Mītava Open
Skrien Latvija
Nike Riga Run
Facebook
GoogleRotācija, epilācija, frustrācija...
Romāns Kokšarovs, "Sporta Avīze"
Nav nekāda starpība kādā svešvārdā nosauc darbības ap Rīgas Dinamo sastāvu – ja lietas pasaulē jau ir izgudrotas, tad jābūt ar sevišķu talantu un izdomu apveltītiem, lai pēkšņi pa savam risinātu elementāras situācija.
Par elementāru situāciju saucu Dinamo nu jau bēdīgi slaveno aizsargu rotāciju. Spēlētāju kvalitātes noliksim sāņus, lai gan saprotu, ka pēc zaudējumiem uz karātavām liela daļa no jums ir gatavi stiept jebkuru galvu, kas patrāpās pa rokai komandas ģērbtuvē. Kas notiek? Dinamo vadība, kopā ar menedžeri un treneri ir labi pastrādājusi un radījusi ļoti pieklājīgu konkurenci aizsargu līnijā – spēlētāji ir labi noauguši, ar labu vidējo spēles izpratni un atbilstošu meistarību. Viņi nav ne par matu un santīmu ne labāki, ne sliktāki kā jebkuri citi KHL tāda paša aroda meistari. Tieši tāpat kā jebkurā citā KHL komandā viņi pieļauj kļūdas, bez kurām hokejā neiztikt, jo spēlē taču cilvēki... Un nevar teikt, ka mēs esam vienīgie, kas kļūdās tik daudz vai - kas pieļauj uz laukuma tik bērnišķīgus soļus – ja citiem savu vārtu galā būtu perfekcionisma paraugstunda, mūsu vieta turnīra tabulā būtu atbilstoši zema. Taču vieta ir pieklājīgi augsta, punkti tabulā arī krājas, bet pats galvenais – komanda spēlē hokeju. Komandu sporta spēlēs šādu mehānismu slīpē un pulē gadiem, bez kā nav iztikuši arī Dinamo. Prasme atrast labāko virknējumu, raksturus un izmantot atlētu iemaņas, lai sasniegtu rezultātu – tā patiešām ir ķīmija, kas no treneriem un vadības prasa mazliet vairāk nekā vienkāršu notikumu vērošanu ar koku rokās un svilpi mutē. Sabojāt to visu var ļoti vienkārši.
Vispirms ir potenciālo kandidātu atlase, pēc tam viņu vērošana, pēc tam rokādes un maiņas, pēc tam labāko izvietošana laukumā pēc iemaņu apjoma un varēšanas... Pēc tam sākas sezona. Pirmajās spēlēs atklājas katra hokejista un virknējumu patiesais pielietojums, jo kaujas apstākļi pārbauda un rūda mazliet savādāk, nekā iedomātā teorija uz papīra. Mēs šogad esam pārpakojušies un pārnodrošinājušies ar komandas aizsargiem. Visi spēlēt nevarēs, taču labā ziņa – ir iespēja sameklēt un atlasīt labāko no šī materiāla, ko treneri arī godprātīgi dara. Taču šie meklējumi nevar notikt bezgalīgi un bez jebkāda jēdzīga pamatojuma, vai vēl trakāk – lai apmierinātu pilnīgi visus. Šogad nolēmām spēlēt ar trīs aizsargu pāriem – nekas ārkārtējs, normāli. Pasaules hokeja klasika. Ja seši laukumā, bet kopskaitā mums viņu ir deviņi, tad trīs vienmēr sēdēs malā. Vienu (Andersonu) mēs nolēmām aizsūtīt uz rezerves komandu – lai spēlē, loka kājas, slīpē iemaņas. Labs lēmums. Divi paliek. Ko darīt ar viņiem? Māte Terēze teiktu – lai viņi visi spēlē. Bet visi nevar – sastāvam ir ne tikai robežas, bet arī ietilpība, ko nosaka ne tikai treneru iegribas, bet arī līgas reglaments. Tad lai spēlē labākie! Un tā arī notiek... Līdz brīdim, kad malā sēdošie pārvēršas par gruzdošiem pelnu kalniem vai sanbernāriem ar noskumušajām acīm. Vai to nevar paredzēt? Vai tas nebija skaidrs, ka tā būs un notiks? „A ko mums darīt, ja viņu ir tik daudz? Ja būtu savainojumi, tad šāda rezerve attaisnotos, bet tagad visi veseli un visi grib spēlēt”, vakar pirms spēles man godīgi atzīst aizsargu treneris Viktors Ignatjevs. Viņš nav rotācijas piekritējs, taču ar šo teikumu mēģina taisnoties. Ja Rīgas Dinamo punktus pelnītu par to, ka iespēlē sezonas laikā pēc iespējas vairāk spēlētāju, tad jau būtu ļoti vienkārši – nolīgsim 120 gab. un pavasarī brauksim pēc kausa. Tagad aizsargu rotācija atgādina žēlsirdīgo māsu biedrību, bet nav neviena hokeja komanda pasaulē, kas ar šādu morāli ir kaut ko izcīnījusi..
Pirms saprotam, kas ir mūsu šīs sezonas aizsardzības skriemeļi, atļaušos paņemt svaigu piemēru no okeāna otra gala – no NHL. Vajag, vajag, jo jālīdzinās pēc labākajiem. Lūk, tur pirms sezonas Filadelfijas Flyers nometnē bija identiska situācija – aizsargu kā biezs, mūsu Bārtuli ieskaitot. Pēc treniņnometnes palika astoņi. Sākoties sezonai, visi vēl nav saveduši kārtībā veselību, tāpēc uz papīra astoņnieks paliek. Laukumā gan dodas seši – starp citu, arī mūsu Oskars. Tikko kā komandas vadošie aizsargi ir atpakaļ ierindā, viņu aizstājēji atgriežas uz rezervistu soliņa. Pēc tam izrādās, ka vienam no rezervistiem būs jāveic operācija, tātad – Flyers paliek ar septiņiem aizsargiem. Bārtulis septītais. Laukumā viņu nelaiž, jo komanda iespēlē pārus, maiņas, atstrādā speciālos uzdevumus laukumā. Kā jau sezonas sākumā – viss neizdodas gludi, taču treneris ir pacietīgs, jo tā parasti notiek. Oskars var cerēt uz kāda savainojumu, taču viņš nevar cerēt uz brīvpusdienu taloniem. Neiedomājami, ka viņu varētu pēkšņi vienā brīdī ierotēt pirmajā aizsargu pārī, jo treneris pārdzīvo, ka latvietim nav spēļu prakse. Ja tās nav, tad tiek izdomāts plāns – Oskaru nosūta uz fārmklubu, tepat pa rokai, ja vajadzēs – pasauks palīgos. Pēc noteikumiem viņu tur ilgāk par 14 dienām turēt nevarēs, taču arī tas priekš komandas ir nozīmīgi – lai septītais aizsargs nevis izvēlētos pletkreklus ar kuriem vērotu spēles no tribīnēm, bet, lai kustinātu kājas. Pa to laiku jau varēs saprast, vai kāds no izvēlētā sešnieka nevelk, vai vēl trakāk – ir iedzīvojies kādā veselības likstā. Taču, ja notiks tā sauktā piespiedu aizsargu rotācija, tad tā sāksies ar trešo pāri – un ne augstāk... Spēlētāji savu labāko sniegumu laukumā demonstrē tad, kad jūtas pārliecināti par saviem spēkiem, bet to savukārt veicina arī stabilitāte un noturība maiņās un partneros. Jo vārdam „saspēlēties” ir gaužām vienkārša nozīme.
Rīgas Dinamo sezonas sākumā arī taustījās, taču turnīra gaitā bija skaidrs, ka Ozoliņš vislabāk saprotas ar Cibuļski, Reķis labi jūt sev blakus Sotnieku, bet trešajā pārī kā stabila vērtība sevi pierakstīja Jēkabs Rēdlihs. Dancojam! Bet spēlē pret Maskavas Dinamo treneri (nesaku, ka tikai Šuplers, lai gan viņam pieder galavārds) pēkšņi vadošajā aizsargu pārī nomaina Cibuļski... Krišjānis Rēdlihs nonāk blakus līgas rezultatīvākajam aizsargam ar kaut kādu ideju, bet patiesībā mēs aizšaujam garā diviem ezīšiem: 1) Sandim ir jāapgūst jaunā partnera darbības laukumā, kas, protams, atšķiras no Oskara manevriem; 2) Krišjānis zemapziņā patur prātā, ka viņš šo izdevību nedrīkst sacūkot... Kas notiek tālāk, apskatieties spēles protokolā. Ja nezinātu, ka Ozoliņš apmeklē anonīmo alkoholiķu sapulces, padomātu, ka viņi abi ar Krišu pirms spēles ir sadzēruši tubrālības. Lai kā abi aizsargi necentās – viņiem kopā nesanāca! Kopā ar Cibuļski Ozoliņš demonstrē stabilu, drošu un rezultatīvu hokeju – tādam ir jābūt komandas vadošajam aizsargu pārim. Reķis kopā ar Sotnieku ir pārliecinoši stabilākais otrais pāris – tādi cementē spēli vienādos sastāvos un mazākumā. Un vēl mums ir trešais pāris, kur vislabāk šogad izskatās Jēkabs... Tur tad arī jāsāk un jābeidzas rotācijām, ja šīs darbības ir pašmērķis vai untums. Liekam mierā tos, kas spēlē un viens otru saprot. Kāpēc meklēt no labāka vēl labāku, ja ir skaidrs, ka tā vienkārši nenotiek? Treneri otrajā sezonā saprata, ka mazākumā Ozoliņu pārspēlēt nevajag – tur uzsvars ir jāliek uz Reķa meistarību. Tas strādā! Vai mums jāgaida vēl viena sezona, lai viņi saprastu, ka rotācija neko labu nedos ne tikai uz ledus, bet arī ģērbtuvē? Tur taču arī visi ir tikai cilvēki... Visi grib spēlēt, bet visi nekad to nevarēs. Protams, ka Ignatjevam ir taisnība, kad viņš atgādina par savainojumiem – jā, tie pagaidām aizsargu korpusu nav skāruši un labi, ka nav. Bet, vai tad kaujas spējīga komanda jākomplektē un laukumā jāved ar domu par savainojumiem vai iespējamo nelaimi, kas uzglūn aiz stūra? Tad ir jāiet vadīt apdrošinātāju birojs, nevis hokeja komanda.
Ja sekojam Dinamo patentētajam rotāciju mehānismam, tad rīt pret Vitjaz malā ir jāsēž Ozoliņam ar Krišjāni... Tā teikt – pie mums spēlē tikai labākie. Tā teikt - būsim atlasījuši graudus no pelavām. Tādā veidā Dinamo pēc desmit gadiem sasniegs līmeni, kad Rīgā uz laukuma redzēsim visas pasaules labākos hokejistus vienkop un visus – mūsu kreklos. Vai nav jauka perspektīva?
+14 [+] [-]
+8 [+] [-]
Tā aizsargu rotācija jau sāk izraisīt vēmienu. Jau kuro spēli zaudējam treneru dīvaino lēmumu sakarā, katrā spēlē vismaz viena dīvainība sastāvā - vai Mikuša, vai aizsargu sakarā.
Par Mikušu. Neuzskatu, ka ir slikts spēlētājs, tikai šī brīža RD viņš ir lieks. Nevis pēc savas kvalitātes, bet tāpēc, ka sastāvs, arī iespējamie rezervisti, bija nokomplektēts arī bez viņa, bet Mikuša iegāde un iespēlēšana rada nevajadzīgu nervozitāti komandā un tas ir acīmredzams uz laukuma.
Par vakardienu viennozīmīgi - sākumā nejēdzīgi trenera lēmumi sastāva izvēlē, pēc tam nejēdzīga spēle rezultātā, kam savu akcentu nepakautrējās pielikt spēles tiesnesis - vispirms neiedeva samērā pamatotu bullīti, pēc tam visu otro periodu mūsējos marinēja uz soda soliņa, lai atlīdzinātu kaitējumu Znarokam.
+11 [+] [-]
Punkts. Absolūtā patiesība.
-2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
Tikai man nekādu pārliecību Jēkabs Rēdlihs arī neievieš, ķipa baigais čekers, power defensmens tikai skila galīgi nepietiek- neveikls + katra otrā viņa aktivitāte beidzas ar visai nevajadzīgu noraidījumu
+3 [+] [-]
+21 [+] [-]
Mani māc bažas par komandas spēli un taktiku. Nu jau visi zin, ka Šupleram NAV taktikas... Dinamo spēlē kā pagalma komanda - visi uz priekšu, visi atpakaļ. Metam cik varam, ja paspēsim, nosargāsim arī savus vārtus. Komandai ir milzīgs potenciāls! Esmu pārliecināts, ka pie laba (ne izcila) trenera Dinamo šosezon 'finišētu vismaz trijniekā rietumos un , iespējams, aizkļūtu līdz kausa pusfinālam! Ja jau bez trenera un taktikas čaļi ir tabulas vidū!
Sastāvs izskatās sabalansēts. Ir labi jaunieši, augsta līmeņa veterāni un spēcīgs komandas vidusslānis. NAV TRENERA, KAS IZDOMĀTU SPĒLES PLĀNU UN TAKTIKU ! Nav spēles zīmējuma, mēs pret visiem pretiniekiem spēlējam vienādi! Zaudējam punktus 50% gadījumu treneru vainas pēc! Nu vismaz netraucētu komandai, ja nepalīdz! Par nesaprotamo aizsargu rotāciju nu jau ņirdz visa KHL un pat jauniešu komandās tiek stāstīts, kā darīt nevajag. Mētājot savu audžudēlu pa maiņām, Šuplers vadās tikai no saviem murgainajiem sapņiem, ne no veselā saprāta. Kādēļ vakar blakus Spruktam un Karsumam netiek iespēlēts , piemēram, Bukarts, bet audžudēls Mikuš? Par dīvainībām izjaucot tāpat vien pirmo aizsargu pāri, autors jau sīki un smalki uzrakstīja.... vai tiešām nevar paskatīties, kā tas tiek darīts NHL???? Vai punkta zaudējums pirmajā spēlē pret SKA , tas pats -Omskā, izlaistā uzvara pret SKA Rīgā (tās ir tikai dažas spēles, kas uzreiz nāk atmiņā), nav lielā mērā treneru kolektīva vaina? Nepaņemti 30sek pārtraukumi, 'tā vietā, lai pacietīgi spļe'tu aizsardzībā, visi metās uz priekšu un tur pārkāpj noteikumus - vai par to nav pirms pēdējām minūtēm jāstāsta treneriem? Trešajā spēlē pēc kārtas 2 min sods par skaitliskā sastāva pārkāpumu.... Vai tā ir profesionālu treneru vadīta komanda????
Dinamo ir pelnījis šogad sasniegt nebijušas virsotnes, taču komandas īpašniekiem ir jāpaskatās uz situāciju REĀLI un savlaicīgi - Šupleram un Sējējam , acīmredzami, ar Dinamo vairs nav pa ceļam! Dinamo ir pāraudzis viņu līmeni! Mēs gribam maksimumu, mums TIKAI iekļūšana play-off vairs neapmierina, ir jāiet tālāk, un šis DInamo sastāvs to spēj! Kas netiek līdzi, lai kāpj nost no zirga!
-3 [+] [-]
ĀMEN!!!
+2 [+] [-]
-3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+8 [+] [-]
1. Rotācija.....
2. Kā var divus uzbrūkošos aizsargus(it kā par tādu tiek uzskatīts Kr. Rēdlihs) likt vienā maiņā?
3. Kad vienreiz mūsu aizsargi iemācīsies aizstāvet savu vārtsargu? Pat Telkvistam neizturēja nervi. Nu tač tam Igauņu Leo, sen bietē vajadzēja iedot! Baidās, ka noraidīs līdz spēles beigām aizsargu par kautiņu un paliks 5? Tad jāspēlē ar 7 aizsargiem, lai nav jāraustās no tādām varbūtībām.
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
nu speeleet naaksies bez viena, bet maza beeda, taapat uz spēles beigām paaries uz 3 maiņām
+2 [+] [-]
+7 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]