Glābiet Latviju, vuvuzeļi nāk!

Man ļoti patīk mazi, smuki puisīši. Vienmēr patikuši, tikai ne pirmdienas vakarā Arēnā Rīga. Jo tad dažiem maziem, smukiem puisīšiem rociņās bija oranžās mērkaķu taures. Kļuvu par lielo, riebīgo onkuli, kurš patrieca mazos mērkaķīšus ar vārdiem šādiem: „Ja jūs te sāksiet pūst, tad jūs tūdaļ pat aizdeportēs uz Dienvidāfriku, kur izmočīs par nēģeriem!”
Tovakar baisie draudi it kā līdzēja. Atsaknēja tikai pa kādam biklam iepīkstienam, nevis tā smadzenes un intelektu sagraujošā nepārtrauktā, visur iekļūstošā dūkoņa, kādu dzirdējām nesenējā futbolā. Tomēr tāpēc nekļūsim vis optimisti un necerēsim, ka vuvuzeļu sērga Latvijā pieveikta. Jo turpat tribīnēs dažs labs it kā cienīgs onka aizņēmās no puisīša viņa afrikāņu tauri, un ar aizrautību vaigos krietni pamēģināja: kā šī eksotika skan? Spiedza itin vareni, prātu modīgi reibinoši. Tāpēc nebrīnīsimies, ka varbūt aizparīt sabiedrība ar ļoti ierobežotu atbildību „Tup & Turies” jau būs saražojusi pirmo partiju oranžo skaņubriesmu, lai tirgotu tās pie visām latvju zemes sporta arēnām un pat bērnudārzu sporta stūrīšiem.

Bet tagad parunāsim bez aizspriedumiem – kā vīri; aci pret aci, zobu pret zobu. Kādas man bija tiesības uzbraukt maziem, nevainīgiem bērniem? Mēs dzīvojam brīvā valstī, demokrātiski iekārtotā, kurā katrs pūš tādā taurē un tik ilgi, kā grib. Tikai... mēs arīdzan joprojām smilkstēdami skatāmies mutē rietumu paraugiem. Tad, lūk: kāds Anglijas futbola klubs (šķiet, „Manchester City”) jau labu brīdi kā paspējis oficiāli un pilnīgi aizliegt vuvuzeļu pūšanu savā stadionā. Runas vīriem ir spēks rokā – ko tie nolems, tā arī būs! Vai arī Latvijā?

Jo še nav runa par viena (divu, trīspadsmit) atsevišķa cilvēka muļķīgām kaprīzēm vai rasu naidu pret nēģeru tautas pēdējiem sasniegumiem. Mēs jau vēl uz savas ādas neesam nobaudījuši, kāds īsti ir tas milzīgais, nepārtraukti dūcošais un tracinošais bišu strops, kādu rada desmitiem tūkstošu piepūstu vaigu. Televīzijā tā bija vārga, kaut latviešu skatītājam traucējoša atblāzma kaut kur fonā. Atceramies, kā par stulbinošo dūkoņu sūdzējās elementāri sarunāties nespējošie spēlētāji un treneri, nepieminot nemaz par tiem retajiem (tomēr mūsdienās vērā ņemamajiem) invalīdiem ar dzirdes aparātiņiem. Nudien: atbrīvojiet mani no vuvuzeļiem (tauru pūtējiem), bet ar saviem pretiniekiem es pats tikšu galā!

Ja vēl nepiekrītiet, tad izdariet, lūdzu, ekskrementu. Nevajag nemaz meklēt rokā to oranžo vuvuzeli, pietiks ar mūs pašu pieticīgo svilpaunieku, kuram gaisietilpība —līdz ar to pūtēja pieliktais vaigu un plaušu spēka patēriņš – krietni mazāka, nekā afrikāņu produktam. Papūtiet, tātad, svilpaunieku viena basketbola vai viena hokeja mača pilnā garumā! Uz galvošanu: ja pa tam lāgam nebūsiet paģībis, tad smagas galvassāpes garantētas daudz ilgākam, nekā spēles laikam. Un tas vēl nav viss. Ja kāds man teiks, ka pūzdams viņš vienlaik arī sapratis, kas īsti laukumā notiek, kādas brīnišķas kombinācijas izrisinājuši sportisti, tad es pirmais tādam kā saltam melim metīšu ar akmentiņu.

Citu secinājumu vīru vidū nevaru izdarīt: tāda vuvuzeļu pūšana ir pilnīgs stulbums no visiem viedokļiem, augstumā un dziļumā. Atliek retoriski pavaicāt: vai tad latvju sporta līdzjutējs (ne jau fanātiķis) ir tādu sodu pelnījis?

Jo, kā zināms, latviešu sporta draugu, līdzjutēju pulki ir tie paši labākie pasaulē. Nav nepieciešams še detaļās atgādināt par hokeja līdzjutēju patiesi lielisko veikumu, kura pieredzi pētīt un kaut vai nieku no tās aizgūt tagad pie mums brauc no tuviem un tāliem Krievijas pagastiem. Tā patiesi ir virsotne, kāda nekad agrāk nav bijusi ne sasniedzama, nedz pat saskatāma. Turklāt ne jau kā obligāts pasākums, bet viss pašu ērtībai un labai hokeja līdzjušanai. (Tādu notikumu labi domāta sarīkošana „no augšas” tomēr ir lemta neveiksmei: kā notika ar VEF līdzjutēju klubu pašā brīvestības sākumā.) Tajā ir viss: no aizrautīgas bungošanas līdz pašizdotam kvalitatīvam žurnālītim. Ikviens reklāmklips liecina par patiesi labu gaumi – vienlaikus ar sportisko azartu, intrigu.
Tiesa, lai pārlieku neuzpūstos, varam atcerēties arī diametrāli pretēju piemēru: reklāmas kampaņu skandalozajai pērngada basketbola izlasei. Kronis visiem pārspīlējumiem un plātībai bija vadošais sauklis: „Tagad vai nekad!” Kurš pieklājīgs cilvēks tad lielīsies: tagad! Un tāpēc saprotams, ka iznāca trekns: nekad! Un tagad jāsāk celt no jauna – krāsmatās. Uzmanīgi un piesardzīgi, arī no līdzjutēju puses.

Vispār sporta sacensību līdzjutēju saliedētu, kopīgu rīcību runas koros, šķiet, esam Latvijā aizsākuši pēc 1928. gada olimpiskajām spēlēm Amsterdamā, kur sporta žurnālists Adolfs Plūms bija nolūkojis amerikāņus, pēc kuriem rakstīja:
„Amerikāņu gavilēs valdīja bezbēdība: „Ra – Ra – Ra –U – S –A – me – ri – ca” skan sauciens vaļīgi un jautri. Ir daudz dažādu teicienu, ko saka chorī. Uzstājas pat diriģenti, īsti savas lietas pratēji, kas žigli noturēja klusu mēģinājumu, un tad dimdoši teica jaunu sakāmo. Arī citas nācijas bija cītīgas bija c’tīgas savu tautiešu mudinātājas un panākumu apsveicējas.”
Ar ko gan mēs, latvieši, lai būtu sliktāki par „citām nācijām”?

Bet tas jau ir sen pagājušu dienu stāsts. Nupat pienācis laiks atrisināt pretrunu: pūst vai nepūst?