Kuram garāks?

Kaut gan LBL finālsērijas kalendārs šovasar ir diezgan gumijots, play-off vienalga ir laiks, kas prasa pamatīgu spēku un emociju patēriņu - katra spēle no basketbolistiem izžņaudz tik daudz, ka atjaunoties kļūst arvien smagāk. Kur "plānāks ledus", tur gadās ielūzt - kuram robi fiziskajā kondīcijā, tam izlec uz āru kāda trauma, kam trūkst pārliecības un pieredzes - tam meistarību pēkšņi mezglā savelk galva. Tāpēc lietpratēji pirms šādām izšķirošām sērijām bieži vien vispirms skatās nevis uz komandu līderiem, bet gan tiem, kam būs jānāk laukumā un viņus jāaizvieto. LBL fināls par soliņa nozīmīgumu skaļāk lika runāt sērijas trešajā spēlē, kad treniņā potītes traumu guvušajam komandas kapteinim Janičenokam lazaretē pievienojās vēl divi VEF starta piecinieka spēlētāji - Hjūzs un Parahovskis. Nākamajā mačā savā laukumā komanda zaudēja ar mīnus 38...

VEF atbalstītāji to nekavējoties sāka izmantot kā atkāpšanās ceļu iespējamās neveiksmes gadījumā, un tas saprotams - šāda situācija ar neviens viena vai divu, bet uzreiz trīs līderu iziešanu no ierindas ir satricinājums jebkurai komandai. Cits jautājums, vai satricinājumam patiešām būtu jābūt kā virtuālam dvielim ringā visas sērijas kontekstā - īpaši tad, ja atceramies, ka šo pašu smagāko brīdi VEF pārvarēja patiešām varonīgi, ne tikai nesalūstot, bet atspēlējoties no pamatīgiem mīnusiem, uzvarot izbraukuma mačā un sērijā panākot 2-1. Lielākā bezcerība komandas izpildījumā taču sekoja pēc tam - ceturtajā un piektajā spēlē, uz kurām klubam jau bija visas iespējas pārgrupēt savas rindas un salikt jaunus akcentus. Bezierunu kapitulācija nevis tikai sarežģījumi spēlē vai ierobežotāks taktiskais arsenāls, kas nozīmētu vien kādu lieku kritumu spēles gaitā - tas jau bija nepatīkams pārsteigums.

Atcerēsimies, ka VEF Latvijas basketbolā šogad bija īpašs klubs - vienīgais, kas par izvirzītajiem mērķiem dažādos turnīros cīnījās ar divām komandām. LBL turnīrā kluba krāsas pārstāvēja "VEF Juniors", un iebildes, ka junioru rezultātu patiesībā taisa no pirmās komandas regulāri pieaicinātais desants, tika kategoriski noraidītas, sak` - tie ir tikai trīs vai četri spēlētāji, visu pārējo taču paveic jaunie puiši, kas aug un progresē. Laksa, Ņeļubovs, Mediss, Gulbis - šo spēlētāju spēles laiks un sniegums bija kā arguments, ka sistēma strādā un viss notiek. Diemžēl, pirmā īstā ārkārtas situācija parādīja, ka tā bijusi tikai ilūzija - vairāk par 9-10 spēlētājiem, kas gatavi LBL finālsērijas līmenim, pa divām komandām neizdevās savākt.

Tagad, kad ierindā atgriezušies divi no trim savainotajiem spēlētājiem, VEF izredzes atkal izskatās labāk, tomēr arī sērijas sestajā mačā pēdējās ceturtdaļas sākumā pienāca brīdis, kad komandai vienkārši izbeidzās "degviela" - gandrīz bez maiņām spēlējošo līderu Bertāna un Janičenoka pagurums atstāja savu zīmogu uz saspēles kvalitāti un asumu, uzbrukums iestrēga, un komandas spēle principā apstājās. Ja pretinieks tobrīd būtu mācējis izspēlēt savās rokās esošās kārtis pārdomāti un pacietīgi, būtu šo sēriju pabeidzis. Taču nemācēja, un šoreiz neglāba arī vēlīnie Jāņa Strēlnieka individuālie varoņdarbi - pēdējās minūtēs vefs jau bija mazliet atelpojies. Līdz ar to rītvakar būs septītais mačs, pirms kura vēlreiz varam apskatīties un konstatēt - kādu palīdzību abu komandu līderi reāli var sagaidīt no soliņa.

"Ventspils" soliņš:
Lauris Blaus, Māris Gulbis, Artūrs Strēlnieks, Sauļus Kuzminsks, Rašads Andersons, Demonds Kārters

No 11 spēlētājiem, kurus Ventspils piesaka spēlēm, formālu vietu uz soliņa aizņem tikai Blaus, kurš līdz šim izgājis laukumā tikai divās finālspēlēs - uz astoņām minūtēm ceturtās spēles beigās, kad uzvarētājs jau bija izšķirts, un uz 17 sekundēm otrajā mačā. Pārējiem desmit ir vairāk vai mazāk būtiska loma rotācijā. Uz 15 minūtēm mačā Strēlniekam atpūtu dod Kārters (šajā finālsērijā guvis 32 punktus, izdalījis 15 piespēles un pārtvēris piecas bumbas), apmēram tikpat - Hanteru nomaina Kuzminsks (17 punktu un 20 bumbas zem groza). 16-20 minūtes pēdējos četros mačos spēlējis Gulbis, pēdējās divās nodrošinot arī pamanāmu pienesumu punktu izteiksmē - 23 punkti un astoņas bumbas, 9/14 metienos no spēles. Mazāk (vidēji desmit minūtes) spēlējis un uzbrukumā atzīmējies Artūrs Strēlnieks, taču šī uzbrucēja pamatvērtība laukumā ir aizsardzība (par ko liecina arī desmit pārtvertās bumbas). Visbeidzot - uz Ventspils soliņa atrodas sezonas pirmās puses komandas līderis Andersons. Joprojām nesavācies pēc savainojuma, tomēr epizodiski spējis palīdzēt - septiņi punktiņi vienā mačā, pa piecām atlēkušajām bumbām - divos, vismaz desmit minūtes - četros. Tā vai citādāk - uz soliņa šobrīd atrodas pieci spēlētāji, kas reāli gatavi palīdzēt, un līdz šim to sekmīgi darījuši.

VEF soliņš:
Bojans Bakičs, Tailers Keins, Andrejs Šeļakovs, Gatis Jahovičs, Ivans Ņeļubovs, Mārtiņš Laksa, Kristaps Mediss

Stabilākais spēlētājs, ar ko VEF rēķinās uz rezervistu soliņa - amerikānis Keins. Vismaz 20 minūšu katrā no sešām finālspēlēm, divās no tām - pat pāri par 30. Vidējie rādītāji solīdi - astoņi punkti, septiņas bumbas un divarpus piespēles. Pamanāms arī Bakičs, tiesa - pusi no savas punktu ražas (20) sameta trešajā mačā, kad nācās dzēst ugunsgrēku un spēlēt ne vairs gluži rezervista lomā. Interesanti, ka melnkalnieša sniegumam ir tieša saikne ar komandas rezultātiem - trijās VEF uzvarās viņš spēlējis vidēji 25 minūtes un metis 13 punktus, kamēr trijos zaudējumos - 0,7 punkti 11 minūtēs. Sakritība vai likumsakarība - lai prāto Butauts. Tālāk Jahovičs. Pirmajās divās finālspēlēs neizmantots vispār, pēkšņi kļuva par 23 minūšu spēlētāju un dažas spēles pat sāka pamatā. Cik gatavs bija šādam krasam rāvienam - versijas atšķiras. Līdzīgs stāsts ar Šeļakovu - kopā 13 minūšu sērijā pret Liepāju, vidēji 16 - finālā. Vērtīgs cīņā par atlēkušajām bumbām, noder aizsardzībā, taču kā ierasts - korekcijas ievieš piezīmes. Ņeļubovs - pieteikts četrām spēlēm, izgājis laukumā divās, 16 minūtēs trāpījis vienu no septiņiem metieniem. Mediss - 13 minūtes ceturtā mača sagrāves izskaņā (viens punkts, viena piespēle, četras kļūdas), nepilnas 12 - pārējās piecās spēlēs kopā ņemtās. Laksa, kurš regulārajā sezonā spēlēja 29 minūtes, meta 12 punktus un vāca četras bumbas - vienīgais 6:25 uznāciens tajā pašā 55:93 mačā. Tas nozīmē - trīs statisti, kas aizpilda vietu uz soliņa. Sanāk - četri pilnvērtīgi rezervisti. Ja atceramies, ka Janičenoks izlaida divas spēles, bet Parahovskis - trīs - dažās no spēlēm ierakstām divus starta pieciniekā, tādējādi vēl vairāk saīsinot soliņu un tā devumu.

Paļauties, ka septītajā mačā spēlētāji lidos pa laukumu kaut vai uz adrenalīna un emociju rēķina, protams, var, tomēr sestās spēles pēdējā ceturtdaļa parādīja - komanda var nolūzt arī situācijā, kad tai vairs nav kur atkāpties. Tā vienkārši ir būvēts cilvēka organisms - tas nav robota mehānisms, kas nenogurst un nenolietojas. Tad būs svarīgs katrs spēlētājs, kas gatavs piecām vai desmit minūtēm uz laukuma, un Gunta Endzela komandai tādu ir vairāk. Tas ir viens būtisks faktors "Ventspils" pusē. Vai izšķirošs - to vērtēsim jau rītvakar.