Pirms 10 gadiem. Ivo Lakuča melnā diena

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 252 (2000. gada 18.–24. septembris)

Olimpisko medaļu vietā sadursme, kritiens, savainojums...

Vēl 1999. gadā trekists Ivo Lakučs sapņoja par BMX karjeru, taču pēkšņi atklājās, ka Ivo ir ideāls materiāls, lai iederētos mūsu trekistu izlases cerībās olimpiskajā sprintā. Pēc fiziskajām pārbaudēm Lakučs bija tikai par nieka tiesu sliktāks par saviem pieredzējušajiem kolēģiem Aināru Ķiksi un Viesturu Bērziņu. Kamēr Lakučs bija vesels, vieta labāko astoņniekā, bet pat sešniekā, piecniekā un... Kāds pieminēja arī medaļas.

Kvalifikācijas sacīkstēs mūsu trekisti Viesturs Bērziņš, Ainārs Ķiksis un Ivo Lakučs uzrādīja sesto labāko rezultātu! Tomēr pirms izšķirīgā otrā brauciena Ivo Lakučs sadursmē ar spāņu riteņbraucēju guva nopietnu rokas traumu un galarezultātā Latvijas trio bija spiests samierināties ar astoto vietu.

„Kad Ivo Lakučs bija veicis pirmo apli un "nodevis stafeti" (olimpiskajā sprintā sportists pēc pirmā apļa veikšanas uzbrauc treka augšpusē, dodot ceļu sportistam, kas startēja no otrās pozīcijas, kurš savukārt stafeti nodod trešajam komandas biedram, kurš veic visvairāk - trīs apļus) Viesturam Bērziņam, poļi mūsu komandai atradās par pāris desmitdaļām priekšā. Bērziņš šo starpību sadeldēja, bet Ainārs Ķiksis pēdējā aplī "izgrieza pogas" Gžegožam Krejneram. Krejners dienu iepriekš 1km hītā izcīnīja 7.vietu, un tas bija poļu galvenais trumpis. Šajā sakarā jāpiebilst, ka gandrīz visās komandās pēdējo apli veic 1km hīta speciālisti, kuriem ir lielāka ātruma izturība nekā tīrajiem sprinteriem. Vakar Ainārs atgādināja, ka savulaik arī ir trenējies un startējis 1km hītā (Atlantā - 8., pasaules čempionātā - 6.vieta), jo starp trešā apļa braucējiem uzrādīja trešo labāko rezultātu. Kopsummā mūsu trio uzrādīja sesto labāko rezultātu (45,589), attaisnojot prognozes, ka Sidnejā tas var cīnīties par olimpisko sešnieku. Cerību stariņš, ka Latvijas komanda varētu iejaukties arī cīņā par medaļām, gan bija apdzisis, jo Francijas (44,425), Liebritānijas (44,659) un Austrālijas (44,719) komandas uzrādīja krietni labākus rezultātus. Negaidīti ceturto labāko rezultātu (45,207) sasniedza grieķi, un ātrāki par mūsu trio bija arī japāņi (45,406), kurus Lakučam, Bērziņam un Ķiksim otrajā kārtā bija ļoti labas iespējas pārspēt un tādējādi olimpiskajās spēlēs izcīnīt piekto vietu. Kaut arī mazākas, tomēr palika izredzes otrajā kārtā uzrādīt labāku rezultātu par grieķiem. Katrā gadījumā, Latvijas komandai bija ļoti labas iespējas saglabāt sesto vietu, jo slovāki (45,659) un it īpaši vācieši (45,701) pirmajā kārtā startēja nepārliecinoši.

Un tad nāca spānis...

Viens no spāņiem, brīdī, kad Ivo Lakučs grasījās iebraukt treka ovāla iekšpusē, pēkšņi viņam aizšķērsoja ceļu. Mūsu trekistam izvairīties no sadursmes nebija iespēju, jo treka divritenim nav bremžu un piedevām vēl Ivo tobrīd pa speciālu tiltiņu brauca lejup. Ivo Lakučs:

„- Spānis pēkšņi iznira manā priekšā, un man nebija kur palikt. Es centos izvairīties no sadursmes, griežot riteni uz labo pusi, taču spānis, kurš noreaģēja pārāk vēlu, arī metās uz to pašu pusi. Viss notika ļoti ātri. Kad pēc sadursmes uzkritu virsū spānim un ātri attapos, tad sajutu sāpes rokā. Sākumā gan šķita, ka nekas nopietns nebūs. Domāju, ka vienkārši nedaudz esmu sasitis roku, kuras ārstēšanai pietiks, ja uzliks virsū kaut ko aukstu. Aizskrēju pie daktera Cīruļa, kurš darīja ko varēja, taču savainojums izrādījās pārāk nopietns. Pagaidām vēl nezinu, kas par vainu. Uzreiz kopā ar visiem nebraucu prom no treka, jo ap dūšu bija tā, ka gribējās pabūt vienam... Drīzumā došos uz rentgenu un tad zināšu, cik nopietna ir gūtā trauma. Taču kāda gan tam šobrīd vairs nozīme. Ja es būtu startējis individuāli, tad tā būtu bijusi cita lieta. Taču mana neveiksme iespaidoja komandas rezultātu. .. Pirms starta sāpes it kā pierimās. Psiholoģiski negadījums mani no sliedēm nebija izsitis. Gluži pretēji, jo man bija radies sportiskais niknums. Taču, tikko sāku braukt, tā atkal rokā sajutu pamatīgas sāpes. Tie, kas vēroja braucienu no malas, teica, ka esmu braucis it kā klibojot. Tā tas arī varēja būt, jo, kad minu ar kreiso kāju, tad ar pretējo roku riteni varēju saturēt, kā pienākas. Otrādi nekas nesanāca, un brīžiem bija sajūta, ka stūre iet krustām šķērsām. Kad ieskrējos un uzņēmu ātrumu, viss bija kārtībā, jo lielākā slodze rokām ir startā, viss svars gulstas uz tām. Ja tās netur, tad attiecīgi grūtāk ir samīties un uzņemt starta ātrumu. Tāpēc arī otrajā braucienā pirmo apli veicu par vairāk nekā sekundi lēnāk nekā pirmajā.”

„Olimpiskā sprinta otrajā kārtā tika noskaidrotas četras komandas, kas lielajā un mazajā finālā tiksies cīņā par pirmo un trešo vietu. Lai cīnītos par zelta medaļām, bija jāuzrāda pirmais vai otrais, bet par bronzas - trešais vai ceturtais rezultāts. Savukārt pārējās izlases vairs necīnījās, un tās no piektās līdz astotajai vietai tika sarindotas pēc otrajā braucienā uzrādītajiem rezultātiem. Latvijai nācās samierināties ar astoto vietu, jo Ivo Lakučs pirmo apli veica par 1,1 sekundi sliktāk nekā pirmajā kārtā un arī kopsummā Latvijas rezultāts bija par vairāk nekā sekundi sliktāks, kaut arī Bērziņam starp otrā apļa braucējiem bija trešais labākais rezultāts, bet Ķiksis visātrāk no visiem konkurentiem veica pēdējo trešo apli...”

Sportacentrs.com atkāpe: Tā izplēn olimpiskās cerības... Kādam paveicas, kādam ne. Kaut arī Ivo Lakučam tā bija tikai pirmā sezona trekā un olimpiskajā sprintā, bet karjerā vispār tikai trešās sacīkstes trekā, vismaz 6. vieta un valsts prēmija puišiem bija gandrīz jau kabatā.

Basketbolā uzvar saprāts...

„30.augusta LBS valdes sēdē tika nolemts, ka SIA "LBL-2000" tiesības rīkot Latvijas čempionātu iegūs tikai tad, ja savā pulciņā uzņems BK LMT un SK "Zemessargs". 5.septembra sēdē "LBL-2000" valde izlēma, ka atsakās izpildīt LBS ultimātu, un paziņoja, ka SK "Zemessargs" netiks uzņemts, savukārt "bročiem" valde noteica pēdējo termiņu, kad komanda var pieteikt savu līdzdalību LBL. Tajā brīdī šķita, ka viss ir skaidrs: BK LMT atsakās spēlēt "LBL-2000" rīkotajā turnīrā, un tiesības rīkot Latvijas čempionātu paliek Latvijas Jaunatnes basketbola līgai. Tomēr Latvijas vicečempioni basketbolā BK LMT savlaicīgi nosūtīja SIA "LBL-2000" oficiālu vēstuli, kurā izsacīja gatavību spēlēt šīs organizācijas rīkotajā turnīrā.”

Pēc tam pie prāta nāca arī LBS, valsts basketbola čempionāta statusu piešķirot SIA "LBL-2000". Tiesa, tikai uz vienu sezonu. Savukārt Latvijas Jaunatnes basketbola līga saņēma tiesības rīkot Latvijas Basketbola amatieru augstākās līgas,1. un 2. līgas turnīrus. BK LMT „uzmeta” SK „Zemessargs”, atstājot to LBAAL turnīrā. Par LBS lēmumu liecina tās ārkārtas sēdes lēmumi:

„Latvijas Basketbola savienība informē, ka LBS valdes ārkārtas sēdē, kas notika šodien, 7.septembrī, tika pieņemts:

1.Pamatojoties uz to, ka ir panākta vienošanās starp "LBL-2000" un LBS par Latvijas spēcīgāko komandu piedalīšanos, nacionālo izlašu interešu ievērošanu, vienota sacensību kalendāra sastādīšanu, kā arī "LBL-2000" kārto parādsaistību dzēšanu, LBS valde piešķir "LBL-2000" LR čempionāta statusu augstākā līgā 2000./2001.gadā;

2.LBS valde rekomendē LR čempionāta augstākās līgas play-off daļā dot iespēju piedalīties LBAA līgas uzvarētājkomandai;

3."LBL-2000" un LJBL (par LBAA, I un II līgu) iesniegt 1 (vienas) nedēļas laikā LBS Nolikuma un līguma projektus, kurus LBS valde pilnvaro parakstīt A. Grigaļāvičam, iepriekš saņemot LBS valdes locekļu apstiprinājumu;

4.LBS valde uzdod A. Grigaļāvičam sagatavot līdz 2001.gada janvāra-februāra mēnešiem LBS pamatprasības LR čempionāta vīriešiem rīkošanai 2001./2002.gada sezonai, kuras tiks izskatītas LBS valdes sēdē.”

Sportacentrs.com atkāpe: Redzot SIA „LBL-2000” startēt gribošo klubu un SIA vienotību, balto karogu izkāra gan BK LMT (kluba direktors Valdis Valters), gan Latvijas Basketbola savienība, kuras domas lēmumu pieņemšanas gaitā mainījās ātrāk kā uzbrukuma virziens basketbola spēlē. Kaut arī negribīgi, saprāts uzvarēja, un visas spēcīgākās vienības bija gatavas startēt vienā turnīrā.

Latvijas futbolisti iekaro Anglijas futbola komandas

Kaut arī ar sportisko rezultātu (uzvaru, neizšķirtu) uzrādīšanu Latvijas futbola valstsvienības galvenajam trenerim Gerijam Džonsonam bija grūtības, tieši pateicoties viņam, uz Anglijas dažāda kalibra līgām sāka plūst Latvijas futbolisti. Pirms 10 gadiem tādu jau bija pieci.

Zaudējuma laikā 2002. gada pasaules futbola čempionāta priekšsacīkstēs Rīgā Skotijai tribīnēs spietoja britu klubu treneri, selekcionāri un aģenti, kas nekavējoties izteica vairākus vilinošus piedāvājumus. Trijotnei Pahars, Bleidelis un Astafjevs pievienojās Igors Stepanovs un Aleksandrs Koliņko. Stepanovs parakstīja līgumu ar vienu no premjerlīgas favorītiem "Arsenal", bet Koliņko - ar pirmās divīzijas klubu "Crystal Palace". Interese tika izrādīta arī par Rubīnu, Blagonadeždinu...

Nākamajā dienā pēc Latvijas un Skotijas spēles aizsargs Igors Stepanovs mierīgi prātoja, kā pavadīt brīvdienu, taču atskanēja tālruņa zvans, vēstot, ka steidzami jādodas uz Londonu. Jau pirmdien viņš parakstīja līgumu uz četriem gadiem ar "Arsenal". Jūlija beigās viņš kopā ar Andreju Rubīnu jau viesojās "Arsenal" pirmssezonas treniņnometnē Vācijā, un kluba vadība solīja pieņemt galīgo lēmumu par mūsu futbolistu pēc spēles pret Skotiju. Igors saņēma krekliņu ar 3. numuru, kas liecināja par to, ka viņš būs pirmās komandas spēlētājs.

Vienlaikus Stepanovs kļuva par Latvijas dārgāko futbolistu, jo kluba "Skonto" prezidents Guntis Indriksons atklāja, ka par Stepanovu tiks saņemti 2 miljoni mārciņu, tomēr šī summa neatnāks visa uzreiz - tās izmaksa ir atkarīga no aizsarga snieguma (spēļu skaita) premjerlīgā. Par Marianu Paharu "Southampton" klubs pārskaitīja „Skonto” "tikai" 800 000 mārciņu, bet Imanta Bleideļa transfēra summa bija 650 000 mārciņu.

Arī vārtsarga Aleksandra Koļiņko atrādīšanās Anglijas pirmās divīzijas klubā "Crystal Palace" bija sekmīga. „Vispirms viņš ieradās šajā komandā uz dažu dienu pārbaudi, un nepagāja ilgs laiks, kad jau devās parakstīt individuālo līgumu. Arī Lielbritānijā nepieciešamā darba atļauja nebija jāgaida tik ilgi, kā to piedzīvoja "Anglijas atklājēji" - Pahars, Bleidelis un Astafjevs. Pagājušās nedēļas beigās Koļiņko saņēma šo dokumentu, bet jau svētdien viņš devās uz pastāvīgu dzīvi Anglijā.” Sākumā lielāko interesi par Koļiņko izrādīja Anglijas premjerlīgas klubs "West Ham"... Viņa transfērs bija starp angļu piesauktajiem 600 000 mārciņu, kamēr "Skonto" vadība runāja par 500 000.

Kāras acis tika mestas arī uz pussargu Andreju Rubīnu, par kuru interesējās "Tottenham", "Sunderland" un "Nottingham Forest". Tikko Andrejs uz dažām dienā bija bijis kārtējā atrādīšanās braucienā premjerlīgas klubam "Tottenham". "Skonto" galvenais treneris Aleksandrs Starkovs pavēstīja, ka līdz Latvijas izlases spēlei pret Beļģiju Rubīns paliks viņa rīcībā. Visticamāk, ka arī uz spēli pret Beļģiju tribīnēs bija paredzēti 21 gadu vecā pussarga gribētāji.

Bija paredzēts arī aizsarga Oļega Blagonadeždina brauciens uz pirmās divīzijas klubu "Nottingham Forest", tomēr brauciens tika atlikts, bet Anglijā priekšā jau bija Pahars un Bleidelis "Southampton", kā arī Vitālijs Astafjevs otrās divīzijas kluba "Bristol Rovers" rindās.

Sportacentrs.com atkāpe: Lobijiem ir liela loma spēlētāju iefīrēšanai ne tikai NHL klubos un Latvijas dažāda ranga darbavietās, sākot no šofera un beidzot ar Rīgas brīvostas padomes locekļa amatu. Rezultātu omulīgais anglis Džonsons ar Latvijas izlasi nesasniedza, bet futbolistu eksports laikā, kad iekļūšanu Britu salās nebija tik pašsaprotama kā pašlaik, ES apstākļos, viņam aizgāja uz „urrā!”.

Pārējās tēmas

Sidneja
Ar avangardiski šūtiem sudrabainiem tērpiem Sidnejas olimpisko spēļu atklāšanas parādē izceļas Latvijas delegācija. 1km hītā trekists Gvido Miezis ne tikai ieņem pēdējo, 16. vietu savā disciplīnā un pat to pēc olimpiskās komandas nerakstīto likumu grāmatas uzreiz pēc sacensībām dodoties mājās, bet arī nopelna 12 šuves uz pieres... Vingrotājs Igors Vihrovs ar traumu ne tikai iekļūst finālā brīvajās kustībās, bet kvalificējas arī finālsacensībām daudzcīņā. Patīkami pārsteidza Jūlija Vansoviča, kas paukošanā ar špagu iekļuva astotdaļfinālā un dalīja 9. vietu. „SA” rakstīja par amerikāņu sprinteri un tāllēcēju Merionu Džonsu, kas paziņojusi, ka Sidnejā tiks pie piecām zelta medaļām (100m, 200m, 4x100m, 4x400m, tāllēkšanā), kamēr nevienam vieglatlētam iepriekš nav izdevies mājās aizvest vairāk par četrām.

Pasaules čempionāta priekšpēdējā posmā motokrosā ekipāžām Rūdersbergā (Vācija) slikto laika apstākļu dēļ tiek veikts tikai viens brauciens, ko uzvar Latvijas ekipāža Kristers Serģis un Artis Rasmanis, pirms pēdējā posma no čempionu titula atpaliekot vairs par tikai 5 punktiem. Kārtējo reizi Anglijas zālājos izcēlies futbolists Marians Pahars, kurš premjerlīgas spēlē pret „Newcastle” guvis 2 vārtus. 1. puslaikā viņš bija guvis muskuļa sastiepumu, tomēr ļāvās „Southampton” galvenajam trenerim Glenam Hodlam pierunāties vēl nedaudz paskraidīt pa laukumu arī mača otrajā pusē. Iznākums – divi vārti 2. puslaika sākumā un vieta premjerlīgas trīs labāko vārtu guvēju sarakstā (5 gūti vārti). Eiropas autokrosa čempionāta D1 klasē bronzu nodrošina Ivo Traubers. Pēc gada labprātīgas dīkstāves Otavas „Senators” kluba rindās atgriezās karotājs par lielāku algu krievs Aleksejs Jašins, kurš iepriekšējo sezonu izlaida, cerot, ka tādā veidā beigsies viņa „tikai” 3,6 miljonus ASV dolāru lielais līgums ar klubu un hokejists tiks pie kāda 10 miljonus vērta līguma sezonā (ar šo pašu vai citu klubu, kāda starpība). Tomēr tiesa apliecināja, ka hokejistam senatoros izlaistā sezona jāatstrādā par tiem pašiem 3,6 miljoniem. Tas pats Jašins, kuru šīs KHL sezonas otrajai spēlei pret Rīgas „Dinamo” treneris atstāja aiz borta, tā sakot, apdomāties...

13. septembrī aizsaulē devies (neizturēja sirds) Latvijas izlases futbolā pirmais treneris pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Jānis Gilis, kura vadībā tika sasniegti divi vēsturiskie 0:0 neizšķirti pret Dāniju un Spāniju... Savukārt pēc Sidnejas olimpisko spēļu atklāšanas steigšus mājup uz Barselonu bija jādodas Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidentam Huanam Antonio Samarančam. Nepaspēja – viņa dzīvesbiedre Marija Terēze, ar ko kopā bija nodzīvots 40 gadu, viņu no spēlēm atpakaļ vairs nesagaidīja...