Pirms 10 gadiem. Vai Baltiņš paliks ar ūsām?

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 250 (2000. gada 11.–17. septembris)

Sidnejā nestartēs...

Visi, kas vēlas, viegli var atrast informāciju par Sidnejā startējušo Latvijas sportistu gaitām Austrālijas kontinentā. Daudz interesantāk ir, kurš un kādu iemeslu dēļ uz turieni netika.

800m skrējējs Einārs Tupurītis pēc Atlantas olimpiādes beidza sportot un sāka strādāt. Pēc gandrīz gadu ilgas pauzes viņš, draudzenes mudināts, atsāka trenēšanos, un viņam atradās vieta pasaulslavenajā klubā "Santa Monica", taču tajā aizvadītās pusotras sezonas gaidīto rezultātu nedeva, un 2000. gada pavasarī Tupurītis atkal pārtrauca aktīvā sportista gaitas.

Sprinteris Sergejs Inšakovs Atlantas olimpiādē sasniedza savas karjeras augstāko punktu un 200 metru skrējienā aiz muguras atstāja arī Eiropas sprinta karali Linfordu Kristiju, kopsummā ierindojoties 11.vietā ar jaunu Latvijas rekordu (20,41). Nākamajā gadā Sergejam pasaules čempionātā Atēnās izdevās labot Latvijas rekordu 100m sprintā (10,28), bet pēcāk Inšakovu sāka vajāt traumas, un 1999. gadā viņš neaizvadīja nevienas sacīkstes. 2000. gada pavasarī pēc Ahilleja cīpslu iekaisuma apārstēšanas viņš atsāka treniņus, taču visi centieni izpildīt olimpisko normatīvu beidzās nesekmīgi.

Igors Kazanovs pēc Atlantas olimpiskajām spēlēm, izmantojot Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) piešķirto kredītkarti, ASV izdarīja virkni pirkumu un maksājumu par vairāk nekā 10 000 ASV dolāru. Tā kā 1998. gadā pēc uzvaras Eiropas čempionātā telpās viņam netika izmaksāta 5000 latu prēmija, situācija nebija viennozīmīga. 2000. gadā, 37 gadu vecumā nemaz nemēģināja izpildīt olimpisko normatīvu.

Trīssoļlēcējs Māris Bružiks sportošanai mieru meta jau vairākus gadus atpakaļ un 2000. gadā strādāja par basketbola kluba "Ventspils" fiziskās sagatavotības treneri.

Tiesības startēt olimpiādē bija barjerskrējējam Guntim Pederam, kurš 1999. gadā izpildīja normatīvu, taču savai sportista karjerai pielika punktu, sports paņem pārāk daudz, bet Latvijas apstākļos neko nedod pretim.

Latvijas rekordiste 400m barjerskrējienā Lana Jēkabsone 2000. gadā arī nemēģināja izpildīt olimpisko normatīvu. Pēc nopietnās muguras operācijas un diviem Lūisa universitātē aizvadītajiem mācību gadiem viņai dzīvē ir parādījušās citas prioritātes.

Trīssoļlēcēja Jeļena Blaževica Atlantas olimpiādē izcīnīja augsto 9. vietu, nākamā gada pasaules čempionātā palika septītā un vairākus gadus bija viena no mūsu elites vieglatlētēm. 2000. gadā atsāka trenēties ar sapni par olimpiādi, taču sāpes mugurā lika pārcilāt plānus.

2000. gadā olimpisko normatīvu mēģināja izpildīt barjerists Egīls Tēbelis un desmitcīņnieks Rojs Piziks. Ieva Zunda 400m barjerskrējienā izpildīja B normatīvu, bet viņai priekšā ar tādu pašu normatīvu (ātrāks laiks) bija Irēna Žauna, kura drīz pēc olimpiādes pārtrauca treniņus, kamēr Zunda vēl skrien...

Viens no mūsu labākajiem riteņbraucējiem Kaspars Ozers lielajam sportam pāragri ardievas teica, dzīvē izvēloties citus mērķus (ģimeni, darbu utt.).

Startēt olimpiādē atteicās Romāns Vainšteins, par kura motīviem nestartēt Sidnejā rakstīts „SA” 248. numurā. Romāna mērķis bija izcīnīt augstas vietas Pasaules kausa posmos un kopvērtējumā, kā arī pasaules čempionātā, bet starts Sidnejā viņam to traucētu paveikt (pārlidošana, aklimatizācija...).

Grupas braucienā varēja būt arī Juris Silovs, taču viņš 1999. gadā guva smagu galvas traumu, no kuras vēl nebija attapies.

Atlantas olimpiādē grieķu-romiešu cīņā Aigars Jansons izcīnīja 9. vietu. Arī 2000. gadā kopā ar brāli Zigmundu viņi centās izcīnīt olimpisko ceļazīmi, tomēr īsti nebija saprotams viņu trenera Imanta Klintsona funktieris, jo brāļi 4 gadus nebija piedalījušies Latvijas čempionātā. 8 olimpisko papildu ceļazīmju liktenis izšķīrās četrās „Grand Prix” sacīkstēs, bet Jansoni piedalījās tikai 2 turnīros, turklāt aizbrauca uz turnīru ASV, bet nestartēja Itālijā. Tāpat viņi neatbrauca uz Eiropas čempionātu Maskavā, kur bija pēdējā iespēja izcīnīt olimpisko ceļazīmi. Pēc iespējas vairāk turnīros vajadzēja piedalīties tāpēc, ka par startu katrā varēja nopelnīt punktus. Lai tiktu pie vienas no ceļazīmēm, vajadzēja kopvērtējumā savākt vismaz 7. punktu summu vai 1999. gada pasaules čempionātā iekļūt labāko astoņniekā.

Olimpisko ceļazīmi neveiksmīgi izcīnīt centās bokseris Ervīns Helmanis, airētājas Sanita Ozoliņa, Liene Sastapa un Kristiāna Rode. Burātājs Ansis Dāle no starptautiskās federācijas nesaņēma cerēto wild card. Tāpat arī smaiļotāji Filips Zīle un Kristaps Zaļupe. Pavisam niecīgas izredzes kvalificēties olimpiādei bija mūsu pludmales volejbolistiem Andrim Krūmiņam un Jānim Grīnbergam. Tuvāk Sidnejai bija svarcēlājs Dmitrijs Pužanovskis, kurš mūsu svarcēlāju komandā bija trešais numurs, taču guva traumu. Olimpiādē startēt būtu pelnījis vingrotājs Jevgeņijs Saproņenko, kurš 1999. gada pasaules čempionātā atbalsta lēcienā izcīnīja sudraba medaļu. Taču olimpiskās ceļazīmes tika dalītas nevis atsevišķos veidos, bet gan daudzcīņā, kur vienīgo vietu Latvijai izcīnīja Igors Vihrovs.

Mūsu tobrīd labākā trīssoļlēcēja Gundega Sproģe noteikti būtu startējusi Sidnejā, ja vien 1999. gadā viņai veiktais dopinga tests nebūtu uzrādījis pozitīvu rezultātu, saņemot 2 gadu diskvalifikāciju, kas beigsies 2001. gada augustā.

Sportacentrs.com atkāpe: Dažs var, bet negrib, cits grib, bet nevar. Vēl cita mūžu sportā izbeidz traumas. Katrs gadījums savādāks. Vislielākās uzslavas parasti pelna tie sportisti, kuri kvalificējas spēlēm, bet uz tām nebrauc, ja nav gatavi cīnīties par augstām vietām.

Kurš nesa Latvijas karogu 1932. gadā Losandželosā

Līdz 2004. gadam, kad Vadims Vasiļevskis Atēnās izcīnīja sudraba medaļu šķēpa mešanā, karognesējiem, kaut arī viņi parasti bija no ievērojamākajiem Latvijas sportistiem, īpaši nebija veicies.

Latvijai pirmajās vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē, 1924. gadā karoga nešana tika uzticēta vieglatlētam A. Ķibildam. 1928. gadā Amsterdamā šis gods tika smagā svara grieķu-romiešu cīkstonim A. Zvejniekam, bet uz 1932. gada Losandželosas olimpiskajām spēlēm „tālā un dārgā ceļa dēļ devās tikai 2 sportisti - soļotājs J. Daliņš un desmitcīņnieks J. Dimza. Saglabājies foto, kurā abi sportisti redzami, ejot atklāšanas parādē, bet karogu nes... kāds trešais. .. Pēc Latvijas delegācijas vadītāja, mūsu valsts un starptautiskās olimpiskās kustības darbinieka J. Dikmaņa attēlā redzamais vīrs tā kā neizskatoties. Izmantojot dedukcijas metodi, rodama varbūtība, ka karognesējs varētu būt Latvijas vicekonsuls ASV Viliberts Kalējs, kurš olimpiādes laikā pievienojies savas valsts olimpiskajai delegācijai.” 1936. gadā Berlīnes olimpiskajās spēlēs mūsu komandas karognesējs bija šāvējs kapteiņleitnants H. Marvē.

Pirmajās vasaras olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atgūšanas 1992. gadā Barselonā karogu nesa svarcēlājs Raimonds Bergmanis. Raimonda kandidatūra tika apstiprināta jau LOK Izpildkomitejas sēdē Rīgā, un Spānijā komandas pārstāvju sapulcē tā tika apstiprināta arī oficiāli un formāli. Nekādu diskusiju un citu kandidatūru neesot bijis. 1996. gada Atlantas olimpiskajās spēlēs karogu nesa tobrīd ASV studējošais vieglatlēts E. Tupurītis. Arī toreiz citu kandidatūru neesot bijis. Arī V. Lūša 20.gadsimta izcilākā škēpmetēja Jāņa Lūša dēla izvirzīšana par karognesēju 2000. gada Sidnejas olimpiskajām spēlēm nevienu nepārsteidza. Citu reālu kandidatūru faktiski nebija.

Neviens Latvijas karognesējs (līdz Vasiļevskim) savā olimpiādē nav bijis labākais komandā. Parīzē A. Ķibilds šķēpa mešanā bija 16., lodes grūšanā - 19., bet diska mešanā - 22. vietā, kamēr smagā svara svarcēlājs K. Leilands izcīnīja 5., bet grieķu-romiešu cīņas smagsvars J. Polis dalīja 5.-7. vietu. Amsterdamā A. Zvejnieks no cīņas par labām vietām izstājās pēc vienas uzvaras un diviem zaudējumiem, bet K. Leilands bija pakāpies vēl par vienu vietu augstāk - 4. Losandželosā karognesējam savs gods sporta arēnā nebija jāaizstāv. Berlīnē H. Marvē šaušanā ar automātisko pistoli startēja labi - 8.vietā, taču grieķu-romiešu cīņā pussmagajā svarā E. Bietags izcīnīja sudraba medaļu, bet soļotājs A. Bubenko 50km distancē - bronzas. Barselonā R. Bergmanis palika 14.vietā, bet sudraba medaļniekos iekļuva kanoe airētājs I. Klementjevs un šāvējs A. Kuzmins, un bronzas medaļu riteņbraukšanā grupas braucienā izcīnīja D. Ozols. Atlantā E. Tupurītis neattaisnoja uz sevi liktās cerībās un pēc olimpiādes tā arī vairs nespēja pietuvoties iepriekš sasniegtajiem rezultātiem, toties I. Klementjevs atkārtoja Barselonas panākumu - sudrabs.

Sportacentrs.com atkāpe: Arī Bergmanis pie medaļas netika, bet tādu mums katrās no pēdējām spēlēm ir vairākas, toties par karognesēju tiek izraudzīts tikai viens...

Pārējās tēmas

Uz olimpiādi Sidnejā dodas 45 sportisti 13 sporta veidos. Rakstā „Sidneja. Aiz priekškara” kļūst skaidrs, ka astotā daļa no 4 miljoniem Austrālijas iedzīvotāju septembrī taisās „bēgt” no olimpiādes pārņemtās valsts uz ārzemēm, ka taksometru cenas Sidnejā cēlušās par 10 procentiem, bet maltīšu restorānā – par 30%, ka ASV aprobežotākajiem iedzīvotājiem manīgi biznesmeņi par lielu naudu ieskapējuši „2000. gada spēles Austrijā” ar 5 zvaigznīšu hoteli un zābaka mešanas mačiem, bet katrs olimpietis bez maksas saņems 51 prezervatīvu (uz 16 dienām – būs, ko turēt jauniešiem. Ne velti saka, ka sports ir smaga padarīšana).

Pie Latvijas olimpiskajām cerībām tika pieskaitīts svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, soļotājs Aigars Fadejevs, itaļjankas trio Viesturs Bērziņš, Ainārs Ķiksis un Ivo Lakučs, riteņbraucējs Raivis Belohvoščiks, džudists Vsevolods Zeļonijs, vingrotājs Igors Vihrovs, šāvējs Boriss Timofejevs... Visvairāk no 45 olimpiešiem dzimuši Rīgā (18), trīs nāk no Valmieras, pa diviem – no Saldus, Ventspils, Dobeles un Rēzeknes.

Rakstā par „Melburnas piecīšiem” tiek atgādināts, ka pirmajās vasaras olimpiskajās spēlēs Austrālijā – 1956. gadā Melburnā – startēja pieci Latvijas sportisti, un visi tika pie medaļām (Inese Jaunzeme pie zelta šķēpa mešanā, Jānis Krūmiņš, Maigonis Valdmanis un Valdis Muižnieks basketbolā, kā arī Vasīlijs Stepanovs svarcelšanā – pie sudraba).

Austrāliju līdz 2000. gada spēlēm bija pārstāvējuši 13 latviešu izcelsmes sportistu, pārsvarā uzreiz pēc 2. pasaules kara, kad daļa Latvijas iedzīvotāju devās trimdā. Viņu vidū bija peldētāji brālis un māsa Jānis un Ilze Konrādi, basketbolisti Pēteris Bumbērs, brāļi Juris un Miķelis Danči, Inga Freidenfelds, Verners Linde, Andris Blicavs, Andrejs Vlahovs, džudists Teodors Brunovskis, paukotājs Imants Tērauds, šķēpa metēja Petra Riversa un lodes grūdējs un diska, šķēpa un vesera metējs Vēsmonis Balodis.