Bratislavā un Košicē - labs čempionāts

Man kā žurnālistam Maskavā bija gandrīz vai ideāls čempionāts... Un dabūju pa muguru no Latvijas faniem, kuriem Maskavā nav paticis! Tāpēc vispirms paskaidrošu, kādi ir mani kritēriji. Kas, protams, ir atšķirīgi no fana, hokejista, trenera, Kirova Lipmana vai jebkura cita cilvēka kritērijiem.

Lai gan dažs varbūt uzskata, ka žurnālisti uz pasaules čempionātiem brauc lai dzertu alu, tā tas diemžēl gluži nav. No alus neatsakāmies, taču Rīgā redakcijas no mums gaida rakstu vai pēdējā laikā arī - runu darbus vai videoierakstus. Slovākijā man dienas vidējā norma bija apmēram 9000 zīmju. Tātad žurnālistam vispirms nepieciešama darba vieta hallē un arī vietā, kur viņš pārguļ nakti. Katrā PČ ir t.s. preses centrs, kur ir galdi ar elektrības kontaktiem. Ja turnīrs notiek tādā hokeja zemē ka Slovākija un tur ir ne tikai slovāku, bet arī čehu, krievu, vācu, somu un dāņu prese, skaidrs, ka preses centrā mudž un dažbrīd ir pagrūti atrast divas brīvas darba vietas blakus. Savukārt viesnīcās, viesu namos, apartamentos utt. mēdz nebūt normāls galds, uz kura novietot datoru. Pērn Manheimā daļu no otrā posma spēlēm pavadīju ar datoru... gultā.

Otra svarīga lieta - cik tālu preses centrs atrodas no žurnālistu vietām tribīnēs. Ir bijuši čempionāti - Insbrukā, Rīgā -, kad laikā starp trešdaļām neko vairāk nevar izdarīt, kā aiziet no tribīnēm līdz preses centram un atpakaļ. Ir, protams, iespējams par atsevišķu samaksu pasūtināt darba vietu arī tribīnēs, bet parasti t.s. rakstošā prese to nedara. TV un radio žurnālisti gan.

Trešais punkts. Cik tālu atrodas žurnālistu vietas tribīnēs no t.s. mikszonas. Ir bijuši čempionāti, kad divas minūtes pirms spēles beigām ceļamies kājās, lai tiktu uz mikszonu. Jo nav nekādas jēgas tur ierasties tad, kad visi tavas komandas spēlētāji tai izgājuši cauri. Ja nekļūdos, tad vistālāk mikszona bija Soltleiksitijā. Turklāt šaura, citvalstu presei interese liela, un savējam gandrīz ij netiec klāt...

Un tad nāk dažādas papildus ekstras vai pakalpojumi. Vai preses centrā iespējams padzerties, paēst. Vai kafija un ūdens ir par brīvu, vai jāpērk? Cik maksā pusdienas preses centrā utt. Bratislavā pie "Škodas" centra bija iespējams dabūt par brīvu kafiju un laikam arī tēju. Ūdeni vai kaut ko tamlīdzīgu gan neredzēju. Esmu piemirsis, kurš bija pēdējais čempionāts, kurā bija brīvalus, iespējams, 2000. gadā Pēterburgā. Bratislavā preses centrā bundžiņa "Zlaty Bažant" maksāja 1,80 eiro, 150 metrus attālajā lielveikalā - 0,69 eiro. Nezinu, vai žurnālisti drīkstēja ienest alu preses centrā no ielas. Drošības kontrole bija diezgan stingra - ar minerālūdens pudeli tribīnēs it kā nelaida, bet somu arēnā iekšā vairs neviens nepārbaudīja. Toties Košicē pat hallē nelaida iekšā, ja somā bija ābols vai banāns. Apēd, vai izmet miskastē! Pusdienas - otrais ēdiens un zupa (Bratislavā) maksāja 3,90 eiro, bet Košicē no trijiem līdz sešiem (!) preses centrā ēdnīcā bija pusdienas pārtraukums.

Kopš 2003. gada esmu IIHF preses komisijā (vai kā šo brigādi sauc!). Turnīra laikā kādi seši septiņi veči sanākam kopā ar IIHF preses šefu Šimonu Šembergu un nākamā čempionāta preses šefu un izrunājam, kas šajā reizē bijis labs/slikts un ko vajadzētu ņemt vērā nākamajā turnīrā. Ir, protams, lietas, ko nevaram ietekmēt. Ja Košicē mikszona ir maza (veca halle), to paplašināt nav iespējams, ja Rīgā preses kafetērijā kafija ir divas reizes dārgāka nekā vidēji pilsētas kafejnīcās, arī tur mūsu rokas par īsām. Reizēm gadās, ka saprātīgi ir arī t.s. brīvprātīgie palīgi. 2001. gadā Ķelnē mikszona bija iekārtota tik tizli, ka hokejisti rakstošajai presei varēja arī paiet garām. Izstāstīju vācu brīvprātīgajam Jurgenam, ka vajag stabiņus pārvietot divus metrus uz mūsu pusi, un divās minūtēs mikszona tika pārveidota. Savukārt tajā pašā gadā Nirnbergā šādas zonas nebija, un brīvprātīgie gāja uz ģērbtuvēm, lai aicinātu izvēlētos hokejistus pie savas valsts žurnālistiem. Togad un dažkārt arī citos čempionātos Latvijas izlasei nebija preses sekretāra, kā tas ir jebkurā izlasē.

Tie arī ir galvenie kritēriji, vai presei bijuši normāli darba apstākļi, vai nē. Tik tuvu preses centrs mūsu darba vietām kā 2007. gadā Maskavā nav bijis nekur - pa zāles durvīm ārā, un esi preses centrā. Savukārt Insbrukā un Rīgā tas bija ļoti tālu. Mikszona pēdējos gados visā visumā ir normāla, taču 2003. gadā Turku tā bija preses centrā starp sieviešu un vīriešu tualeti, un brīvprātīgie kā tādus teļus uz to veda abu spēlējošo izlašu uzaicinātos hokejistus. Bet tajā pašā laikā kaut kur blakus jau pilnā sparā ritēja abu treneru preses konference. Arī šajā jomā IIHF gājusi loģisko ceļu - īss abu treneru spēles vērtējums, pāris formālu jautājumu un katrs treneris nonāk savas valsts preses nagos.

Pēdējos četrus gadus mums tāpat kā Vācijai, Šveicei un varbūt vēl kādai citai valstij bija tradīcija, ka apmēram stundu pirms spēles pie mums uz 10-15 minūtēm ierodas otrais treneris Harijs Vītoliņš, kurš pastāsta, kā komandas gatavojas spēlēt un arī šādus tādus jaunumus. Bratislavā pirms spēles ar Somiju diemžēl šī tradīcija pārtrūka - Haris mūs gaidīja mikszonā, mēs viņu - preses centrā.

Kopumā pasaules čempionāts Slovākijā bija labi organizēts. Bija jūtams, ka tas notiek hokeja zemē. Jā, viesnīcā tika apzagta Dānijas komanda (pat vairākas reizes!), norvēģi no rīta ejot uz autobusu, pamanīja, ka tā durvis jau sen vaļā. Drošības kontrole viesnīcās bijusi vāja, bet tas jau vairs neattiecas uz preses darbu. Par apzagšanu IIHF arī klusē, jo tas ir nesmukums gan viņiem, gan čempionāta organizētājiem.