Godīgi. Saulīte bez zobiem...

Kanādā mūsu hokejistiem juta līdzi šo sajūtu visās nozīmēs – gan tāpēc, ka mēs jau no paša turnīra sākuma ķepurojāmies pa savu zonu kā iztramdītas pīles uz pirmā ledus, gan arī tāpēc, kā pēdējo divu mēnešu laikā vietējiem vārds „Latvija” hokeja sakarā tomēr nozīmēja „vāju komandu”. Neaizmirsīsim mūsu juniorus, kas arī šajā noskaņā ieguldīja savu artavu... Domājiet, kanādieši iedziļinās, ka vajag mazliet arī šo spēli pieprast, lai nokļūtu starp divpadsmit pasaules labākajām komandām? Varu derēt, ka liela daļa no viņiem pat nezina, ka pasaulē hokeju spēlē vairāk par tām divpadsmit valstīm, kas bija uz Vankūveras ledus. Tieši tāpēc bija svarīgi vismaz vienā mačā parādīt, ka mūs nevar tā vienkārši mīcīt pa laukumu, kā mīklu abrā...
Pacietība pietrūka mūsējiem visa turnīra laikā un loģiski, ka tās nepietika arī tām pēdējām desmit minūtēm, kad viens metiens varēja šodien Čehijā ievadīt nacionālo sēru dienu. Mēs atspēlējāmies – par to prieks, par to ir lepnums, jo tā bija spēle, ko mēs neuzdāvinājām vai neatdevām. Pretiniekam pašam vajadzēja nākt un ņemt. Arī svīst...Zaudējums pagarinājumā ir maza bēda, jo, kas gan mēs esam, ka varam pretendēt uz kaut ko vairāk? Ne šajā turnīrā un ar šādu spēli. Tieši tik daudz arī vajadzēja, lai nacionālā pašapziņa hokeja sakarā atgrieztos savos iepriekšējos izmēros. Vairāk nē. Iztēlojaties: mēs uzvaram čehus un nākošajā spēlē atraujamies pa muti ar 0:6... Tagad visi dzīvi. Arī Znaroks.

Par treneri. Vai atceraties, kā viņš pirms turnīra tika gānīts par sastāva izvēli. Skaidrs, ka Oļegs varēja izlasē paņemt dažus citus, taču – kurš tagad pēc Vankūveras to pieprasīs? Vai jums ir pārliecība, ka Kulda un Ivanāns būtu pārveidojuši šīs komandas vaibstus, vai vismaz grimases? Kurš tagad ir gatavs mest ar akmeni Sotniekam, kas „noteikti nebija pelnījis spēlēt olimpiādē”? Tajā pašā laikā atzīsim – arī Znaroks vēl mācās. Kā izrādījās, pārejot uz spēli ar trīs aizsargu pāriem, mēs aizsardzībā spējam notvert mums labvēlīgāku ritmu. Bet – tas nāca kopā nevis ar didaktiskām atziņām un tālredzīgu stratēģiju, bet piespiedu kārtā, kad savainojumu guva Galviņš. Visās spēlēs mēs zaudējām pirmās trešdaļas, turklāt – pārliecinoši. Praktiski, arī otrajā mačā pret čehiem nebija savādāk – ja vien neskaita to, ka 0:3 vietā tagad bija 0:2. To, ka rezultātu visticamāk samazināsim vai izlīdzināsim, varēja paredzēt, jo arī pirms mača bija skaidrs, ka čehi uz spēles beigām domās par gaitas noturēšanu, nevis mūsu apspēlēšanu. To viņi darīja iepriekš. Tas viņiem gandrīz maksāja biļetes mājup...

Ļoti uzskatāmi bija redzams, ka uz meistarīgo un ātro pretinieku fona, tieši aizsardzība Latvijas izlasei bija... visstabilākā. Skan dīvaini par komandu, kas vidēji mačā zaudē vairāk kā piecus vārtus? Runa ir par aizsargu darbībām un pieņemtajiem lēmumiem. Runa nav par komandas spēli aizsardzībā, jo tur jāspēlē visiem. Diemžēl mūsu uzbrucēju kvalitātes šajā sakarā ir ļoti šķidras, ko nosaka, pirmkārt, katastrofālās centru darbības laukumā. Jānis, Herberts, Aleksejs, Armands – kurš no viņiem šajā turnīrā vilka savas maiņas vezumu? Visi. Tikai ar atkāpi – ne kā centra uzbrucēji, kas praktiski nosaka laukumā dienas kārtību. Vai mēs to viņiem varam pārmest? Nē, jo labāku jau nav. Tam pašam Vasiļjevam vispār vajadzētu spēlēt malā, bet – jālāpās, jo nav izvēles. Uzbrukumā pārliecināja vecais Ankipāns un jaunais Meija – izskatījās, ka viņi no tā sauktā snaiperu gala uz ledus vismazāk paniko, kas šādā kompānijā jau vien ir uzteicami. Ko citi? Fragmentāri kaut kā mēģina ledu pieradināt, taču pretspēlētāju ātrums un nūjas darbība šos centienus sagrāva. Kāpēc Karsums nespēlē NHL, bet viņa vienaudzis čehs Krejci tur ir – atbildi sniedza mača pagarinājums. Bet pirms pāris gadiem hokeja apskatnieki uzskatīja, ka čehs nākotnē šņorēs latvietim slidzābakus...

Ja būtu jānosauc turnīra trīs labākie mūsu komandā, tad šo rindu autors izvēlas Pujacu, Vasiļjevu un Bārtuli. Turpat blakus vajadzētu iebakstīt Skrastiņu, Reķi, Krišjāni Rēdlihu. Kāpēc tur nav vārtsargs Masaļskis? Tāpēc, ka viņš Vankūverā bija labs, bet – ne izcils. Tāpat kā pirms četriem gadiem, arī šoreiz olimpiādē paliekam divpadsmitie. Varētu pasvītrot vārdu – pēdējie – taču šoreiz to nedarīsim. Latvija varēja sagādāt šajā turnīrā pirmo lielo pārsteigumu, taču mums pietrūka meistarības. Ja tās nav, tad izrādās, arī ar veiksmi nav tā pa īstam ko iesākt. Paldies hokejistiem vismaz par vienu olimpisko saullēktu, lai arī saulīte šorīt bija bez zobiem...