Rihards Kuksiks. Cik labs viņš ir?

Atbildot uz virsrakstā ietverto jautājumu, var teikt, ka pašreiz tam nav pilnīgi nekādas nozīmes, jo, pirmkārt, Eiropas čempionāta finālturnīrā šogad Latvijas izlase nevar iekļūt pat pie visfantastiskākajiem rezultātiem. Otrkārt, pat, ja viņš mestu divdesmit punktus spēlē, nez vai tas daudz palīdzētu šai Latvijas valstsvienībai pievarēt Izraēlu, Melnkalni, Itāliju (viesos) un varbūt arī Somiju pēdējā spēlē. Pat NBA personīgajam sniegumam laukumā nav lielas nozīmes, ja komandai neizdodas uzvarēt izšķirošās spēles – salīdziniet kaut vai Maiklu Džordanu un Čārlzu Bārkliju (vai Alenu Aiversonu). Pirmais no viņiem samierinājās ar to, ka var arī nebūt individuāli labākais, savukārt abu pārējo meistarība un popularitāte nenoveda pie komandas panākumiem – uzvaras izslēgšanas spēļu finālā.

Vakardienas spēlē laikam vairāk taisnības būs tiem, kuri teiks, ka Kuksiks nav spējīgs mest, ja viņu cītīgi krampē aizsardzībā. Atskatīsimies. Veiksmīgajā spēles sākumā pret Izraēlu lieli nopelni arī Rihardam. No 13 komandas pirmajiem punktiem septiņi Kuksikam, seši – vakardienas spēles „zvaigznei” Latvijas komandas rindās Andrejam Šeļakovam. Rezultāts – 13:5. Punktus Rihards guvis gan ar trīspunktnieku, zibenīgi izmantojot aizsarga nelielu attālināšanos, gan ar caurgājienu, gan triecot bumbu no augšas ātrajā uzbrukumā. Vēl šajā spēles nogrieznī bija arī laba piespēle Šeļakovam, kurš guva grozu ar sodu. Tas no sērijas, kādu mēs basketbolistu gribam redzēt un kādu viņš sevi grib redzēt pats.

Otrā sērija – nebūt ne netveramas piespēles nenoķeršana uz trīspunktu līnijas, laba cīņa aizsardzībā pret NBA pulveri ostījušo Kaspi, kurš tomēr iemeta sarežģītu metienu pāri mūsu basketbolistam, kļūda piespēlē uz stūri Dairim Bertānam, nesekmīgs trīspunktu metiens, atņemta bumba driblā, laužoties biežņā pret vismaz diviem pretiniekiem, divas piezīmes īsā laika sprīdī trešās ceturtdaļas vidū (netiekot līdzi sava sedzamā pirmajai kustībai un glābjot komandu no punktu zaudējuma Izraēlas ātrajā uzbrukumā), pēdējā minūtē garām aizmests trīspunktnieks. Lielākoties viss ne tā, kā gribētos. Kam taisnība – tiem kas redz Rihardā briljantu vai tiem, kas vēro kārtējā Latvijas basketbola talanta cerību nepiepildīšanos? Mēģināsim salikt pa plauktiņiem.

Pirmkārt, viņam ir tikai 22 gadi (pieņemu iebildumus, ka, piemēram, spāņu brīnumbērnam Rikijam Rubio knapi apritēja septiņpadsmit, kad viņu sāka raut gabalos dažāda kalibra, pat visaugstākās klases, klubi, tomēr tas ir izņēmums). No otras puses tam pašam vakardienas pretiniekam laukumā Sakramento „karalim” Omri Kaspi arī ir 22 gadi.

Otrkārt, paņemt pretinieku uz izbrīna var reizi, divas, trīs. Pēc tam veiksminieku sāks vaktēt ar dubultu apņēmību. Ne tikai Izraēla pieskatīja Rihardu ar dubultu uzmanību (pirmajā spēlē viesos 24 punkti, vakar – 7). Savā pirmajā sezonā aiz okeāna – Arizonas Valsts universitātē (AVU) – pēc pieticīgā sezonas sākuma, kad spēles laiks visbiežāk bija ar vienu ciparu rakstāms, kas pirmgadniekiem, ja vien neesi Lebrons Džeimss, ir normāla parādība, pēdējās 15 spēlēs viņš laukumā bija vismaz 16 minūtes (arī 36). Divās spēlēs izdevās gūt 15 punktus. Kāpēc? Viens no iemesliem ir uzteicams trīspunktu metiens – 36 no 98 izmestā atrada vietu grozā (36,7%), nopelnot tiesības nākamo sezonu sākt vienības pamatsastāvā (un tā visu sezonu). Savā otrajā sezonā viņš komandas līderu, vēlāko NBA spēlētāju Džeimsa Hardena un Džefa Pendergrafa nosacītā aizsegā (pretinieku komandas aizsargiem koncentrējoties uz abiem tobrīd potenciālajiem NBA spēlētājiem) sarīkoja īstu uguņošanu, divās no spēlēm iemetot pa sešiem trīnīšiem (11 un 13 mēģinājumos), - 93 no 210 trīspunktu metieniem atrada ceļu grozā (44,2%!), tālo metienu procentam pārsniedzot divpunktnieku (43,9%)! Rekords (20 punktu) tika sasniegts sezonas pēdējā spēlē pret Sirakūzām, vēl divās spēlēs metot pa 18, un divās – pa 17 punktiem. Kuksika vietu komandā apliecināja arī spēles laiks – vidēji 33,1 minūte laukumā, bet četras reizes – vismaz 40 minūtes (arī viena ar 45 minūtēm).

Vieglprātīga būtu tā komanda, kura šādam snaiperim neveltītu pienācīgu uzmanību. Veltīja, turklāt pēc abu līderu došanās uz NBA tieši Kuksikam nācās uzņemties līdera lomu. Tas nozīmēja pastiprinātu uzmanību no pretinieku puses „uzbrukuma no slēpņa” vietā. Trīspunktnieku procents trešajā sezonā pasliktinājās – 81/211 (38,4%), toties uzlabojās divpunktniekiem – 53/96 (55,2%) un soda metienos tika sasniegta lielmeistara norma – 49/56 (87,5%). Visvairāk apbēdināta noteikti bija Santabarbaras Kalifornijas Universitātes komanda, kuras grozā 2009. gada 21. decembrī sakrita 8 no 16 Riharda trīspunktu metieniem, un Dienvidfloridas Universitāte (7/13)... Par spīti tam, ka viņu uzmanīja, „personiskais rekords” NCAA pieauga līdz 27 gūtiem punktiem (divreiz), vēl četrreiz pārvarot 20 gūto punktu atzīmi.

Treškārt, punktu gūšana ir pierasta lieta Kuksikam jau, var teikt, no bērnu dienām. Eiropas U-16 čempionātā (2006. gadā) vidēji spēlē 13,8 punkti, divus gadus vēlāk U-18 meistarsacīkstēs – 19,8, vēl pēc gada U-20 forumā, spēlējot pret gadu vecākiem pretiniekiem, - 16,5, bet 2008. gadā – 10,4 punkti. Talants un metiens ir, varēšana – arī. Arī pašlaik, atgādināšu, 22 gadu vecumā septītais vecākais vakardienas spēles dalībnieks Latvijas izlasē jau uzņēmies komandas galvenās „punktu gūšanas mašīnas” pienākumus – pēc 7 spēlēm vidēji 13,7 punkti. Var teikt, ka viņš kopā ar 20 gadus veco saspēles vadītāju Jāni Strēlnieku un epizodiski rīt 25 dzimšanas dienu svinošo Kasparu Bērziņu ir uzņēmies līderu lomu šajā izlases modelī.

Ceturtkārt, Rihards nenodarbojas tikai ar mešanu. Vairākas reizes, pat vakardienas spēlē, esam varējuši pārliecināties, ka arī viņa dribls un caurgājiens nav zemē metams. Tas ir pārliecinošs, nevis bikls mēģinājums uzlauzt pretinieku aizsardzības rindas. Viņš nekautrējas arī no darba zem groziem – pret Itāliju 7 atlēkušās bumbas, bet NCAA iepriekšējās sezonas beigās pret Losandželosas Kalifornijas Universitāti – pat desmit. Reti kļūdās, dod lieliskas piespēles, varbūt vienīgi metienu bloķēšanas kursus nav apmeklējis, bet nevar jau gribēt par daudz no viena spēlētāja.

Piektkārt, kā trīspunktu metienu speciālistam viņam ir noveicies ar treneriem. Arizonas Valsts universitātē Herbs Sendeks (starp citu, pagājušās sezonas konferences labākā trenera titula īpašnieks) atbalsta šo nodarbi. Arī komandas biedrs Tajs Ebots par biežu un precīzu „tālo” mešanu tiek tikai slavēts. Latvijas izlases sakarā varētu pat iztikt bez komentāriem – kuram citam no potenciālajiem galvenajiem treneriem kā „zelta rokai” Ainaram Bagatskim šis spēles elements varētu būt vēl tuvāks, saprotams un atbalstāms? Un, ja puisis (Kuksiks) atnāk uz „jauno gurķu” vienību un pieber pretinieku grozu (7 reizes pret Izraēlu pirmajā mačā) pilnāku, kā tas jelkad izdevies pašam Bagijam, Uvim Helmanim un jebkuram citam Latvijas izlases snaiperim karmīnsarkanajā formā, jautājums, ar ko jānodarbojas Rihardam laukumā, atkrīt pats no sevis. Turklāt tieši Bagatskis vislabāk zina, kā jāuzliek blociņi (kā tas savulaik darīts, kad komanda strādāja, lai pie brīva metiena tiktu pats Ainars), lai snaiperis varētu iedarbināt „smago artilēriju”.

Sestkārt, līdera loma noved pie vēlēšanās darīt vairāk, kā ir spēkos, un kļūdām. Individuāli spēlējošu Kuksiku bieži redzēt nevar, bet arī šajā spēles komponentā viņam ir rezerves (nedomāju trīspunktu metienus uzbrukuma pēdējās sekundēs).

Septītkārt, par Kuksiku neviens nesaka, ka viņš nevar neko izdarīt pret spēcīgiem pretiniekiem. Gluži otrādi, NCAA čempionātā tieši līgas varenajiem jābīstas „norauties” no viņa rokas. Tā, piemēram, 2008./9. gada sezonā spēlēs pret vēlākajām NCAA labāko 64 komandu turnīra dalībniecēm 16 spēlēs viņa trīspunktu metienu procents bija gandrīz tāds pats kā sezonas vidējais (42%), bet AVU uzvarēja 10 no tām. Pēdējās divās sezonās Kuksiks ir metis ar 45,1% precizitāti (23 no 51) pret komandām, kuras tobrīd atradās 25 vadošo skaitā valstī. Līdera cienīgs sniegums. Pēdējo divu gadu laikā spēlēs NCAA, kas beigušās ar 2 un mazāk punktu starpību, Rihards iespējis 22 no 47 trīspunktniekiem (46,8%).

Astotkārt, pēc puslīdz sakarīga snieguma vairāki basketbolisti Latvijā sākti pieskaitīt pie potenciālajiem NBA drafta dalībniekiem. Atcerēsimies kaut vai andri Biedriņu, Raiti Grafu, Kasparu Kambalu, Valteru jaunāko, Ronaldu Zaķi... Arī Kuksika sakarā šādas cerības nav nekāda apgrēcība. Eiropas līmenī viņš sevi tagad ir parādījis, un pēc gada, kad būs beigta spēlēšana AVU, viņu noteikti atcerēsies. Vai varam cerēt uz ko vairāk, būs atkarīgs no viņa spēles šosezon NCAA čempionātā, no tā, vai izdosies iekļūt labāko 64 komandu skaitā un cik tālu izdosies tikt šajā turnīrā, kā arī no personiskā snieguma laukumā.

Devītkārt, aizsardzība. Reizēm gadās iekrist uz pirmo soli vai māņu kustībām, bet pieklājīgā pretošanās uzbrucējiem, nekautrēšanās ar soda palīdzību labot savas kļūdas un vēlēšanās neļaut pretiniekam gūt divus vieglus punktus nav maz.

Desmitkārt, Rihards ir kļuvis krietni atlētiskāks, salīdzinot ar to tievo jaunieti, kāds viņš bija vēl pirms gadiem 3-5.

Iespējams, ka tas nekas nav, ja viņš ir vienas no vājākajām A grupas komandām līderis gūto punktu ziņā, tomēr viņš ir uz šo brīdi rezultatīvākais no visiem Latvijā, kas gribēja un varēja piedalīties šajā kvalifikācijas turnīrā. Varbūt Kuksiks nav pats ātrākais un krampīgākais aizsardzībā (kaut arī šī basketbola sadaļa viņam padodas labi), toties viņš ir 2. vietā starp visiem kvalifikācijas turnīra trīspunktu metienu realizētājiem (vidēji 3 spēlē) un septītais starp trīnīšu metējiem trāpīguma ziņā (52,6%). Tas, ka procents divpunktu metieniem ir zemāks par procentu trīspunktniekiem, liek aizdomāties, kā arī atrast veidu treneriem, kā viņu izmantot maksimāli lietderīgi. Ir arī traumas (tfu, tfu, tfu), kuru dēļ Rihards valkā ceļa sargu. 2008./9. gada sezonā viņš bija astotais precīzākais trīspunktnieku metējs visā NCAA, bet pagājušajā sezonā no šīm pozīcijām atkāpās. Ja izdosies ne tikai spēlēt līdera lomu, bet arī uzlabot statistiskos rādītājus, uz ko amerikāņi ir kā traki, var pat sākt raudzīties NBA drafta virzienā. Ar 210 precīziem trīspunktniekiem Kuksiks ir piektais AVU visu laiku labāko sarakstā, kaut arī līdz pirmajā vietā esošajam Stīvenam Smitam ar 323 trāpījumiem nez vai izdosies pakāpties. Savā konferencē (PAC-10) pagājušajā sezonā viņš bija ceturtajā vietā pēc iemesto trīnīšu daudzuma (2,5 spēlē), bet no tiem, kas šogad vēl spēlēs, pat otrais aiz Džeremija Grīna no Stenfordas (2,9).

Pat, ja Kuksiku daba basketbola laukumā būtu ierobežojusi tikai ar precīziem trīspunktniekiem, arī tas ir daudz, un viņu gaida karjera vismaz Eiropas vidusmēra klubos. Vai kāds šodien vēl atceras tādu 1,90 metrus garo balto amerikāni Maiku Penbertiju? Atgādināšu. Pēc veiksmīgas karjeras augstskolu sportā, labojot neskaitāmus Tā Kunga koledžas Santaklaritā (Kalifornija) basketbola rekordus, NBA nedraftētais basketbolists 2 sezonas 2(000.-2002.) spēlēja Losandželosas „Lakers”, kur tika 56 spēlēs vidēji tiekot pie 4,9 punktiem, kļuva pat par NBA čempionu, 2000./1. gada sezonā realizējot 55 no 139 trīspunktu metieniem (39,6%). Kāds sakars ar Latvijas basketbolistu Kuksiku? Atceraties, ka 2005./6. gada sezonā ULEB kausa izcīņā „Ventspils” spēlēja pret Berlīnes ALBA vienību? Ventspilī, kad mājinieki uzvarēja ar 88:78, Penbertijs no 8 izmestajiem trīspunktniekiem trāpīja piecus (kopā 27 punkti), bet Berlīnē ar tādu pašu precizitāti metienos aiz trīspunktu līnijas (19 punktu) noraka ventspilnieku cerības uz uzvaru (78:91). Un vai atceraties, kā komanda strādāja, lai Maiks tiktu pie brīva metiena? Aizsardzībā viņš bija pavājš, bet trīspunktu metienos – lielmeistars. Rihardam Kuksikam arī ir šūpulī ielikts snaipera talants, un, ja Latvijas izlasē vairāk viņam izrūmētu brīvus metienus, nevis bieži liktu trešā numura spēlētājam pašam ar driblu pie tādiem tikt, pretinieku komandām viņš murgos rādītos vēl biežāk. It sevišķi šajā uz uzbrukumu tendētajā Latvijas modelī.

Kuksiks var spēlēt arī NBA, bet brīvu vietu tur ir maz. Toties gribas cerēt, ka vismaz uz 10 gadiem Latvijas izlase ir ieguvusi snaiperi, ar kuru rēķināsies katrs tās pretinieks. Arī līderi pie izlases sliekšņa kāšos nerindojas. Daudz ko izšķirs arī veiksme, īstā vieta, īstais laiks, taču atcerēsimies – basketbolistam ļoti nepatīk zaudēt, un viņa elks basketbolā ir Maikls Džordans.