Pasaules hokeja čempionāts un Latvijas ne/mīlestība
Šķiet, tas bija 1998. gadā. Kad "Sporta Avīze" vēl mitinājās Rīgas centrā - Elizabetes ielā. Ar kolēģi Anatoliju Kreipānu diskutējām par sportu. Mans ekstrēmista viedoklis bija, ka tuvākajos gados visās sporta spēlēs ievērojami mazināsies izlašu loma, bet priekšplānā izvirzīsies superklubu spēles, kā, piemēram, futbolā.
Kolēģis kā spēcīgāko trumpi izmeta pasaules čempionātu futbolā jeb precīzāk - Pasaules kausu futbolā. Tas taču esot vislabākais rādītājs - spēlēt pasaules čempionātā futbolā neesot mazāk prestiži kā "Barcelona" vai "Real". Sarunu beidzām, kā sākuši, proti, katrs paliekot savās pozīcijās. Negribu tagad izlikties gudrāks vai tālredzīgāks par Anatoliju, taču pēdējo gadu notikumi rāda, ka man laikam bijis mazliet vairāk taisnības. Ka piedalīšanās klubu sacensībās būs galvenā un dažs labs tādēļ atteiksies no līdzdalības valsts izlasē. Kā Anete Jēkabsone-Žogota, kā, iespējams, mūsu jaunā basketbola prīmabalerīna Elina Babkina, kā vairāki vīriešu izlasē diskvalificētie spēlētāji, kā dažs labs tiešām patriotiski noskaņots sportists kā Jānis Blūms pērn, kā Jānis Sprukts šopavasar. Piemēru diemžēl pēdējos gados kļūst vairāk un daļēji šos sportistus var saprast - visa sula ir atdota maizes darbam klubā, neviens nav no dzelzs, un pietrūkst spēka un arī motivācijas vilkt mugurā Latvijas izlases kreklu.
1992. gada beigās, kad atjaunojām savu līdzdalību sporta starptautiskajās federācijās, gandrīz visiem vai vismaz 99,99 procentiem piedalīšanās valsts izlases spēlēs bija augstākais sasniegums. Hokeja lauciņā, ko apkopju es, pirmā atteikšanās bija 1997. gada vasarā, kad hokejists Artūrs Kupaks paziņoja, ka pie trenera Leonīda Beresņeva nekad vairs nespēlēs. Pēteris Skudra publiski to nepaziņoja, taču Latvijas izlasi regulāri pasūtīja tālāk katru pavasarī, arī tad, kad bija brīvs.
Padomju Savienībā augušajiem pasaules čempionāts jebkurā sporta veidā bija otrais augstākais lidojums pēc olimpiskajām spēlēm. Par atteikšanos spēlēt izlasē netiku dzirdējis līdz pat 1991. gadam, kad Latvijas bobslejisti un Irbe atteicās no PSRS. Līdz tam varējām runāt, vai tevi ņem un vai tu tiec izlasē.
Neliels kultūrošoks pienāca 1993. gada martā, kad Latvijas hokeja izlasē nevarēja spēlēt Oļegs Znaroks, Igors Pavlovs un iesākumā arī Harijs Vītoliņš. Kā tad tā? Kaut kāds Vācijas 2. līgas klubs nelaiž hokejistus uz pasaules čempionātu? Jo viņiem sezona turpinās, un Landsbergai vai Freiburgai svarīgs ir pašu rezultāts valsts čempionātā. Labi, tas bija C grupas čempionāts, bet arī nākamajos gados, kad jau bijām A grupā, uz Amerikā spēlējošo līdzdalību Latvijas izlasē varējām cerēt tikai tad, kad puiši bija brīvi savā maizes darbā. Un bija vienalga - vai tā NHL, IHL, AHL, ECHL vai pat junioru līga. Kā šopavasar Zemgus Girgensona gadījumā. Primārais un galvenais ir klubs un, kā tā vadība lemj, tā arī notiks.
Ir vēl kāda cita lieta, par ko Latvijā runā mazāk. Proti, Amerikā un Kanādā, bet jo sevišķi ASV, pasaules čempionāts gandrīz jebkurā sporta spēlē tiek uzskatīts par trešās šķiras turnīru. Amerikāniskajā dzīves uztverē pāri visam olimpiskās spēles, tad pašu čempionāts, NHL, NBA vai cits. Varbūt izņēmums atkal ir Pasaules kauss futbolā, bet pasaules hokeja čempionāts? Beidzot izdevība piekrist kolēģim Zigurdam Mežavilkam (mazliet novēlots sveiciens 85. dzimšanas dienā!) - Amerikā nevienam pasaules hokeja čempionāts neinteresē, TV to nerāda un avīzēs labi ja par to ir pāris rindiņas...
Latvijā, turpinot padomju tradīcijas, pasaules un Eiropas čempionāti jebkurā sporta veidā tika augstu godāti. Un, kamēr pašu mājās neuzradās "Dinamo" lielkomanda, neviens pat nemēģināja apšaubīt pasaules hokeja čempionāta milzīgo lomu un nozīmi Latvijas sportā, tautas apziņā un pat integrācijā, par ko tagad atbild Ēlertes k-dze... Daudziem eiropiešiem nebija saprotami milzīgie latviešu hokeja fanu pūļi, bet apogejs tika sasniegts 2001. gadā Ķelnē, kur varēja būt 8000 fanu no Latvijas.
Bet 2008. gada vasarā tika atjaunots "Dinamo", un nu lielā hokeja svētkus varēja svinēt katru otro vakaru. Tepat Rīgā vai TV translācijās no visas plašās PSRS, atvainojiet, KHL. Un, gribot negribot, mēs kļuvām par amerikāņiem. Ar savu/krievu KHL viņu NHL vietā. Dažiem "Dinamo" vadībā KHL bija pat virs olimpiskajām spēlēm, un bijušais Latvijas prezidents (!!!) Guntis Ulmanis pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm nekautrējās dinamiešiem atgādināt, lai Kanādā nepārrauj zarnas, tās vēl būšot vajadzīgas, lai tiktu un spēlētu Gagarina kausā. Un nedinamietis Herberts Vasiļjevs Vankūverā nekādi nevarēja saprast, kāpēc tik vārgs hokejs...
Par to, ka pasaules hokeja čempionāts zaudē savu nozīmi, vainīgi ir ne tikai KHL un "Dinamo", bet arī IIHF ar Renē Fāzelu priekšgalā. Rīkojot čempionātu katru gadu un pat olimpiskajos gados, tas kļūst par vienu no turnīriem un nevis nozīmīgu sporta forumu. Varbūt tautai piegrieztos arī, ja pasaules čempionātu futbolā rīkotu katru gadu...
Pērn pirms pasaules čempionāta Manheimā vairākās izlasēs sākās atteikumu jūra, bet čempioni šajā jomā bija čehi. Saspringti valsts čempionāti, NHL, olimpiskās spēles, daudziem tiešām nebija spēka un motivācijas. Pērn čempionāta laikā IIHF preses vīrs Šembergs IIHF mājas lapā publicēja pat diezgan asu rakstu, kura pamatdoma bija apmēram tāda, ka lielā nauda ir noēdusi hokejistu vēlmi spēlēt pasaules čempionātos (mūsu gadījumā tiek piesaukts patriotisms). Šķiet, ilgi šis Šemberga raksts IIHF mājas lapā negozējās... Bet čempionātu uzvarēja čehi ar... otro sastāvu. Lielākā daļa no pirmā bija atteikusies.
Kas notiek Latvijā?
Tas pats, kas citur pasaulē. Pasaules hokeja čempionāts spēlētājiem vairs nav prioritāte. Vismaz tiem, kas sev vārdu iekarojuši KHL tirgū. Nav prioritāte ne emocionāli, ne materiāli. Naudu un jaunu līgumu nopelna klubā, arī fanu mīlestību un pielūgsmi vismaz dinamieši nopelna jau sezonā. Un tad pasaules čempionāts kļūst par nastu, traucēkli. Tur var dabūt savainojumu un, ja vēl nav līguma kabatā... Ja tu jau esi spēlējis četros, piecos, sešos, septiņos utt. čempionātos, tad braukšanai uz Bratislavu nav nekādas motivācijas.
Latvija? Kas tā tāda! Vai tā ieguldījusi kaut latu manis kā hokejista izaugsmē ? (Populārs viedoklis, ka valsts un pašvaldības neatbalsta sportu, ka viss tikai no vecāku maciņiem nācis.) Un, ja jau gudri un augstās skolās gājuši cilvēki saka, ka mīl šo zemi, bet valsti ienīst... Kāpēc lai hokejisti ŠO Latviju mīlētu vairāk?
Un atkal žurnālists ar pēdējiem teikumiem rakstā iekož Latvijas tēlam. Paber vēl pelnus savai valstij uz galvas, drīz jau tas būs iezombēts visiem, ka Latvija ir sūds.
_______________________________
To, ka daudzi jauni cilvēki no 1919-1921.gadam mira, lai šajā zemē nākamās paaudzes var runāt un rakstīt latviski. Vai tad kāds prasīja, ko man devusi Latvija, lai es atdotu savu dzīvību. Arī tad viņi visi gribēja dzīvot, vienkārši dzīvot. Neviens nedomāja, kas man par to būs.
Mazākais, ko varam prasīt no pašreizējiem sportistiem, ir pārstāvēt savu dzimteni.
un tas ir tikai normāli, jo lv izlase ir diezgan jūtami vājāka par Dinamo klubu, ja savāc visus visus visus visus labakos tad izlase gandrīz tikpat laba kā klubs, un hokeju jau mīl ne tikai dēļ patriotisma bet arī dēļ līmeņa, emocijām, cīņas spara, ko dod izlases pārbaudes spēles pēc KHL plejofa spēlēm? paprasiet jebkuram spēlētājam vai viņam vairāk atmiņā ir kāda uzvarēta spēle pasaules čempī vai emocijas pēc dārziņa gola 6ā spēlē ar maskavas dinamo papildlaikā?
nu nav tas salīdzināms, ne emocionāli, ne līmeņa ziņā...un kamēr spēlētāji neies pasaules čempī laukumā ar domu "nogalināt" pretinieku un grauzt ledu kā gagarina izcīņā tikmēr tās emocijas būs sētas līmenī.
Jo slinkāks pats sportists, jo mazāka viņam motivācija plēsties. Jo vairāk apmaksāts, jo mazāka viņam vēlēšanās kaut kur idejas (un ne tikai) labā uzspēlēt.
Patiesībā ja jau tā visu pielīdzinam tam ASV tad kapēc ne pašu izlases formāciju? Viņi uz čempi ved juniorus, vai NHL netikušos, nenovērtētos. Viņiem ir motivācija biki lielāka, nekā tiem, kas miljonus pelna.
Jau sen uzskatu, ka izlasē ir jāgrib spēlēt, ja negribi, tad durvis katrs pats mācēs atrast. Vienmēr būs kāds, kurš spēlēs, kurš pārstāvēs, kurš gribēs sevi parādīt citā līmenī. Lai spēlē jaunie, neviens jau nav teicis, ka Pasaules Čempionātam Hokejā ir jābūt piebāstam ar profesionāļiem (pēc peļnas). Labāk skatos kā Pavlovs izlīmē Komarovu, nekā tāds Cipulis slido viņam ar līkumu.
Lai puišiem pasaules čempionātā veicas!
Pārējais...tā nu gan laikam diemžēl ir....
...vēl viens iemesls ir globalizācija - NHL spēlē 1/3 eiropiešu un tiekoties valstu izlases PČ gandrīz visi ir paziņas un pat draugi. Tāpēc mazinās motivācija (gandrīz savējie pret savējiem) un zūd PČ prestižs...
To rīkot ik pēc 3 gadiem, kaut diviem.... savādāk katru gadu......
basketbolā EČ ik pēc 2 gadi, PČ ik pēc 4
futbolā EČ un PČ ik pēc 4 gadi...
hokejs.... PČ katru gadu, EČ vispār nav....
...ņem vērā to, ka tas nav Matuļa viedoklis, bet daudzu potenciālo LAT izlases spēlētāju viedoklis !!! Skaļi to neviens nesaka taču tāds rezerves viedoklis gandrīz katram iekšā sēž...
Kādas būs idejas ?
2010.g PČ (pie kam, Olimpiskajā gadā!) esot bijis visu laiku skatītākais PČ hokejā TV ekrānos! (vismaz IIHF savā mājas lapā šādu info publicēja).
1) šādā ritmā (čempis katru gadu) LV izlasei vajadzētu būt lielākai iespējai "izšaut" un veiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā tikt augstāk par kārtējo vietu desmitnieka noslēgumā,
2) ja hokejisti šajos čempjos spētu uzrādīt kaut jēl kādu augšupejošu tendenci un dotu faniem cerību cerēt uz kaut ko vairāk par minētajām vietām - interese droši vien atkal pieaugtu,
3) ja jau mēs esam tādi superčiekuri un mūs vair neinteresē "prastie" PČ, tad kāpēc OS spēlējām tik pat jēli kā katru pavasari PČos? Par vēlu pamodāmies, ka šitas nav vis štrunta rutīnas forums, bet gan OS?
Pēdējā rindkopa, diemžēl, raksturo padomju sistēmas domāšanas sekas, kas, lai cik tas jocīgi nebūtu, tiek rūpīgi un ar mīlestību nodotas nākamajām paaudzēm - tikai nepārpūlies, dēliņ (meitiņ), par šito mums valsts neko nemaksā/ceļazīmes uz kūrortu/vietu rindā pēc žiguļa nedod... Vai nebūtu labāk, ja pirms spēlēšanas izlasē, sportisti, pieslēgti pie melu detektora, atbildētu, vai maz grib "raut zarnas" komandā šīs "neko nedododošās valsts" labā?
tagad jau vienkarsi vairs nepiespiedisi spelet, ja treneris vai funkcionari nepatik