Izraēlā prognozē Latvijas izlases zaudējumu...

Vietējie man klāstīja, ka futbols Izraēlā ir sporta veids numur viens. Arī par spīti tam, ka basketbolā šad tad izdodas patrokšņot Eirolīgā, kamēr futbola klubi pie lielā pīrāga UEFA turnīros netiek. Ja jau futbols ir karalis, biju gaidījis ažiotāžu - taču tā izpaliek. Lidostā mūsu uzbrucēju Māri Verpakovski uzrunāja tikai viens žurnālistu duets ar video kameru. Arī piektdien Latvijas valstsvienības vienīgajā treniņā spēles mājvietā "Bloomfield” sastapu vien dažus izraēliešus. Viens no žurnālistiem Eli Švidlers pavēstīja, ka bukmeikeru prognozes esot par labu mājiniekiem. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo pat Latvijā būtu grūti atrast kādu, kurš par favorīti nosauktu mūsu valstsvienību. Tāda ir Izraēlas komanda - ar to ir jāsamierinās. Taču ne jau vienmēr favorīti uzvar. Tas nozīmē, ka cerība dzīva arī šoreiz. Eli Švidlers precizēja, kas tiekot prognozēta Izraēlas izlases uzvara ar vienu vārtu starpību. Viņš uzskata, ka šis Latvijas valstsvienības modelis esot vājāks par to, kurš 2009. gadā uzveica Izraēlu daudz ietilpīgākajā Ramatganas stadionā, tāpēc bukmeikeru prognozēm esot pamats.

Ja reiz par stadioniem un līdzjutējiem, tad - diezgan smieklīgi, - bet vairāki kolēģi pieminēja kādu niansi. Vakarā notiks Izraēlas nacionālā atlase Eirovīzijas dziesminiekiem, tāpēc tribīnēs varot būt brīvas vietas. Lai neņem ļaunā muzikanti, bet man šāds futbola neapmeklēšanas iemesls tiešām izraisa smaidu. Varbūt tāpēc, ka izlasei vairs netic.

Viens, kuram noteikti vairs netic, ir Izraēlas izlases galvenais treneris Luiss Fernandess. Viņa un žurnālistu attiecības esot teju vai kā izraēliešu un palestīniešu ”draudzība”. Luiss Fernandess neveiksmēs vainojot arī spalvas meistarus, tāpēc nav jābrīnās, ka medijos franču trenerim jau atrasti potenciālie sekotāji. Ja Luiss Fernandess paklups pret Latvijas valstsvienību, darbiņš Izraēlā viņam būs beidzies.

Runājot par sāncenšu sastāvu, šoreiz, manuprāt, ne tik būtiski ir iedziļināties spēlētāju uzvārdos, kuri varētu būt starta sastāvā, kā tajā, kā mājinieki varētu spēlēt. Kolēģi ir diezgan pārliecināti, ka viens no akcentiem būs spēlēt ar trijiem centra pussargiem. Zinot, ka pretī, visticamāk, stāsies divi (Artis Lazdiņš un Maksims Rafaļskis), tas nudien varētu padarīt mūsējiem dzīvi laukumā gaužām grūtu. It kā nekas oriģināls, taču sekas var būt diezgan nepatīkamas. Komanda, kas kontrolē bumbu, vismaz teorētiski ir krietni bīstamāka par to, kas izmisīgi to cenšas atņemt. Ja godīgi, es arī esmu vairāk piekritējs taktiskajai shēmai 4-5-1, jo tas nodrošina vairāk resursa un jaudas vidējā līnijā, kam ir liela ietekme uz spēli kopumā. Protams, viens ir izvēlēties shēmu, pavisam kas cits - panākt, ka tā funkcionē. Varam spēlēt un droši vien spēlēsim 4-4-2, taču var būt tā, ka šobrīd labā formā esošie uzbrucēji Māris Verpakovskis un Artjoms Rudņevs vairāk ir kā skatītāji, jo pie viņiem bumba var nonākt reti. Ja Māris Verpakovskis nāks palīgā pussargiem tikpat daudz kā mačā pret Maltu, aina var uzlaboties.

Eli Švidlers uzskata, ka mums liels zaudējums ir malējā pussarga Aleksandra Cauņas prombūtne savainojuma dēļ: ”Viņš tiešām ir meistarīgs spēlētājs, kura jums ļoti pietrūks.” Man nav ne mazākā iemesla kolēģim nepiekrist. Aleksandrs Cauņa ir spēlētājs, kurš ne tikai ātri skrien ar bumbu un ”dala” skaistas piespēles soda laukumā, bet uz valstsvienības fona izceļas arī ar prasmi pieturēt/kontrolēt bumbu presinga apstākļos. Ne visiem daba devusi tādu bumbas pārvaldīšanas tehniku, prasmi precīzi spēlēt ar ”korpusa” un apspēlēt. Par sitienu ar kreiso kāju nemaz nerunāsim.

Aleksandra Cauņas prombūtne arī ir iemesls, kāpēc Latvijas valstsvienības treneriem īpaši galva bija jālauza par vidējo līniju. Centra pussargu duetam Artis Lazdiņš un Maksims Rafaļskis pašreizējā kandidātu pulkā alternatīvu nav. Krietni sarežģītāka varētu būt malējo pussargu izvēle. Bez prakses ir Andrejs Rubins un Jurijs Žigajevs, bet regulāri spēlē Ivans Lukjanovs un Andrejs Perepļotkins. Taču ne jau statistika klubā izšķir visu. Andrejs Rubins atzina, ka jūtas daudz labāk un fiziski gatavāks nekā pirms iepriekšējām spēlēm ciklā, tāpēc esmu diezgan drošs, ka kreiso malu uzticēs tieši viņam.

Kuru no pārējiem trijiem pretendentiem likt labajā malā? Jurijs Žigajevs ir patālu no optimālās kondīcijas, lai arī pēc ceļgala savainojuma sadziedēšanas Polijā aizvadījis dažas spēles dublieros. Perepļotkins it kā ir labā formā, taču diezgan paredzams. Šoreiz ir sajūta, ka treneri dos priekšroku trešajam variantam - nominālajam uzbrucējam Ivanam Lukjanovam, kurš treniņos apliecināja labas piespēlētāja dotības. Ivans Lukjanovs gan neslēpa, ka arī nav optimālā formā, taču viņa tehniskais arsenāls un regulārā prakse Polijas ekstralīgā norāda uz kvalitāti, kas varētu noderēt. Klubā viņš daudz darbojies malējā uzbrucēja pozīcijā, tāpēc malējā pussarga ampluā arī nevajadzētu būt nekam bezgala svešam.

Arī 32 gadus vecais Andrejs Rubins, kurš drīz varēs justies kā veterāns atjauninātajā izlases modelī, norādīja uz vērtīgajām svaigajām asinīm komandā, kā pirmo piesaucot tieši Ivanu Lukjanovu: ”Valstsvienībā ienāk talantīgi un perspektīvi puiši.”

Ja Ivans Lukjanovs būs vienpadsmitniekā, viņam tā būs debija starta sastāvā. 24 gadus vecajam daugavpilietim izlasē pagaidām ir tikai viena spēle... Manuprāt, no tā gan nevajadzētu baidīties, jo valstsvienībā jāspēlē meistarīgākajiem - tiem, kuri var dot lielāko labumu. Domāju, ka Ivans Lukjanovs šobrīd ir viens no tiem.

Mana starta sastāva prognoze mačā ar Izraēlu ir šāda: Andris Vaņins, Ritus Krjauklis, Deniss Ivanovs, Kaspars Gorkšs, Deniss Kačanovs, Ivans Lukjanovs, Maksims Rafaļskis, Artis Lazdiņš, Andrejs Rubins, Māris Verpakovskis, Artjoms Rudņevs.