Blūma kaifs

Iepriekšējoreiz Jānim zvanīju kādā maija svētdienas pievakarē - pāris stundu pēc tam, kad Bilbao bija šokējusi Valensiju un iekļuvusi Spānijas līgas pusfinālā. "Neņem ļaunā, bet - ja domā rakstīšanai, tad neko neteikšu... Katru reizi, kad kaut ko parunāju presē, uzreiz pēc tam man te viss saiet grīstē! Laikam pārāk daudz skaudīgu cilvēku Latvijā..." Parunājāmies tāpat un palikām pie norunas: kaut ko plašākai publikai - pēc sezonas beigām. Basketbola laukumā viss izdevās pat ar uzviju: Spānijas fināls, ceļazīme uz Eirolīgu. Smejies vai raudi - šoreiz patiešām neviens nenoskauda! Pāris dienu pēc Blūmu ģimenes atgriešanās mājās notika arī norunātā intervija (pilnā apjomā būs lasāma šīs nedēļas Sporta Avīzē).

"Pēc pēdējās finālspēles atvilkos mājās, un pirmoreiz gadījās, ka naktī sarāva krampis... Nekas daudz iekšā nebija palicis," spēlētājs atzīst, ka trenera galveno play-off uzstādījumu - laukumā atdot visus spēkus tā, lai pēc tam nebūtu pat šaubu kripatiņas, ka varēja labāk - realizējis par visiem simts. Un tā - visas garās sezonas garumā. "No 16. augusta, kad Bilbao sāka trenēties, līdz pat 15. jūnijam, kad aizvadījām pēdējo spēli, neizlaidu nevienu treniņu. Nevienu pašu desmit mēnešos. Kārtīgi sagatavojos sezonai un jutos labi visā tās garumā. Mans personiskais mērķis bija - komandai jātiek Eirokausos, bet man pašam kārtīgi jānokapā, jātrenējas un jānospēlē visas spēles. Baigais prieks, ka izdevās."

Ja par izšķirošajām play-off spēlēm, kurās Bilbao komanda burtiski pārvērtās par gulbi (gan visai agresīvu gulbi, jāteic...) - līdzās visiem smalkumiem, kas pa ceļam uz finālu ļāva apspēlēt tādus Eirolīgas klubus kā Valensija un Madrides Real, spēlētājs uzsver galveno: "Pirmoreiz karjerā patiešām sajutu īstu uzvarētāja garu - apziņu, ka esmu viens no tiem, kas basketbolā paveic ko patiešām nozīmīgu. Kad neesi kādā kaktu līgā vai komandā, kas uzreiz piekāpjas, kad sākas īstās cīņas, bet patiešām spēcīgā klubā, kas izcīna uzvaras un cīnās par titulu Eiropas labākajā līgā. Un tā sajūta ir tiešām fantastiska. Šobrīd pa īstam novērtēju, cik vērtīga ir šāda iespēja - ko tādu karjeras laikā izdzīvot. Labi, vēl ir NBA. Visi par to fano, savulaik arī man tas šķita kaut kas varens, taču nu jau vairākus gadus tas noteikti nav mans sapnis. Tas ir pavisam cits basketbols, pavisam cita filozofija. Interesanti, tur ir labi spēlētāji, bet tīri basketbola ziņā - man daudz tuvāks šķiet tas, kā spēlē Eiropā. Šogad spēlēt bija tiešām kaifs. Arī iepriekšējās sezonās nebija slikti, bet tagad - tas bija pa īstam!"

29 gadu vecumā Blūms jau pamazām sāk tuvoties statusam, kas balansē starp "pieredzējis spēlētājs" un "veterāns" - atkarībā no tā, cik labi esi nospēlējis... Jānis pats atzīst: kā otrais vēl nejūtas, joprojām sagaida no sevis arvien vairāk un vismaz pagaidām sajūta - tiešām turpina virzīties uz augšu. "29 gadi - tas ir īstais griežamais laiks! Vēl vismaz pāris sezonas jāspēlē tajā topā, kur esmu tagad, jāmēģina tur noturēties. Galvenais - neatlaist. Jāstrādā. Nedrīkst izlaist nevienu dienu un sākt sevi saudzēt. Jo ieguldītais darbs vienmēr atmaksājas." Arī nākamo sezonu Jānis pavadīs Bilbao - parakstīja līgumu nākamajā dienā pēc zaudējuma trešajā finālspēlē. "Zināju, ka gribu palikt Bilbao, un citus variantus nemaz neizskatīju, kaut aģents teica, ka tādi ir. Varbūt citur būtu vairāk naudas, taču es gribēju palikt Bilbao un kopā ar to spēlēt Eirolīgā."

Jānis nenoliedz - Eirolīga viņam šķiet pat lielāks izaicinājums nekā būtu NBA. "Turklāt, ja pats esi piedalījies ceļazīmes izcīnīšanā kā viens no vadošiem spēlētājiem - tas ir pavisam citādāk nekā vienkārši pāriet uz kādu komandu, kas tur spēlēs. Domāju, Eirolīgā nebūsim tikai statisti. Pie mums mājās nevienam nebūs viegli, gan jau arī izbraukumā kādu spēli paņemsim. Protams, ja arī netiksim laukā no grupas, neviens mums neko nepārmetīs, taču šogad mums iepaticies pārsteigt," nosmaida basketbolists. Nereti gadās, ka pēc iekļūšanas augstākas raudzes turnīrā klubs sāks tam pielāgoties - pumpēt budžetu, meklēt zvaigznes. Bilbao plāno rīkoties citādāk - saglabāt šā gada komandas kodolu (patiešām, kapēc gan ne - ja reiz tas vienu aiz otras apspēlēja divas Eirolīgas astoņnieka komandas!), papildinot to tikai ar četriem jauniem spēlētājiem. "Paņems saspēles vadītāju, centru, vienu 2./3. numuru plus kādu jauno spāni - lai būtu uz soliņa un mācītos. Dzirdēju, pievienosies Rauls Lopess un Barselonas centrs Ndonga."

Sudrabs Jāņa ambīcijas basketbolā nav piepildījis. Koķeti noglāstījis un enerģiski sabužinājis, taču - noteikti ne remdinājis apetīti pēc kaut kā nozīmīga un paliekoša (sudraba medaļas ACB līgā nedod...). "Vismaz vienu kausu noteikti gribētos izcīnīt. Kopš spēlēju Spānijā, visus šos gadus esam bijuši pavisam tuvu kādam no tiem, taču nekad neesam dabūjuši - divas reizes zaudējām ULEB kausa pusfinālā, šosezon - Spānijas finālā. Bronzas, sudrabs - visu laiku esam turpat pa trijnieku, taču to pēdējo soli nekādi nesanāk spert. Vienreiz gribētos. Cerams, nākamgad izdosies beidzot kaut kur arī uzvarēt."