Layout: current: getContentLayoutLoad (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayoutLoad (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Pirms 10 gadiem. Brāļu Dukuru ceļa sākums uz olimpisko medaļu

Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem – reizi nedēļā atbildi uz šo jautājumu Sportacentrs.com meklē, pārlapojot vecās „Sporta Avīzes”, un interesantākos to dienu faktus, domu graudus un citātus piedāvājot arī jums.

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 264 (2000. gada 11. – 17. decembris)

Brāļi Dukuri 30. un 32. vietā pasaules kausa mačos

Iespējams, kādam jau piemirsies, ka pirms olimpiskās sezonas reta bija tā reize, kad Pasaules kausa (PK) posmos varēja redzēt smaidām Latvijas izcilo skeletonistu pāri Martinu un Tomasu Dukurus un viņu treneri un tēvu, kā arī Siguldas ledus trases direktoru Daini Dukuru. Vietas ceturtajā desmitā nebija retas...

Latvieši, kā zināms, daudzos sporta veidos ir pionieri. Kāpēc lai skeletons būtu izņēmums, īpaši tad, ja 2002. gadā tas iekļauts olimpisko spēļu programmā? Turklāt olimpiskās ceļazīmes dalīt bija paredzēts tieši 2000./2001. gada sezonā. Tās dalīt bija paredzēts, ņemot vērā valstu rangu (izcīnīto vietu Pasaules kausa posmu kopvērtējumā), kurā Latvija par vienpadsmito vietu cīnījās ar Čīles, DĀR, Monako un Grieķijas komandām... Līdz ar to Latvija varēja cerēt tikai uz vienu olimpisko ceļazīmi, jo trīs ieguva tās valstis, kas sezonas noslēgumā rangā bija 1.-3. vietā, bet divus skeletonistus uz Soltleiksitiju varēja deleģēt tās izlases, kas bija palikušas 4.-6. pozīcijā. Pārējām komandām līdz 12. vietai pienācās pa vienai vietai.

„Latvijas skeletonistu - brāļu Martina un Tomasa Dukuru - līdzdalība Pasaules kausa izcīņas posmos pagaidām aprobežojas tikai ar vienu braucienu, jo šajā sporta veidā atšķirībā no kamaniņām un bobsleja sliktāko rezultātu īpašnieki pēc pirmās kārtas tiek atsijāti un turpmākajā cīņā piedalās tikai pirmais divdesmitpiecnieks. Piemēram, nupat notikušajā Pasaules kausa otrajā posmā Īglsā 37 dalībnieku konkurencē Tomass pirmajā braucienā uzrādīja 30., bet Martins - 32 rezultātu. Pagaidām kaut ko vairāk no šiem jaunekļiem gaidīt būtu pāragri, jo Tomasam tas bija trešais, bet Martinam - otrais iznāciens starptautiskajā arēnā. .. Ja mums nebūtu pašiem savas Siguldas trases, tad diez ko spožas izredzes nebūtu. .. Protams, skeletonam Latvijā varētu rasties grūtības ar finanšu piesaistīšanu, un tas ir viens no iemesliem, kas varētu bremzēt šā sporta veida attīstību un sportistu izaugsmi. Piemēram, laba līmeņa skeletons kopā ar jaunām sliecēm maksā apmēram 4000 ASV dolāru. Protams, iesācējam pietiks ar krietni lētāku inventāru, taču tas tik un tā Latvijas mērogiem nebūs lēts prieks, un tāpēc par kaut kādu masveidību un profesionālismu šobrīd nevar būt ne runas. Piemēram, pagājušajā gadā Latvijas čempionātā skeletonā piedalījās deviņi braucēji...”

Sportacentrs.com atkāpe: Pagājušajā sezonā Latvijas čempionātu vispār nebija vērts rīkot, jo maz kurš vēl pieteiktos sacensībām bez brāļiem Dukuriem... Toties Martina 10 gadu ilgo karjeru rotājusi olimpiskā sudraba medaļa, PK kopvērtējuma uzvarētāja un Eiropas čempiona tituls. Neatpalikt cenšas arī vecākais brālis Tomass, bet pirms desmit gadiem viņš pa trasi uz leju traucās knapi 19 gadus vecs, kamēr Martinam bija sešpadsmit ar pusi...

25 gadi futbolā – ārsts Dags Čuda

„Latvijas vadošajā futbola komandā ir mainījušies spēlētāji, treneri un priekšnieki, taču viens cilvēks pēdējos 25 gados palicis nemainīgs - ārsts Dags Čuda. Viņš strādāja slavenajā Rīgas "Daugavā", bet pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas jau ar pirmo spēli kļuva par Latvijas futbola izlases ārstu un drīz vien tika uzaicināts arī uz klubu "Skonto".” Pietiekams iemesls, lai „SA” aicinātu uz interviju.

„- 1976. gadā absolvēju Tartu Valsts universitāti, un tad man, tāpat kā citiem, vajadzēja meklēt darbu. Jau biju sarunājis, ka strādāšu Latvijas fizkultūras institūtā par pasniedzēju. Tomēr viena kundze no ministrijas sāka mani atrunāt: "Ko jūs, jaunais cilvēk, uzreiz raujaties uz zinātni? Vispirms pastrādājiet praktiski!" Tad bijušais laikraksta "Sports" redaktors Andrejs Kauss, kurš toreiz strādāja par "Daugavas" futbola meistarkomandas priekšnieku, uzaicināja mani uz savu komandu. Tā 1976. gada augustā sāku strādāt šajā komandā un biju kopā ar to līdz pašām beigām - kamēr tā pārstāja eksistēt 1991. gadā pēc PSRS čempionāta izjukšanas.

- Kāpēc izvēlējies tieši sporta ārsta profesiju?

- Skolas gados diezgan aktīvi nodarbojos ar sportu un man labi padevās sporta spēles. Labi spēlēju basketbolu, kas bija mans mīļākais sporta veids. Hokejā biju vārtsargs, bet futbolā varēju spēlēt gan kā uzbrucējs, gan kā vārtsargs. Lielākos panākumus sasniedzu basketbolā, ko turpināju spēlēt arī studenta gados. Toreiz pārstāvēju Tartu universitātes otro komandu, jo pirmā bija Igaunijas čempionvienība, kurā spēlēja tādi meistari kā Tammiste, Krikuns un Salumets, un tajā ar manu augumu iekļūt nevarēja. Vēl pāris reižu uzvarēju Talsu rajona čempionātā skriešanas krosā.

Par sporta ārstu kļuvu ģimenes iespaidā. Māsa, kas bija deviņus gadus vecāka, beidza Rīgas Medicīnas institūtu un sāka strādāt par ārsti. Jaunībā es no viņas ietekmējos, un tas noteikti atstāja savu iespaidu uz profesijas izvēli. Nolēmu doties uz Tartu universitāti, kas tolaik bija viena no augstskolām ar radošāku garu. Tā bija vienīgā iestāde visā bijušajā Padomju Savienībā, kurā varēja iegūt izglītību ar sporta medicīnas ievirzi. Baltijas republikām katru gadu bija noteikts limits - iestājās pa pieciem studentiem. Mums regulāri tika rīkotas sporta nometnes - vasarā ar vieglatlētikas ievirzi, bet ziemā ar slēpošanu. Apguvām medicīnu ne tikai teorētiski, bet arī darbā ar pazīstamiem sportistiem - desmitcīņniekiem Vavilovu un Ļitviņenko, augstlēcēju Tarmaku...

- Vai neesi nožēlojis, ka devi priekšroku ārsta darbam, nevis profesionāla sportista karjerai? Šobrīd sportisti pelna lielas algas un saņem prāvas prēmijas, bet tikmēr viņu ārsti paliek otrajā plānā.

- Sporta ārsta darbs tomēr atšķiras no parasta ārsta darba. Man jābūt kopā ar sportistiem visu laiku - dienā un naktī, biežajās treniņnometnēs un izbraukumos. Tas ir dzīves stils, kurā nav brīvdienu. Atklāti sakot, 25 gadu laikā, kamēr strādāju šajā jomā, ne reizi neesmu aizbraucis īstā atvaļinājumā. Protams, no otras puses, man tiek dota iespēja paviesoties ārzemēs. Kad sāku skaitīt, cik valstis esmu redzējis, sanāca apmēram 65 - daudzi to nekad nepiedzīvos. Esmu viesojies Āzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā, bet Eiropā vairs gandrīz nav palikušas tādas valstis, kurās neesmu bijis. ..

- Kuri spēlētāji Latvijas futbolā var lepoties ar labāko veselību?

- Ārzemnieki jau nav muļķi, un viņi pērk labākās preces. Tie Latvijas izlases spēlētāji, kas ir aizbraukuši uz ārzemju klubiem, arī ir vislabāk gatavi funkcionālajā ziņā. ..

- Savulaik, it īpaši 80. gadu vidū, "Daugavas" futbola komanda bija līdzjutēju mīlēta. Vai var teikt, ka nokļuvi prestižā darbā, ko vienkāršam augstskolas absolventam bija grūti dabūt?

- Tomēr šis darbs nebija viegls. Pagāja laiks, kamēr iegāju kolektīvā, izpratu spēlētāju psiholoģiju un attieksmi pret darbu. "Daugavas" futbolisti, kā jebkuri sportisti, ar labpatiku jokoja. Tomēr tā komanda, kas tika izveidota Skredeļa ziedu laikos, bija visgudrākā. Spēlētāji mācījās augstās skolās, vienmēr viņiem bija jautājumi, ko uzdot man, lai izzinātu medicīniskos procesus. Tagad futbolistiem vairāk ir redzams profesionālisms, taču viņi nesaprot, kā, piemēram, paildzināt savu spēlētāja karjeru. Manuprāt, viens no kulturālākajiem futbolistiem bija Jevgeņijs Miļevskis, kura redzesloks bija un arī tagad ir ļoti plašs. Par spilgtu piemēru var nosaukt arī Starkovu. ..

- Futbols nav tavs vienīgais darbalauks. Zināms, ka tavu palīdzību meklējuši arī citu sporta veidu pārstāvji, un varbūt pat var teikt, ka esi plaša profila ārsts.

- Jā, reizēm pie manis pēc padoma nāk citi sportisti, un uzreiz pat būtu grūti visus atcerēties. Ir nākuši basketbolisti, tostarp arī Vētra, ātrslidotāja Lūse, kas vienatnē cīnās par vietu zem saules, soļotājs Fadejevs, motobraucēji Serģis un Rasmanis... Kam varu palīdzēt ar padomu, neatsaku.

Var pat teikt, ka veidojas abpusēji izdevīga sadarbība. Futbola komandā jau veidojas diagnožu vienveidība, taču kopā ar citu sporta veidu pārstāvjiem varu risināt citādākas problēmas. Tādējādi nezaudēju agrāk iegūtās zināšanas un arī pilnveidoju sevi. Ļoti veselīgas diskusijas mums vienmēr izveidojas ar Kārli Īviņu, Latvijas futbola izlases un "Skonto" fiziskās sagatavotības treneri. Viņš ir domājošs treneris - apdomā katru soli, kas tiek darīts treniņos. Varam diskutēt, kas tiek darīts par daudz vai par maz.

- Kā šo 25 gadu laikā mainījies tava ārsta koferīša saturs?

- Pirms 25 gadiem tāda koferīša vispār nebija. Toreiz padomju ražotajos koferos gandrīz neko nevarēju ielikt. Pēdējos gados esmu nomainījis vairākas firmas: "Umbro", "Puma", "Adidas"... Galvenie medikamenti šo gadu laikā, protams, palikušie tie paši. Tomēr arī tie attīstās un pilnveidojas - no stikla ampulām esam nonākuši līdz kārtīgiem baloniņiem, atsaldēšanas ierīcēs tagad ir arī atsāpināšanas vielas, mainījušies asins apturēšanas līdzekļi... Ožamo spirtu kādreiz deva vatē, un gadījās, ka spēlētājs to iebāza mutē vai iekoda pirkstā, bet tagad ir izdomāts saspiežams materiāls. Izmainījušās saites, fiksācijas materiāli... ..

- Vai tev nešķiet, ka spēle, kas izšķīrusi Latvijas futbola nākotni, jau ir bijusi?

- Visu laiku domāju, ka kaut kad šī spēle pienāks. Tomēr gadi skrien un skrien uz priekšu, taču šī spēle kā nenāk, tā nenāk. Tas spēlētāju loks, kas šobrīd mums izveidojies, rosina cerības, ka svarīgākā spēle mums vēl priekšā. Varbūt nākamgad... Cerība mirst pēdējā.”

Dags Čuda
Dzimis 1952. gada 25. jūnijā Talsos
Beidzis Talsu vidusskolu
Absolvējis Tartu Valsts universitāti
Futbola komandu ārsts: Rīgas "Daugava" (1976-1991), Rīgas "Olimpija" (1993), Rīgas "Skonto" (kopš 1994), Latvijas futbola izlasē (kopš 1992).

Sportacentrs.com atkāpe: Dags Čuda joprojām ir gan Latvijas izlases, gan futbola kluba „Skonto” ārsts, bet Latvijas futbola svarīgāko spēli, liekas, ka Čuda ir sagaidījis... Vai nu kādu no abām izslēgšanas kārtas spēlēm Eiropas čempionāta kvalifikācijā, vai Eiropas meistarsacīkšu finālā.

Latvijā kā sēnes pēc lietus aug... hokeja halles

Pirms trim gadiem uz Latvijas hokeja kartes bija tikai trīs hokeja laukumi ar mākslīgo ledu: Rīgas Sporta pils, "Daugavas" stadiona slidotava un nestandarta laukums Talsos. Taču kopš 2000. gada rudens Latvijā jau bija septiņi laukumi! Rīgā jaunu veidojumu ieguvis "Daugavas" mākslīgā ledus slidotava, turklāt pabeigtas vairākas halles perifērijā.

Neskaitot Talsu nestandarta mākslīgo hokeja laukumu, Liepāja bija pirmā pilsēta Latvijā, kurā tika uzcelta mākslīgā hokeja arēna, kas atbilda visām starptautisko noteikumu prasībām. Pēc mākslīgā ledus uzliešanas pilsētā sāka atdzīvoties hokejs, un "Liepājas metalurga" komanda jau trīs gadus spēlē AEHL čempionātā un arī Latvijas meistarsacīkstēs. Izveidota piramīda, un jaunākajā grupā bez maksas trenējas 7 gadus veci zēni.

Jau gadu kā hokeja halle atvērta Latgales reģionā – Daugavpilī, kur pa šo laiku masu slidotavu vien gada ir izmantojuši turpat 40 000 pilsētnieku un tuvākajā apkaimē dzīvojošo, bet dažāda līmeņa hokeja spēles apmeklējuši ap 60 tūkstošiem skatītāju. Pilsētai bijusi sava komanda, un pagājušajā gadā valsts čempionāta pirmajā līgā spēlēja vietējais "Stalkers". Starp citu, tieši šīs firmas galva Rihards Eigins ir vislielākais hokeja ideju ģenerators pilsētā. Ne jau Rīgas speciālists Jurijs Agureikins, kurš arī 2010. gadā stājies pie Daugavpils komandas stūres, izperināja domu veidot pilsētā meistarkomandu. Rezerve ir 120 bērnu vecumā līdz piecpadsmit gadiem.

Ventspilī hokeja halle oficiāli tika atklāta tikai novembra beigās, „taču jau tagad bērnu grupās trenējošos skaits ir teju teju noķēris liepājniekus, bet daugavpiliešus - pat apsteidzis. Vecumā no trim līdz sešiem gadiem interesi par hokeju ir izrādījuši 30, tikpat - vecumā no 6 līdz 10 gadiem, 40 spēlētgribošo ir vecumā no 10 līdz 14 gadiem, bet vēl vairāk (60) - vecāki par 14 gadiem.” Šeit par treniņiem vecākiem ir jāmaksā palielākas naudas summas - mēnesī Ls 25. Par šo naudu bērni pretī saņem visu servisu, ko spēj sniegt Ventspils Olimpiskais centrs - basketbola halli, vieglatlētikas manēžu un, protams, ledus treniņus.

Sportacentrs.com atkāpe: Hokeja haļļu celšana bija sporta veida popularitātes Latvijā atspoguļojums un uzlabojušās rocības un ambīciju pieaugums, tomēr, pirms tapa vēl arī citas halles, piemēram, Ogrē, Aizkrauklē un citur, neviens īsti ar aprēķiniem par to, cik maksās haļļu ekspluatācija, nenodarbojās. Tāpēc 10 gadus vēlāk daža pašvaldība nevar savilkt kopā galus...

Pārējās tēmas

Sandis Ozoliņš NHL "Visu zvaigžņu" balsojumā starp Pasaules izlases aizsargiem ir otrs labākais, kas viņam februārī dod labas cerības spēlēt "All Stars" mačā Denverā. Vārtsargs Pēteris Skudra, savukārt, nokļuvis uz veiksmes takas. Ar Skudru vārtos Bostonas "Bruins" pagājušajā nedēļā NHL čempionāta četrās spēlēs izcīnīja divas uzvaras (pār "Rangers" un "Penguins"). Pat zaudētos mačos treneris Maiks Kīnans, kura simpātijas iemantot ir ārkārtīgi grūti, kā apmāts ņēmās slavēt savas komandas vārtsargu. Cits latviešu hokejists Kaspars Astašenko pagājušajā nedēļā atkal piemērīja Tampabejas "Lightning" formu. Iluta Gaile jau trešo nedēļu pēc kārtas Pasaules kausa izcīņas posmā iegūst vietu labāko sešniekā.

Latvijas junioru izlase hokejā pirms pasaules čempionāta pārdzīvo "cūciņu" slimību, kas nopļāvusi vairāk nekā desmit mūsu valstsvienības spēlētāju. Bailēs no saslimšanas uz čempionātu neatbrauca arī viens no mūsu izlases līderiem Agris Saviels (Kvebekas junioru hokeja līga). 32 gadu vecumā pasaules rekordu stundas braucienā augstkalnu trekā Mehiko labo franču riteņbraucēja Žanija Longo. NBA spēlē starp Jūtas „Jazz” un Toronto „Raptors” džezmenis Karls Melons, gūstot 31 punktu, visu laiku rezultatīvāko līgas spēlētāju sarakstā apsteidz leģendāro Viltu Čemberlenu un pakāpjas uz otro vietu. No HK „Rīga” galvenā trenera atbrīvots bijušais Rīgas „Dinamo” spēlētājs Vladimirs Lubkins. Starptautiskā basketbola savienība sola Ziemeļeiropas līgai (NEBL) reģionālās līgas tiesības Saportas kausa un Korāča kausa vietā. Latvijas Slēpošanas federācijas vadība nolēmusi „tūristus” uz Soltleiksitijas olimpiādi nelaist, Starptautiskās slēpošanas federācijas noteikto kvalifikācijas normu (100 FIS punktus) „uzlabojot” līdz 90 punktiem pirmsolimpiskajā un 80 punktiem olimpiskajā sezonā (jo mazāk punktu, jo augstāks rezultāts), bet startēt savās ceturtajās olimpiskajās spēlēs pilns apņēmības ir vietalvietis Jānis Hermanis.

„SA” apraksta notikumus 1975. gada PSRS Tautu spartakiādē, kad gadījumā, ja 3 komandas basketbola turnīrā bija ieguvušas vienādu uzvaru skaitu, tālāk tika labākā no trim, bet pārējo divu starpā labākā bija tā, kas vinnējusi savstarpējā spēlē. Latvijas vīriešu komandai pirms spēles ar Gruziju bija dilemma – uzvarēt vai zaudēt ar... 22 punktiem, bet pret Igauniju – uzvarēt ar +7 vai zaudēt ar... 22 punktiem. Otro spēli izdevās uzvarēt ar +10, bet pirmajā, pie rezultāta 73:77 pēc Armanda Krauliņa paņemtā minūtes pārtraukuma sākās „atdošanās spēle”. Izbrīnītie gruzīni tomēr +22 nepanāca (tikai +16 un diskvalifikācija Krauliņam, noņemšana no komandas kapteiņa amata – Kārlim Strēlim, bet Arni Bergvaldu laukumā vairs nelaida... Tomēr finālsešiniekā Latvija tika.

Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja