Svešais starp savējiem

Par Lietuvas izlases spēlētāju Kavaļausks kļuva tieši Rīgā - viņa sniegumu šeit pamanīja treneris Ķēstutis Kemzura un iekļāva kandidātu sarakstā Londonas olimpiskajā vasarā. Kad pienāca brīdis izvēlēties starp Songailu un Kavaļausku, Kemzura izvēlējas pieredzi, un Antans devās mājās - uz Ameriku. Taču nepagāja ne divas nedēļas, kad kravāja somu atpakaļceļam - Javtoka savainojums negaidīti atbrīvoja vakanci komandas garajā galā un Kavaļausks to ņēma pretī atplestām rokām. Kā Londonā klājās lietuviešiem, labi zināms - tur garas atmiņu ekskursijas nav nepieciešamas. Taču komandas neveiksmīgajam startam tomēr ir diezgan tieša saistība arī ar mums, proti - sekām, ko tas radījis kaimiņu basketbola saimniecībā. Daudz kritikas, trenera atbrīvošana un, kā izskatās - arī kursa maiņa.

"Tagad pie izlases stūres atgriezies Kazlausks, kurš, skaties kā gribi, ir Lietuvas labākais treneris. Visi viņu ciena. Skaidrs, ka būs lielas izmaiņas - vecākajiem spēlētājiem pateica paldies par ieguldījumu, tagad iespēja tiks dota jaunajiem. Gaidāmajā Eiropas čempionātā mums rezultāts nebūs primārais - Kazlauskam ir dots uzdevums sākt veidot komandu ar domu par 2016. gada olimpiskajām spēlēm Rio," priekškaru kaimiņu plāniem nākamajā vasarā paver Kavaļausks. Protams, par savu vietu valstsvienībā viņš pats nav un nevar būt drošs - viss būs atkarīgs no šajā sezonā demonstrētās spēles. Tomēr starp veterāniem, kam Londona bija pēdējais starts izlasē, ir arī, piemēram, 34 gadus vecais Songaila. Tāpat vairs nebūs arī Jasikēviča (36) un Kaukena (35). "Nezinu par brāļiem Lavrinovičiem. Treneris Kemzura viņus neņēma, taču Kazlausks varētu arī paņemt. Taču kopumā skaidrs, ka sācies pārejas periods - zināma paaudžu maiņa," apliecina VEF centrs.

Treneris Kazlausks gan pēdējos gados pazīstams kā speciālists, kas strādā ar zvaigznēm - tādās komandās kā Maskavas CSKA, Pireju "Olympiacos". Kavaļausks iebilst - labāku kandidātu paaudžu maiņas laikā viņš nespējot iztēloties. "Domāju, Kazlausks no jauniešiem izveidos komandu labāk nekā jebkurš cits treneris pasaulē. Jā, tā sanācis, ka viņam pēdējā laikā bijušas zvaigžņu komandas, taču viņš ir ļoti stingrs. Pie viņa ir tā: vai nu tu strādā, vai ej mājās. Un viss, nekādu ceremoniju." Latvijas izlase Kazlauskam noteikti būs principiāls pretinieks. Tieši latvieši bija tie, kas pielika punktu slavenā trenera pirmajam posmam pie nacionālās izlases stūres - 2001. gada Eiropas čempionātā šokējot Lietuvu astotdaļfinālā. Otru kurvīti (gan ne tik tieši kā pirmajā reizē...) Latvija Kazlauskam iedeva septiņus gadus vēlāk - 2008. gada ziemā, kad viņš bija viens no trim mūsu valstsvienības galvenā trenera amata kandidātiem. Toreiz Kazlauska vietā uzaicinājām Kemzuru - treneri, ko šobrīd viņš nomaina Lietuvas izlasē.

Kavaļausks par latviešu un leišu nonākšanu vienā Balkānu katlā uzzinājis no Daira Bertāna - šobrīd komandas biedra, bet nākamruden - sīksta pretinieka. "Būs interesanti! Jo Latvija vienmēr pamanās iekost Lietuvai. Cik zinu, Lietuvā nekāda lielā prieka par to, ka trāpijām vienā grupā, nav. Un tad vēl četras Balkānu komandas... Būs pamatīgs bardaks. Teorētiski Latvija ir pretinieks, kas mums jāapspēlē, tajā pašā laikā - zinām, ka tā nebūs komanda, kas mums kaut ko tāpat vien atdos," pieklājīgs izteikumos Kavaļausks, tajā pašā laikā pasmaidot par mūsu valstsvienības jaunāko laiku nedienām. "Es tā dzirdēju, ka jums nacionālajā izlasē esot problēmas. Negribu tur jaukties. [Smejas.] Ja būtu visi spēlētāji - no VEF, no "Ventspils", arī Valters, Blūms, Biedriņš un visi pārējie - jums būtu viena no labākajām komandām Eiropā. Nopietni! Visiem taču labākais spēlētāja vecums, brieduma gadi. Bet, nu, kādas jums tur problēmas - nezinu... [Smaida.]"

Protams, ka tikai koķetē, un, protams, ka zina... Tāpēc pajautāju - kas notiktu Lietuvā, ja virkne vadošo spēlētāju atteiktos no spēlēšanas nacionālajā izlasē? Vai līdzjutējs piedotu? "Ja godīgi, nedomāju, ka piedotu. Lietuvā basketbols nozīmē vairāk nekā Latvijā. Jūs vēl kaut hokeju spēlējat, bet mums - pat nezinu, vai Lietuvā tāds maz ir... [Smejas.] Zinu, ka jūsu futbols mūsējo nesen sakāva ar 5:1. Basketbols - tas ir tas, kas mums ir, un ar ko varam lepoties. Tāpēc neņemos spriest, kāda būtu reakcija, ja notiktu kas tamlīdzīgs," galvu šūpo Kavaļausks. Tiesa, pat Lietuvā, kur nacionālā izlase katram spēlētājam ir viena no karjeras augstākajām virsotnēm, pavisam bez šādām situācijām neiztiek. "Gadās. Piemēram, kad Seibutis nacionālajā izlasē salauza sejas kaulu, zvanīja Gecēvičam, bet viņš atteicās. Un tad sākās... Visi viņam krita virsū: Gecēvičs tāds un Gecēvičs šitāds - ignorēt, boikotēt! Zvanīja Motejūnam - arī viņš atteicās. Kad piezvanīja man un es atbraucu, jau nākamajā dienā delfos bija raksts par to, kāpēc Kavaļauskam būtu jāuzceļ piemineklis. Atstājis ģimeni, atteicies no atvaļinājuma, steidzies palīgā - kāds malacis, varonis utt... [Smejas.] Tāda nu ir Lietuva. Tur visu redz tikai divās krāsās - balts vai melns. Vai nu tu esi ļoti labs, vai ļoti slikts..."

Cerēsim, ka nākamruden pēc mača ar Latviju Lietuvas basketbolā visi būs ļoti, ļoti slikti. Bet pagaidām Kavaļauskam - veiksmi un izdošanos. Līdz 6. septembrim.