Rēgs klīst pa komandas ģērbtuvi

Mēs viņu gribējām jau pagājušajā sezonā... Komandai bija vajadzīgs labs uzbrucējs... Viņš tika ņemts kā centrs, bet šī pozīcija hokeja tirgū ir deficīts... Viņš tiek piesaistīts nākotnes vārdā... Pēdējās spēlēs rādīja atzīstamu sniegumu... Iespēlēsies, vajadzīgs laiks... Partneri jau arī neprata izmantot viņa sarūpētās izdevības...
Apmēram tā dažādas Dinamo amatpersonas ir izteikušās par šo slovāku uzbrucēju. Pagāja mazliet vairāk par diviem mēnešiem un mēs šim dīvainajam eksperimentam pieliekam punktu. Ja godīgi, šis ir viens no atbildīgākajiem lēmumiem komandas pastāvēšanas vēsturē, jo vienubrīd likās, ka Mikušs sāk kļūt par pulka dēlu... Bija Otrā pasaules kara laikā tāda parādība krievu ierakumos – atnāca viens izbadējies, bet jauks puika pie karavīriem un tur arī palika. Armija viņu pabaroja, viņš netraucēja... Tiesa, arī nekāds palīgs nebija, bet – prom viņu neviens nedzina. Lai aug un redz – kas ir karš. Man domāt, ka Šuplers kaut kā tā bija iedomājies arī Mikuša klātbūtni Dinamo komandā, ar kluso cerību, ka vienu dienu viņš būs liels palīgs. Nebija. Ne tāpēc, ka slikts hokejists. Vienkārši – Jurajs ienāca brīdī, kad to vismazāk prasīja ne tikai turnīra tabula, bet arī noskaņa pašā komandā. Vēl trakāk – no pirmās dienas šim talantam uz ledus tika radīti apstākļi, kādus līdz tam nebija pelnījis neviens no leģionāriem, kur nu vēl pašmāju jaunuļi. Treneris auklējās ar savu tautieti un tas nebija normāli. Kā smejies – liec kurā maiņā Juraju gribi, neviens no gadījumiem nestrādāja. Viņš centās un pinās. Domājiet, ka komandai tas bija vienalga, viņi nesaprata, neredzēja? Atbrauca viens Šuplera tautietis, ar lieko svaru un fiziski galīgi negatavs, bet – viņam uzreiz iedod silto veļu un vietu uz krāsns pie skursteņa, kur mājīgāk. Ironiski, Jurajs atveda sev līdzi nevis fortūnu, bet gan pakulas. Tā viņš tur mocījās kā vista pa savām pakulām un tajās ik pa brīdim sapinās arī komandas biedri. Vēl pirms trīs nedēļām Šuplers intervijā teicās, ka jādod spēlētājam vēl laiks un tad negribīgi no sevis izspieda, ka – vismaz līdz decembrim noteikti... Decembris vēl nav, bet Mikušs ir prom.

Menedžeris Sējējs apgalvo, ka tā bijusi trenera ideja – ņemt šo uzbrucēju. Tiesa, brīdī, kad darījums notika, pats Normunds arī nebija nekāds pasīvais vērotājs. Faktiski, lielā mērā pateicoties viņa izveicībai, Mikušam izdevās tik rotaļīgi no Maskavas Spartak sistēmas nonākt pie mūsu aizgalda. Stāsts amizants: pēc visiem priekšnoteikumiem tiesības uz Juraju Mikušu piederēja minētajam Maskavas klubam. Kad noskaidrojās, ka uzbrucējs nav izturējis konkurenci par vietu pamatsastāvā, Šuplers pirmoreiz mudināja Sējēju „parunāt ar maskaviešiem”. Krieviem nekas nebija pret, taču viņi aiz gara laika nosauca ciparu, kas Sējēju atsēdināja un viņš, savukārt, varēja atsēdināt arī idejā iekarsušo Šupleru. Taču Jurajs Mikušs hokeja pasaulē nav viens. Tādi ir divi! Abi Juraji, abi Mikuši. Tas mums zināmais ir dzimis 1987. gadā un ir uzbrucējs, savukārt – viņpus okeāna NHL apritē mēģina sevi apliecināt vēl viens Jurajs Mikušs – dzimis 1988. gadā, bet – aizsargs. Kad Rīgas Dinamo menedžeris iegāja sev pieejamajā KHL hokejistu datu bāzē, lai pārbaudītu spēlētāja statusu un padomātu, ko ar to visu iesākt – viņš dīvainā kārtā atklāja, ka Maskavas Spartak uz papīra spēlē viens Jurajs Mikušs, bet dabā pie viņiem atrodas pavisam cits. Droši vien kāda izklaidīga sekretāre bija aizpildījusi hokejista anketu, vadoties pēc principa – ierakstīšu interneta meklētājā „Juraj Mikus” un visu sakārtošu. Vēl podīgāk, ka komanda to nebija ielāgojusi un sapratusi. Kad Sējējs pie KHL atbildīgajām amatpersonām griezās ar lūgumu, vai viņš var parakstīt līgumu ar slovāku Juraju Mikušu, kas dzimis 1987. gadā, atbilde bija skaidra – ierobežojumu nav. Jo datu bāzē tāda hokejista pie citām komandā nebija. Tāpēc var izskaidrot Dinamo azartu, kuri tik zibenīgi izmantoja šo melno caurumu, ne tikai piedāvājot Mikušam līgumu (Šuplers par pārbaudes laiku i’ ne dzirdēt negribēja, jo tas taču „mans cilvēks, es viņu zinu, viņš pie manis spēlējis izlasē”), bet arī automātiski iegūstot uz šo spēlētāju tiesības KHL apritē. Ko Spartaks? Tajā brīdī viņiem bija viss vienalga, jo mainījās treneri, bardaks administrācijā bija lielāks nekā Centrāltirgū pie krutkas pārdevējiem, bet viena tehniska nepilnība, kas viņus atstāj bez kaut kad savulaik noskatīta uzbrucēja, kas neizturēja konkurenci par vietu pamatsastāvā, vispār nebija aktualitāte. Tagad mēs zinām, ka nu jau mūsu Jurajs Mikušs karjeru turpinās... Maskavas Spartak sastāvā.

Tā ir Rīgas Dinamo oficiālā versija. (..)"Dinamo" vienojies ar "Spartak", par to, ka slovāku uzbrucējs turpmāk pārstāvēs šo Krievijas galvaspilsētas klubu. (..), (..) Tomēr spēle Latvijas komandas sastāvā Jurajam īpaši labi nesekmējās, un tagad pēc abu klubu savstarpējās vienošanās viņš atkal atgriezīsies Maskavā.(..) Varam ticēt, varam neticēt, jo šis stāsts jau sen kā ir balstīts uz mītiem un izdomājumiem, kas domāti tikai publiskajiem gremošanas orgāniem. Fabula vienkārša: ja Sējējam tagad izdevies Mikušu iesmērēt atpakaļ Spartak, kas patiesībā bija hokejista tiesību turētājs, tad varam uzteikt mūsu menedžementu par apķērību. Taču aizdomas rada, ka tas ir tieši Spartak. Te drīzāk tuvāk patiesībai ir versija, ka KHL tomēr nolēmis sakārtot savu datu bāzi. Proti, Rīgai tika palūgts tomēr samaksāt maskaviešiem par Mikuša paņemšanu – juridiski jau it kā viss ir mūsu pusē, bet, ja šo lietu iztiesātu, tad pēc likuma gara mūsu puse nebūtu vinnētāja. Fiziski taču Spartak treniņnometnē piedalījās uzbrucējs Mikušs, nevis viņa vārda brālis, kura dati figurēja KHL papīros. Tāpat, nebūtu grūti pierādīt, ka pirms diviem gadiem Maskavas klubs KHL draftā ieguva tiesības uz uzbrucēju, nevis aizsargu. Kā tas vēlāk tika iegrāmatots – nu, par to vienam otram droši vien skalps jau paņemts... Tātad – droši vien versija par Spartak pretenzijām uz Mikuša tiesībām ir tuvāk patiesībai, nekā mūsu formālais paziņojums, ka „esam savstarpēji vienojušies”. Vienojušies tiktāl, ka Sējējam tas ir atvieglojis pieņemt lēmumu – pateikt Šupleram, lai viņš beidzot pieliek punktu šim cirkam. No laba prāta treneris pats neko tādu nedarītu, menedžerim gan pēdējā laikā, pieminot šī apraksta galveno varoni, mēle vilka uz rupjiem vārdiem un neartikulētām skaņām. Lai gan Mikuša darījuma pirmsākumos Sējējs bija iedvesmas un gandarījuma pārņemts ar augstāk aprakstīto kāzusu – sak, pats liktenis mums viņu piespēlēja – pēc eksperimenta pirmā mēneša viņš jau runāja citu valodu. Kad lielā pārtraukuma izskaņā palūdzu Normundam noraksturot Mikuša vietu komandā, viņš teica, citēju: „Visvairāk pēdējā laikā aprunātais… Bijām nolūkojuši viņu jau pērn. Statistika laba, turklāt tā sasniegta Slovākijas līgā, pieaugušo hokejā. Šaubos, vai daudzi no mūsējiem divdesmit gadu vecumā spētu tā izcelties, jo tur līmenis ir pietiekoši augsts. Ņēmām tāpēc, ka Troters buksēja. Šuplers bija pārliecināts, ka izdosies. Ar domu – kā otrās vai trešās maiņas centrs. Atbrauca fiziski galīgi negatavs – nezinu, varbūt Spartakā bija pārtrenējies. Pagaidām – neiespēlējas. Priekš leģionāra tāda statiska galīgi neder. Var teikt, bija epizodes, kurās viņam nepaveicās, taču spēle kopumā neapmierina. Kā savulaik teica vecais Jurzinovs – labs puika vēl nav profesija. Mikušam šobrīd nav izdevies sevi parādīt un mums bija nodoms viņam uzteikt darbu, taču – tagad viss ir sagriezies savādāk. Trotera un Miķeļa savainojumi prasa ielāpus. Jurajam šajā situācijā nav atkāpšanās ceļa – jāspēlē un, tas jādara labi.”

Versija par Spartak ultimātu - atdot viņiem pienākušās tiesības uz Juraju Mikušu vai samaksāt kompensāciju - ir tikai šī rindu autora hipotēze, ja liekam kopā mums zināmos faktus. Šaubos vai kāds no Dinamo mums šo apstiprinās vai noliegs. Ja arī tā būs, pieņemsim to kā Juraja Mikuša īpašo gadījumu, jo nekas, ko esam dzirdējuši par šo spēlētāju no komandas atbildīgajām amatpersonām līdz šim, nav piepildījies vai apstiprinājies. Tad kāpēc mums ticēt šim pēdējam preses paziņojumam? Ne Jurajs atrada Rīgā savu spēli, ne Šupleram izdevās viņu iemānīt starp partneriem, ne Sējējam tagad ir jāstāsta kādam par Mikuša rožaino nākotni. Pat Rīgas Dinamo jaunajam valdes priekšsēdētājam Aigaram Kalvītim, sniedzot intervijas, vairs nevajadzēs citus mānīt, ka „patiesībā Jurajs Mikušs pēdējā spēlēs rāda labu sniegumu”. Bija divi interesanti mēneši un tas ir beidzies. Vai bez Juraja Mikuša komanda tagad spēlēs labāk, vai savādāk? Kāda starpība. Vien zinām, ka šajā sezonā bija tāds dīvains gadījums un – tas komandai patiesībā neko labu nedeva... Lai gan – meloju, deva gan! Sapratām, ka ne visi slovāki pie Šuplera prot spēlēt, lai kā arī treneris necentās. Bet citādi - dzīve (sezona) turpinās!