei izeju arī uz ledus, pastāvu vārtos.

- Kur tu stāvi vārtos? Kaļķu vārtos?
- Pēdējās pāris reizes tas notika Sporta akadēmijā.

- Kas tie par čomiem, ar kuriem kopā spēlē?
- Ir pāris uzņēmēju, arī bijušie hokejisti. Nāca arī Oskars Bārtulis, Mārtiņš Karsums, Kārlis Skrastiņš, kad viņi Rīgā gatavojās sezonai.

- Un tu joprojām lien vārtos?
- Ja eju uz ledus, obligāti - vārtos.

- Pag, Pēteri! Varbūt tev jāuztrenējas tik labi, lai brauktu uz Vankūveras spēlēm?
- Es tur jau esmu spēlējis - ''Canucks'' vienībā... Latvijas izlasei vārtsargu pietiek, un uz Vankūveru es aizbraukšu tāpat. Dzīvot līdzi hokejam un paskatīties olimpiskās spēles. Ļoti nopietni jātrenējas, lai es tagad spēlētu izlases kvalitātē. Man to neļauj traumas, kuru dēļ es beidzu profesionāļa karjeru.

- Vai mēs tevi drīkstam mazliet izģērbt? Parādi labo plecu! Ja nekļūdos, tieši tas tev Rīgā allaž leca ārā.

- Jā, pleca operācija tika uztaisīta jau astoņpadsmit gadu vecumā. Bet fotografēt labāk vajag muguru.

- Ai, cik tev starp lāpstiņām smuka skudra!
- Traumu karjerā bijis daudz, no visām diezgan veiksmīgi esmu piecēlies, bet ceļgala trauma, kas man neļāva pēdējos divus gadus spēlēt... No kreisā ceļgala abām pusēm tika izņemts menisks, pusotra gada laikā celi tīrīja piecas reizes, bija grūti un vairs nevarēju izturēt slodzi. Tikai tāpēc arī beidzu profesionālo karjeru 34 gadu vecumā.

- Vārtsargam bērna vecums tas gluži vairs nav, bet...
- Fiziski jutos lieliski un gribēju vēl spēlēt. Emociju līmenis man ir diezgan augsts, citādāk es nemaz nemāku spēlēt. Vai nu spēlēju, vai neeju laukumā, uz puslodzi nemāku un sevi taupīt neprotu. Tā kā gribēju spēlēt, bet vairs nevarēju, man tas bija diezgan viegls lēmums - līgums vēl bija, ar Novokuzņeckas ''Metallurg'' biju aizvadījis pirmssezonas treniņnometni, nospēlējis divu trīs pārbaudes mačus. Divas dienas pirms komandai vajadzēja samaksāt lielo nodokli par vārtsargu ārzemnieku - gandrīz pusmiljonu dolāru, sapratu, ka nebūs riktīgi nostādīt komandu tādā situācijā, lai tā samaksā, bet es spēlēt nevaru. Man tas bija diezgan viegls lēmums - beigt hokejista karjeru.

- Varbūt vajadzēja ar komandu vienoties - tev ceturtdaļmiljona no nodokļa, un tu viņus tad nepiečakarē...
- Variantu, kā to izdarīt, bija daudz, bet karjeras beigās negribēju nodarboties ar nesmukām lietām, jābeidz vienmēr ir smuki.

- Tev joprojām kaujas svars.
- Jā, 83 kilogrami. Tā svēru arī karjeras labākajos gados. Drusku pieskatu, ko ēdu, ko neēdu, un saglabāt kondīciju man ir viegli.

- Ja jau esam nonākuši tik tālu: vai alu tu dzer?
- Alu iedzeru, bet ne ļoti daudz. Ja kaut ko no alkohola lietoju, tie ir vīni - baltais vai sarkanais, bet karstā vasaras dienā, spēlējot pludmalē volejbolu, kādu pudeli alus izdzeru.

- Kuru pudeli izvēlies?
- Pēdējā laikā izvēlos Tērvetes alu ar tumši sarkanu etiķeti...

- Teici. - kā spēlētājs esot emocionāls. Šādas tādas tavas spēles Krievijā esmu redzējis, un, šķiet, CSKA formā tu darbojies ļoti emocionāli.
- Es esmu emocionāls. NHL to man iemācīja. Vienā no pirmajām sezonām Pitsburgā treneris Kevins Konstantins mācīja: jā, tu esi vārtsargs un tavs uzdevums ir ķert ripas, bet, ja gribi spēlēt NHL, tev jāiemācās vadīt visu laukumā esošo piecnieku. Tu esi kā diriģents - visu spēli ar seju pretī pretiniekiem. Es no soliņa to visu nevaru izkliegt, tu esi spēlētājiem blakus. Man tas bija diezgan grūti. Es to salīdzinu ar amerikāņu futbola trīsceturtdaļniekiem - viņi saka pārējiem visas kombinācijas. Konstantins lika man un Tomam Baraso mācīties aizsardzības sistēmas, neitrālo zonu. Un to vajadzēja zināt līdz sīkumiem. Ja mani uz soliņa nedzirdot, tātad es ar spēlētājiem nerunājot, bet man esot spēle jāvada tā, ka dzird arī viņš. Kad jau biju Vankūverā pie Marka Krauforda un viņš mani nelika vārtos, jautāju: ''Krau, ilgu laiku neesmu spēlējis.'' Negribot mani likt vārtos, tad uz soliņa esot klusums, neesot ažiotāžas, un nekas nenotiekot. Es uz soliņa esot lietderīgāks, visus uzmundrinot un dodot spēlētājiem emocijas. Kad atbraucu uz Krieviju, nekas nezuda, bet daudzi šo emocionalitāti nesaprata.

- Ja laukumā bļausties, Krievijā tevi var uzskatīt arī par huligānu!
- Jā, jā.

- Un, ja tev pa vidu vēl izsprūk kāds mīkstāks vārds...
- Krievijā emocijas atšķiras no NHL, spēlētāji ir vairāk uz iekšu vērsti, bet, ja pirms spēles redzu, ka kāds mierīgi lasa avīzi vai min krustvārdu mīklu, es to nesaprotu. Ģērbtuvei tomēr ir jāskan, un jājūt, ka komanda tūlīt ies uz ledus, un nevis jāsēž akmeņainām sejām. Varbūt kāds mani arī nesaprata, bet kopumā to uztvēra baigi labi, jo redzēja, ka man nav vienalga. Lai kāds arī bija rezultāts, es vienmēr sevi pilnībā atdevu spēlei.

- Vai Rīgā un ''Pārdaugavas'' laikos tu arī biji emocionālais vārtsargs?
- Nebiju. Es biju aukstais ziemeļnieks. Man tas viss nāk no NHL.

- No Amerikas dzīves uztveres?
- Vairāk tomēr no hokeja un NHL speciālistiem, kur man iemācīja ne tikai stāvēt vārtos, bet arī saprast hokeju. Negribu sevi lielīt, bet tagad hokeju saprotu ideāli. Ne tikai skatoties televīzijā. Ir ļoti daudz Ziemeļamerikas hokejistu, ar kuriem kopā esmu spēlējis, un viņi man prasa palīdzēt, bet man viņiem jāatsaka spēlēšana Krievijā, jo tas nav viņu stils. Atbrauks uz Krieviju un pēc divām nedēļām būs bez darba. Daudzi aģenti ņem „uz skaitu” un tikai velk savus spēlētājus, bet lielākā daļa Amerikas hokejistu nevar spēlēt Krievijas hokeju. Krievijas hokejs ir specifisks. Tā nav vācu bundeslīga vai Šveice, kur dominē Ziemeļamerikas hokejs. Krievijas hokejs ir kombinacionāls. Ja spēlētājam ir laba statistika fārmklubos vai NHL, tas vēl nenozīmē, ka viņš var spēlēt Krievijā. Jāskatās, kas viņš ir par spēlētāja tipu. Krievi hokeju vispirms spēlē ar galvu, ir daudz mazāk bezjēdzīgas skriešanas, bet daudz vairāk spēles uz pacietību. Lielajos laukumos vienmēr ir daudz vairāk laika un, ja hokejists ir pacietīgs, viņš sagaidīs savu iespēju. Un ļoti svarīga ir slidošana. Agrāk, kad varēja ķerstīties un grābstīties, modē bija lielgabarīta spēlētāji, tagad viņi lielākoties sēž bez darba. Kādreiz pietika, ka viņš ir liels un masīvs, viņu nevar izgrūstīt no vietas. Tagad jaunie noteikumi dod priekšrocības mazajiem un veiklajiem, nav vairs sarkanās līnijas, un tas ir atklātais hokejs. Taču tas nav arī fārmklubu hokejs, kur tikai skrien un met. Ja Krievijā tā spēlēsi, trešajā izgājienā uz ledus partneris pateiks, ka turpmāk vari skriet viens pats. Te visi gaida piespēles.

- Tāpēc mums arī patīk krievu hokejs un tādu spēlējam arī Latvijā!
- Jā, tas ir mūsu hokejs. Lielajos laukumos nav iespējams uztaisīt NHL hokeju - ļoti daudz spēles pie vārtiem, mums no stūriem tikt uz vārtiem ir grūti, Amerikā tie ir divi trīs soļi, un esi vārtpriekšā. Pie mums vispirms jātiek no stūra ārā, un līdz vārtiem diezgan liels gabals. Krievijā daudziem ziemeļamerikāņiem pietrūkst spēka un saprašanas, kā tikt ārā no stūra, nezinot, ka tas iespējams saspēlē ar pretneri. Viņi pieraduši skriet un mest, vairāk neko nemāk, tie ir viduvēji fārmkluba spēlētāji.

- Tu, Pēteri, gandrīz kā Kolumbs atklāj Ameriku - tātad ir arī NHL spēlētāji, kas neder Krievijā!
- Ļoti daudz.

- Bet Latvijā lielai daļai uz acīm ir širmītis, domājot, ka NHL ir pats augstākais!
- Pat daudzi ģenerālmenedžeri klubos nesaprot, ka ne katrs no NHL der Krievijai. Viņam var būt 500, 600 vai pat 700 spēļu NHL, bet, kad paskaties, kāda viņam loma komandā, ko viņš dara, tu nevari viņu pārdot, jo - ko gan viņš māk. Aizskriet no laukuma viena gala līdz otram, ieskriet apmalē, un viss. Un tās ir viņa četras piecas minūtes spēlē, 700 spēles karjerā.

- Aiz NHL skaitļiem ir ļoti dažādi cilvēki. Ja kādam būtu 700 golu, droši vien derētu arī Krievijai.
- Protams.

- Kur visas šīs gudrības esi mācījies?
- Pats tam visam esmu izgājis cauri. Tā ir hokeja skola. Labākā skola šai profesijai. Neviens institūts to nedod, un nevienā grāmatā to neizlasīsi. Kad redzi pats, sāc saprast, un man ir paveicies ar hokeja karjeru. NHL man bijuši tādi treneri kā Konstantins, Kraufords un Maiks Kīnens, kuri likuši nežēlīgi daudz skatīties video.

- Un ne jau galīgi zaļam!
- Turklāt prasījuši no manis tādus sīkumus. Kad nonācu NHL, likās, man uzdevums ir tikai ķert ripas, un neko vairāk nevajag zināt. Biju ļoti kļūdījies. Amerikā mani psiholoģiski daudz stiprinājis Kīnens, Krievijā divus gadus spēlēju pie Vjačeslava Bikova, pirms tam - pie Vladimira Vujteka. Man bijuši labi treneri, no katra kaut ko esmu paņēmis, un hokejā es tiešām jūtos komfortabli.

- Tu darbosies ne tikai kā aģents, bet arī kvalitatīvi analizēsi spēles?
- Noteikti. Pērn bija pāris piedāvājumu no Krievijas strādāt komandās par trenera palīgu, par vārtsargu treneri, bet šobrīd strādāt par treneri nebūtu pareizākā izvēle. Man vairāk patīk analizēt spēlētājus, vākt viņus kopā.

- Darboties kā menedžerim?
- Jā. Varbūt nākotnē, ja būs piedāvājums, es to pieņemtu. Zināšanas un saprašanas, kurš der kurai lomai, man ir. Ziemeļamerikā tiek vākta komanda un nevis 20 zvaigznes. Katrs spēlētājs zina, kāda viņam komandā loma, un viņam nav pretenziju. Krievijā tas ir citādāk - visiem ir lielas ambīcijas, visi grib iet laukumā un mest golus. Tad veterāniem jāpasaka, ka tev nav dots spēlēt pusotru minūti vairākumā, bet tavs uzdevums ir neielaist vārtus, spēlējot pieciem pret pieciem. Skatoties komandu komplektāciju, ļoti bieži redzu, ka savākts daudz labu hokejistu, un visiem noteikti nepietiks spēles laika. Tad sākas konflikti, staigāšana no komandas uz komandu, spēlētājs ir ļoti labs, bet viņš komandā neatrod savu vietu, tās tur vienkārši nav.

- Man tev jautājums kā profesionālim, - vai Normunds Sējējs ir labi nokomplektējis komandu ar ārzemniekiem?
- Pagaidām sarežģīti spriest, bet pārbaudes spēlēs komanda spēlēja ļoti labi. Karija Krievijas līgā ir ļoti labs hokejists. Viņš nekad nav bijis spēcīgs uzbrukuma noslēguma stadijā, bet būs ļoti stiprs un ar ātrumu pelnīs vairākuma minūtes, dalīs piespēles. Iguldens vairāk atgādina tipisku ziemeļamerikāni, nevar lepoties ar labu statistiku iepriekšējos klubos, par viņu pagaidām ir neņemos spriest.

- Viņam varētu būt vislielākās problēmas.
- Jā. Svets ir ļoti labs aizsargs Krievijai - mobils, ātrs, ar labu metienu, ļoti laba kustība, un nav svarīgi, ka viņš ir mazāka auguma. Pozicionāli ļoti labi spēlē. Pruseks jau pērn pierādīja, ka atradis savu komandu. Viņš varbūt pirms tam nebija pats labākais un stabilākais vārtsargs, mocījās ar traumām. Dažādās komandās vieni un tie paši vārtsargi dažādi spēlē, tieši Rīgā Pruseks atradis īsto komandu. Sējējam svarīgākais, ka saglabājies pagājušās sezonas pamatkodols un Latvijas izlases spēlētāji daudz progresējuši. Ne tikai meistarībā, bet arī psiholoģiskajā ziņā. Izbraukumā uz Novokuzņecku vai Novosibirsku, kur pērn dinamiešus samala gabalos arī tiesāšanas dēļ, viņi brauks un būs gatavi, ka Magņitogorskā, kā tas bija pērn, tiesās vienos vārtos. Tas ir ļoti liels pluss. ''Dinamo'' savās mājās pērn bija lielisks, taču diezgan viduvējs izbraukumos. Šogad mūsu hokejistiem izbraukumos būs pavisam cits skats, daudz nosvērtāka psiholoģija.

- Vai 147 spēles NHL ir daudz, ņemot vērā, ka tu esi vārtsargs.
- Pensijai nopelnījis esmu. 147 spēles nav ļoti daudz, bet maz arī tas nav. Vārtsargam no tādas mazas valsts kā Latvija tas ir ļoti labs rezultāts. Mani nedraftēja, PSRS jauniešu izlasē tiku tad, kad Latvija jau ar vienu kāju bija ārā no PSRS un man vajadzēja atgriezties Latvijas hokejā, visu sākt no C grupas. Nokavēju vienu gadu.

- Ja tu būtu 1972. gada vārtsargs, paspētu uz Ozoliņa un Žoltoka PSRS/NVS U-20 izlasi.
- Tieši tā. Pirms pasaules čempionāta Novogorskā viss notika, un es biju arī PSRS junioru izlases kandidātos, ar Habibuļinu spēlējām visos turnīros. Amerikā iesāku no pašas apakšas, tādēļ 147 spēles ir labs rādītājs.

- Vai 1991. gada Eiropas jauniešu čempionātā tu ar PSRS izlasi biji zelta godalgas ieguvējs?
- Nē, mums bija sudraba medaļas.

- 1994. gadā tu biji t. s. ''Pārdaugavas'' bēglis, vai biji jau brīvs?
- Parakstīta līguma toreiz nebija, bet kontrakts jau bija sagatavots. Kad bija jāparaksta, aizbraucām uz Ameriku. Kaut kas bija jāmaina...

- 21 gada vecumā uz dullo braukt uz Ameriku...
- Jā.

- Jūra bija līdz ceļiem?
- Nebija gan. Sapratu, ka kaut kas jāmēģina. Redzēju, ka mana gadagājuma hokejisti, ar kuriem kopā spēlēju PSRS U-18 un U-20 izlasēs, - Habibuļins, Nikolišins, - tika draftēti un tika NHL. Man bija pārliecība par saviem spēkiem, ka es arī varu. Zināju, - mana toreizējā meistarība atļaus vismaz izdarīt pirmo soli. Aizbraucu uz Ameriku nevienam nevajadzīgs, un neviens ar atplestām rokām mani nesagaidīja. Iznāca pāris gadu nosēdēt Austrumkrasta līgā un paciest to visu, piedalīties masveida kautiņos un spēlēt tur piedāvāto hokeju. Daudzi neizturēja un atgriezās, es sakodu zobus, cik vien varēju un spēlējot gandrīz par brīvu, divus gadus gandrīz tikai par ēdienu...

- Tie bija apmēram 500 dolāri nedēļā.
- Nē, apmēram 300 dolāru nedēļā, bet par dzīvošanu un ēšanu pašam jāmaksā. Bija grūti, bet es redzēju, ka, tā turpinot, agri vai vēlu tikšu augšā. Man paveiksies, un es tikšu kaut kādā spraugā. Tā arī bija, un tas notika diezgan ātri.

- Skudra Amerikā, bet Latvijā žurnālisti var rakstīt: ko viņš tur meklē, ja sezonas vidējā statistika ir 4,20 ripas, 4,14 un ar diezgan viduvēju atsisto ripu procentu - 83 un 87... Ko viņš tur ākstās! Lai brauc mājās!
- Jā. Tā sākumā bija. ECHL hokejs ir tāds, ka ripas vārtos tiek mestas ne jau pēc smukām kombinācijām kā pie mums, bet pēc burzmas, vārtos iestumtas „ar gaļu”. Es tam nebiju gatavs, tādu hokeju nebiju spēlējis. Bet izgāju tam visam cauri, un, kad nokļuvu Edmontonas ''Oilers'' pārbaudes mačos, kur hokeju spēlē vairāk, arī mana spēle bija kļuvusi sakarīgāka. Tur mans potenciāls bija labāk redzams nekā ECHL vai CHL.

- Kurā vasarā biji Edmontonā?
- Tajā gadā, kad spēlēju Hamiltonā. Tur bija jauna komanda, pārbraukusi no Keipbreitonas, jauns fārmklubs Edmontonai, un tas bija solis tuvāk NHL. Sezona bija nospēlēta, bija Edmontonas piedāvājums palikt. Man paveicās... Sportā ir arī jāveicas. Tajā laikā Patriks Lalaims Pitsburgā kā trešais vārtsargs gaidīja lielu līgumu un atteicās no visiem piedāvājumiem.

- Bet tev šis pirmais cipars bija pamazs!
- Jā, diezgan smieklīgs. Taču man bija izdevība nokļūt Pitsburgā, kur priekšā bija tādi vārtsargi kā Baraso, Kents Vregets un Lalaims. Es tiku ņemts kā ceturtais numurs, kā fārmkluba spēlētājs. Lalaims gaidīja savu līgumu, Vregets dabūja muguras traumu, Baraso salauza pirkstu. Es jau pēc nometnes biju nosūtīts uz Hjūstonu, bet mani sauca atpakaļ, - būšot jāspēlē.

- Par Amerikas sākuma posmu tevi lamāju, bet 2,73 ripas NHL čempionātā ir pieņemams rādītājs.
- Tas ir vidējs rādītājs, bet es sevi nekad par zvaigzni neuzskatīju. Es biju vārtsargs... Toreiz jaunajiem vārtos ceļu nedeva ceļu, tikai ap trīsdemit gadiem varot būt NHL pirmais vārtsargs. Veterānu līgumi bija ļoti lieli, un, lai arī man Pitsburgā pirmajā sezonā bija 1,83 ripas...

- Un 92,4 procenti atsisto ripu!
- Nākamajā gadā atbraucot uz nometni, pateica, ka man ir otrā vārtsarga loma. Viņus neinteresēja, kā es spēlēju. Lai mācoties. Kad būs ap trīsdemit, es būšot pirmais numurs. Kad ļāva spēlēt, kā Vankūverā pēdējos divus gadus, kad biju kopā ar Klotjē, pirmajā gadā aizvadīju divpadsmit spēles pēc kārtas, pirms tam bijām ārpus play-off. Šķiet, deviņās uzvarēju, vienā zaudēju, un bija divi neizšķirti. Otrajā gadā tāpat. Kad esi dabūjis otrā vārtsarga reputāciju, stereotipu lauzt ir ļoti grūti. Es ar to samierinājos. Zināju, ko no manis grib, ko varu. Kad mani lika vārtos, lielākoties arī devu labu rezultātu.

- Puse Latvijas hokejistu būt ar mieru, ka spēļu skaits uz pusi mazāks, lai tikai CV būtu šis ieraksts par NHL.

- Varbūt. Es sapratu savu lomu, savu darbu un ar to arī dzīvoju. Kad radās cita iespēja, tas bija otrajā gadā ar ''Canucks'', man piezvanīja no Krievijas. Cik pelnot? Viņi došot divreiz vairāk, un es arī spēlēšot.

- Kazaņā jau tad bija Biļaļetdinovs?
- Tad bija Vujteks. Sapratu, ka visu mūžu esmu cieties, gribēju spēlēt, nevis sēdēt uz soliņa. Mans lēmums braukt uz Krieviju bija attaisnojams, - man bija 30 gadu, 23-24 gadu vecumā solīja, ka trīsdesmit gados varot būt pirmais vārstargs NHL. Sapratu, ka varu būt pirmais vārtsargs Krievijā, turklāt ar labu līgumu, turklāt karjera man sāka iet uz otru pusi. Gribējās vairāk spēlēt, būt līderim, un katram sportistam svarīga arī līguma summa.

- Pirmajā gadā bija vai tomēr nebija miljons dolāru?
- Nebija, miljons bija jānopelna. Sportistam karjera ir īsa, un gribas no tās izspiest maksimumu, tāpēc arī aizbraucu uz Krieviju.

- Latvija ir unikāla valsts: mums bijuši divi NHL vārtsargi - tu un Irbe,l NHL spēlējuši arī divi nedraftētie - tu un Herbis Vasiļjevs. Par ko tas liecina? Izsisties uz NHL var jebkurā gadījumā, ja vien pietiek meistarības un uzņēmības?
- Izsisties var. Ja cilvēkam ir neatlaidība, viņš redz mērķi un tam tuvojas. Un nevajag ar lieliem soļiem, bet lai būtu plāns būtu: tu tam tici, draftēts vai nedrafēts, tam nav tik lielas nozīmes, iespēja radīsies. Jātic tam, ko esi izvēlējies, un jāstrādā.

- No kurienes tev tāda āža spītība?
- Es esmu vērsis, un vērši ir visa ģimene - mamma, tētis, turklāt esmu dzimis buļļa gadā, un spītības man ir ļoti daudz. Man ir savi principi. Pats zini par Latvijas izlasi, Latvijas presi, un es pie tiem turējos līdz pēdējam.

- Latvijas žurnālistiem vajadzēja ņemt vērā, ka tu esi dubultvērsis...
- Nu ja (smejas). Esmu mērķtiecīgs, varbūt no tā nāk daudz pozitīva un arī daudz negatīva, bet man ir savi principi.

- Ja to nebūtu, iespējams, tālāk par ''Pārdaugavu'' un ''Latvijas zeltu'' nekur arī nebūtu ticis.
- Viss varēja būt. Lēmumi, kurus pieņemu, nav tikai tāpēc, ka es tā gribu. Tie balstās uz reālām lietām, un tā nav vienīgi mana spītība vai tikai sava prieka pēc iespītējos. Visiem maniem lēmumiem bija reāls un gudrs pamatojums.

- Parādi, kur ir tava Krievijas pase!
- He. Bija daudz piedāvājumu paņemt Krievijas pasi, bet es...

- Izstāsti nacionālajam lasītājam, kāpēc Krievijas hokejā un it sevišķi vārtsargam noderīga Krievijas pase. To taču nepiedāvā tāpēc, ka tu gribētu kļūt par krievu?
- Nē!. Tikai tāpēc, ka summas, kas komandai jāmaksā par ārzemju vārtsargu, bija neloģiski lielas. Sākumā tie bija 250 000 dolāru, beigās aizgāja līdz pusmiljonam. Tas ir nenormāli, bet Krievijas Hokeja federācija centās panākt, lai klubos nebūtu ārzemju vārtsargi. Sapratu: ja neesmu labs vārtsargs un klubs nav gatavs par mani maksāt, - krievu vai ārzemnieka pase, - agri vai vēlu tikšu atskaitīts no šīs komandas. Piedāvājumu bija daudz, es turējos pie saviem principiem: ja mani vajag, ņemiet kā ārzemnieku. Pase tur neko neizšķir. Tāpat zināju, ka summas, ko klubi var atļauties tērēt, ir lielas, un, ja esmu vajadzīgs, nomaksās arī šo nodokli.

- Pēteri! Šī jau ir tāda falšā pase, tāpat kā daudziem baltkrieviem, ukraiņiem un kazahiem.

- Ir falšā, bet sapratu: ja Latvijas presē parādīsies, ka Skudra Krievijā vairs nespēlē kā ārzemnieks, kas te sāksies...

- Un tev jāpaliek kaut kur Abrenē!
- Jā. Un Latvijā sāksies terors pret mani. Mani gan tas tobrīd sevišķi nebaidīja, es to uztvēru no sportiskās puses un pases maiņas lietu pat neizskatīju.

- Bet kopumā taču Krievijā tev labi gāja?
- Ļoti labi.

- Tas kādam var patikt vai nepatikt, bet mēs krievus laikam saprotam labāk un viņi mūs arī, nevis kā tu vismaz sākuma posmā amerikāņus un kanādiešus.
- Noteikti. Daudzi krievi pat neticēja, ka es esmu latvietis.

- Kāpēc?
- Krieviski runāju bez akcenta, un man visu mūžu apkārt bijis tik daudz krievu. Man pat ir vairāk krievu draugu nekā latviešu. Mana meitene arī ir krieviete no Igaunijas.

- Tu atkal kļūsi nepopulārs!
- Nekas. Tas mani daudz neinteresē. Krievijā man gāja ļoti labi. Maskavā patika - trīs gadus tur nodzīvoju, spēlējot ''Himik'', arī dzīvoju Maskavā. Pat Novokuzņeckā patika - tur iesaistījos labdarībā, daudz braucām uz bērnu namiem. Man Krievija neradīja briesmas vai diskomfortu. Ļoti labi jutos un arī tagad bieži braucu uz turieni, kur palikuši daudz draugu. Es uz Krieviju dodos mierīgi. Ar mašīnu braukt iemācījos Maskavā. Tur brauc pa visurieni - pa parkiem, sliedēm, trotuāriem. Četri gadi, ko aizvadīju Krievijā, man daudz devuši.

- Ja šis būtu priekšvēlēšanu kampaņas raksts?
- Arī tad man nebūtu nekā slikta, ko teikt. Viss labs bijis, esmu saticis daudz labu cilvēku, kurus daudz grūtāk satikt Latvijā.

- Pērn ar ''Dinamo'' biju Habarovskā, Novosibirskā, Novokuzņeckā, Maskavā un Mitiščos, un man arī nekā slikta nav, ko teikt. Pa galvu var dabūt visur.

- To pierāda pagājušā gada notikumi, kas bija ar mūsu hokejistiem. Pa galvu var dabūt arī pie Brīvības pieminekļa. Man liekas, ka Krievijā tas notiek pat mazāk nekā pie mums. Pie mums cilvēki viens otru vairāk apskauž, varbūt vēl kaut kas, un viens vālē otram virsū. Krievijā viss ir daudz brīvāk un cilvēki viens otru, negribētu varbūt teikt, ka atbalsta...

- Bet viens otru nezāģē!
- Jā. Sportisti priecājas par šovbiznesa cilvēkiem, šovbiznesa ļaudis atbalsta sportistus. Viņiem attiecības ir labākas nekā mums.

- Vai vienkāršai tautai neskauž, ka atbraucis Skudra un paņem mūsu miljonus? Pašiem nav ko ēst!
- Kad spēlēju ''Himik'', stūrī aiz maniem vārtiem sēdēja apmēram cilvēku piecdesmit ar Latvijas karogiem un visu spēli skandēja: ''Skudra, Skudra!'' Vietējā publika. Ar uzrakstiem un Latvijas karogiem. Man ir daudz balvu no skatītājiem: pulkstenis no Voskresenskas - mūsu mīlulim, pakavs no CSKA faniem, Krievijā skatītāji mani fantastiski atbalstīja.

- Par ko? Par spēli, atraktivitāti?
- Par visu. Cilvēki redz, vai tu spēlē no visas sirds, un es „muļķi nelaidu”, kā viens otrs vietējais. Vienkāršos cilvēkus apmānīt nevar. Speciālistam vari iestāstīt, ka spēlē ar traumu, vai šodien no rīta sastrīdējies ar sievu. Vienkāršos cilvēkus tas neinteresē. Viņi ir samaksājuši par biļeti, un tev jāstrādā.

- Kāpēc nespēlēji Latvijas izlasē?
- Tāpēc, ka tās reizes, kad man bija iespēja spēlēt un mana komanda nebija play- off, Latvijas izlases vadībā bija cilvēki, kurus vairāk interesēja savas ambīcijas...

- Viņi tevi neaicināja?
- Aicināja, bet man ir grūti spēlēt pie cilvēkiem, kurus vairāk interesē savs vārds un nevis komandas rezultāts. Ja komandai nav vēlamā rezultāta, viņi atrunājas, ka izdarījuši visu, bet pārējie 23 ir āži, kas visu nolaiduši. Man grūti spēlēt pie cilvēkiem, kas neuzņemas atbildību un nav daļa no komandas. Tu esi treneris vai menedžeris, - tu esi liela daļa komandas, un atrunas, ka man ir sūdīga komanda, vai vēl kaut kas cits... Man šādi cilvēki izraisa alerģiju. Uz izlasi jābrauc ar prieku, tu spēlē par savu valsti, un neviens tev lielu naudu par to nemaksā. Beigusies gara sezona klubā, tev ir traumas, jāārstējas, lai vari pelnīt ģimenei naudu. Uz izlasi jābrauc un jātic kaut kam. Man diemžēl vienmēr bijušas sagadīšanās, ka cilvēks, kas to visu vadījis...

- Vai uzvārdus arī sauksi?
- Nesaukšu, viņi paši visu zina. Tie bija mani principi un es tiem ticu.

- Kurš bija tas pirksts, kura dēļ tu 1997. gada čempionātā Turku spēlēji tikai 25 minūtes.
- Re, kur man bija salauzts (Rāda izcilni labās rokas plaukstas virspusē.- J. M.).

- Tā nav simulācija!
- Es Turku spēlēju „uz špricēm”, bet tas nevienu neinteresēja. Es ticēju, gribēju un domāju, ka varēšu palīdzēt. Cik varēju, tik tobrīd daudz izdarīju.

- Varbūt vaina bija tā, ka togad pilnīgi visi, ieskaitot pieredzējušo Vladimiru Jurzinovu, pirms pasaules čempionāta un arī tā sākumposmā staigāja kā apčurājušies. Bijība no nezināmā bija tik liela, par vietas saglabāšanu A grupā vien runāja. Pilnīgi pietrūka sava spēka apzināšanās un veselīga optimisma, kura toties pārlieku daudz bija pēc gada Šveicē.
- Mums togad bija sarežģīti pretinieki.

- Bet spēks bija un komanda bija laba!
- Visi bija uzvilkušies, bija milzīga mandrāža. Man tolaik pieredzes varbūt arī nebija tik daudz, - biju atbraucis no fārmkluba. Tas viss summējās. Komandā katrs bija ar raksturu. Bet es redzu, kā ir jābūt izlasē. Tas nav klubs. Izlasē tu tiešām spēlē par cilvēku sev blakus, par valsti, par kaut ko daudz lielāku nekā līgumu klubā. Un tas viss darāms par brīvu. Tajā laikā diemžēl bija citādāk, un es sapratu, - ja es to gribētu, man sevi jālauž. Vienubrīd pārdzīvoju, pirms 2007. gada pasaules čempionāta atbraucu pie Oļega Znaroka, bet man bija muguras trauma, sezonu nospēlēju līdz beigām, play-off pirmajā kārtā ar Novokuzņecku zaudējām Kazaņai. Rīgā sāku trenēties ar izlasi, ar Oļegu man bija lieliskas attiecības un tādas tās ir arī tagad. Ļoti gribēju palīdzēt izlasei, spēlēt čempionātā Maskavā, bet trauma bija nopietna. Tajā vasarā Amerikā man uztaisīja otro muguras operāciju. Tā laikam bija vienīgā reize, kad biju gatavs fiziski un psiholoģiski. Oļega vadībā gribēju palīdzēt Latvijas izlasei.

- Tu esi devis daudz pozitīva: sievas un draudzenes varbūt zina, bet pārējie neviens nezina, kas notiek Latvijas izlases ģērbtuvēs. Un publiski jau vairākus gadus neviens netiek lamāts. Ar laika nobīdi varbūt esam nonākuši pie pareizās attieksmes.
- Tā ir spēle, ir kļūdas, bet ir jāvar pateikt acīs. Nevis smaidīt un teikt, ka nākamreiz viss būs kārtībā, bet aiz muguras runāt, viņš ir pēdējais, visu izdarījis ne tā, kā mācīts. Tas rada negatīvu noskaņu, un tas ir pats trakākais, kas sabrucina komandu. Latvijas hokejā tas ir tik acīmredzams. Arī Turīnas olimpiskajās spēlēs. Jā, tu pārdzīvo par čaļiem, bet ir tik pretīgi skatīties, un rodas pat riebums pret hokeju.

- No Latvijas hokeja diezgan daudz esi cietis, bet tev ir pozitīva attieksme pret Latviju un hokeju.
- Neteikšu, ka esmu cietis, pareizāk būtu teikt, - esmu nicināts, bet es atrodu pozitīvo. Tas viss mani veidojis par stipru cilvēku, radījis atšķirību no pārējiem, kas pielāgojušies.

- Viss, kas tevi nenogalina, dara tevi stiprāku?
- Noteikti, vai arī - viss, kas notiek, tam jānotiek. Varbūt maniem radiniekiem un draugiem to izturēt bija grūtāk. Man ir zvanījuši, stāstījuši, sūtījuši intervijas, patiesībā - ne intervijas, bet to, ko raksta. Es vienmēr esmu teicis, - kamēr raksta vienalga ko, kad beigs rakstīt, būs jādomā.

- Tas nozīmē, ka tu šogad spēles komentēsi ar mīlestību un bez ļaunuma? Vēlot labu?
- Objektīvi.

- Arī tam, kurš krīt un trīsreiz krīt jau pirmajā spēlē?
- Centīšos skaidrot un analizēt, kāpēc tā notika, dažādas spēles epizodes, ko spēles laikā varbūt palaidi garām un neievēroji, bet tas noveda pie noraidījuma vai vārtu zaudējuma.

- Un ko lielākā daļa neredz!
- Jā. Es zinu, ka varu to izskaidrot. Bet tas nenozīmē, ka spēlētājs divas vai trīs reizes nokrīt, un nu grēkāzis atrasts. Katram var būt sliktā diena, pēc vienas spēles nevar spriest par hokejistu. Ja tā notiek desmit spēles, - skaidrs, bet arī labiem sportistiem ir neveiksmīgas spēles. Centīšos būt pēc iespējas objektīvs.

- Pozitīvi kritiskais?
- Var arī tā teikt. Centīšos būt saprotošs, lai cilvēks, kurš skatās spēli, uzzinātu kaut ko vairāk nekā tikai to, kas redzams televīzijas ekrānā. Lai cilvēki ne tikai skatās, bet arī saprot hokeju.

- Acīmredzot pirms sezonas ir jāizsaka līdzjutība Masaļskim un Prusekam. Droši vien viņus analizēsi īpaši, jo viņus vislabāk redzēsi.
- Vārtsargus saprotu vislabāk, bet man liekas, ka labi izprotu visus spēlētājus. Un varu izanalizēt līdz detaļām, parādīt atkārtojumā, kurš spēlēja veiksmīgi un kurš - neveiksmīgi. Man tas nesagādā nekādas problēmas, un es to varu izdarīt diezgan ātri. Par Masaļski un Pruseku, - viņi abi ir augstas klases vārtsargi, spēlē dažādos stilos un dara to diezgan veiksmīgi. Cerams, visu laiku vismaz viens no viņiem būs vesels, lai varētu spēlēt.

- Ko novēlēt tev pašam? Noprotu, ka esi parakstījis līgumu uz visu sezonu.
- Jā.

- Un gribot negribot 28 vakarus mēs tevi dzirdēsim ''Viasat''?
- Laikam 28, par izbraukuma spēlēm vēl nezinu, bet, ja negribi mani klausīties, vari izslēgt televizoru, vai pārtraukumā paskatīties kaut ko citu. Es centīšos paskaidrot cilvēkiem, lai viņi var labāk saprast hokeju.

- Lai arī vērsis un bullis, bet būsi objektīvs?
- Noteikti.