Miņins: "Negribu mānīt cilvēkus..."

- Kā tu skaidro slovāku presē lasāmos Milana Jagnešaka stāstus par to, ka jau kopš vasaras esi teju viņa treneris - gatavo plānus, konsultē, palīdzēsi maču laikā? Visbeidzot - vēlies pārstāvēt Slovākiju.
- Jagnešaku konsultēju Vankūverā, kamēr pats biju slims - to tad mēs varam saukt par sadarbību. Pēc tam viņš painteresējās, kā mēs trenējamies, ko viņam arī pastāstīju. To viņš savukārt uztvēris kā kaut kādus treniņu plānus... Jā, vasarā es biju aizbraucis uz Slovākiju atpūsties, mēs satikāmies, stāstīju par mūsu nesaskaņām ar Prūsi un sarunas laikā izmetu frāzi, ka varētu arī aiziet no bobsleja - ja konflikts tiešām izvērtīsies tik liels. Izteicu to kā varbūtību, bet viņš ierakstīja presē - kā iespēju, ka es varbūt būšu treneris vai konsultēšu. Taču tas nebija domāts tā. Kad uzzināju par rakstiņu, piezvanīju viņam, un viņš man visu iztulkoja. Tur nebija nekas par notikušu faktu, tikai par varbūtību. Runa jau bija tikai par konsultēšanu. Ja par septembra interviju - tur ir atkal nākamais stāsts. Tobrīd federācija mums pateica, ka, iespējams, nebūs naudas Pasaules kausiem. Mēs ar Jagnešaku vienkārši esam čomi, regulāri sazvanāmies, un viņa reakcija bija: "Nāc uz Slovākiju! Ja jau jums tur cilvēki nemāk atrast naudu elites braucējiem..." Un es arī joka pēc pateicu: nu, jā - varētu jau arī braukt... Taču ne reizi no manas puses nav bijis nekas nopietns.

- Taču presē viņš to ir pasniedzis pavisam nopietni, bez humora. Un ne jau tikai vienā publikācijā.
- Jāsaprot, ka Slovākijā bobslejs nav diezko populārs un, ja cilvēks to grib uzturēt, jātaisa visādi PR gājieni. Un es viņu saprotu: tiklīdz parādās kāda iespēja vai izskan kāda vēlme, viņš uzreiz ķeras pie tā salmiņa! Arī viņiem tās naudas nav tik daudz, jācenšas uzturēt par sevi interese. Lai vai kā, mūsu čomiskās attiecības turpinājās un es viņam izstāstīju, kas pie mums notiek tagad. Godīgi pateicu, ka man vairs nav motivācijas kaut kam gatavoties - to negāciju vienas sezonas laikā tomēr sakrita par daudz. Biju nomērķējis uz Vankūveru un gribēju pierādīt, ka varu tur pacīnīties par medaļām. Kad viss pajuka, motivācija kaut kā sabruka. Ja godīgi, olimpiāde bija vienīgais, kas mani tobrīd vēl motivēja... Sazvanījāmies, viņš man novēlēju laimīgu Jauno gadu, un es arī pateicu - ka nekas īpaši labs tajā jaunajā gadā te nebriest.

- Zinot, kāda situācija ir Latvijā, un zinot, kas sagaida Slovākijā - pastāv reāla iespēja, ka tu varētu pārstāvēt šo valsti un braukt zem tās karoga?
- Federācijā arī godīgi pateicu - motivācijas man vairs nav, un man ir grūti sastrādāties ar Sandi. Ne jau viņš viens vainīgs, abi esam spītīgi. Taču es kā sportists gribu saudzēt savu veselību - ne tā, ka neko nedarīt, taču tā, lai sezonā varētu normāli startēt. Viņam ir cits domu gājiens. Mazliet apjuku arī par federācijas mērķiem - atstāt tagadni "pie ratiem" un strādāt ar jaunajiem. Runāju ar večiem, arī viņi bija šokā, taču īpaši neprotestēja, sak - kā izlems, tā izlems, ko tad mēs tur jauksimies. Es varbūt pēc dabas vairāk buntotājs - sāku lekt acīs. (Smejas.) Vienkārši apzinos, ka sportista mūžs ir īss, un nevar tā spēlēties ar sezonu, kurā varējām cīnīties par labām vietām. Tas arī viss. Tad viņam (Jagnešakam - I.J.) pateicu, ka šobrīd man nav kur likties - kaut kādu peļņas avotu vajag. Sapratu, ka ar tiem ienākumiem, kas man ir no Iekšlietu ministrijas, nepavilkšu - tāpat ir kredītsaistības, tāpat ikdienas izdevumi. Tad tā arī pateicu: varbūt vari mani pieņemt? Pirms tam meklēju iespējas arī citur, apzvanīju gandrīz visu bobsleja saimi, lai meklētu iespējas līdz sezonas beigām pastrādāt. Vienīgā, kas bija gatava mani pussezonā pieņemt, izrādījās Slovākijas komanda. Līdz ar to runājām ne tikai par šo sezonu, bet arī nākotnes plāniem. Ja nevaru sastrādāties Latvijā, tad man atliek atvainoties visiem līdzjutējiem un faniem - es negribu mānīt cilvēkus, un, ja man motivācijas un strādātprieka vairs nav - tā jāmeklē kaut kur citur. Jāpabrauc vēl vismaz prieka pēc - ja tāda iespēja vēl pastāv. Ja man tādu variantu piedāvās, kāpēc gan to neizmantot? Negribu bojāt Sanda nākotnes plānus un visu laiku lēkt uz ecešām. Redz, Edgars [Maskalāns] parādīja, ka nemaz tik traki nav - var iztikt arī bez manis. Tas ir tikai laika jautājums, un viss būs kārtībā.

- Tikšanās ar Ekmani, Prūsi un bijušajiem komandas biedriem paliek spēkā?
- Šobrīd esmu ceļā, jau gandrīz pie Šveices robežas. Tā ka drīz tiksimies. Godīgi pasaku, ka negribu sevi tā uzreiz apstādināt kā sportists - man ir tikai 30. Diemžēl, šis nav futbols, kur gadījumā, ja rodas šādas nesaskaņas, vienkārši var nomainīt komandu. Vai nestartēt Latvijas izlasē, bet tikai klubā. Diemžēl. Bobslejs man ir pie sirds, un tā vienkārši pielikt tam punktu negribas. Ceru, ka šķēršļi tam netiks likti. Uz šo tikšanos Šveicē nebraucu ar iemeslu meklēt vainīgos. Gana daudz jau izrunāts, arī netīrā veļa publiski pamazgāta - arī no manas puses. Izbļaustījāmies un miers. Vēlreiz varu atvainoties līdzjutējiem, kas viņiem tas viss bija jādzird. Ne es ļaunu prātu tur uz federāciju, ne Prūsi. Vienkārši būsim godīgi, pieņemsim reālo situāciju, atzīsim, ka nevaram sastrādāties, un iesim katrs savu ceļu.

- Uz Sočiem motivāciju meklēsi?
- Meklēšu. Vai nu kā treneris, vai braucējs - laiks rādīs. Tā vēl atlicis daudz. Pagaidām esmu atradis iztikas avotu - paldies slovākiem, kas paņēma -, bet tālākie plāni - tā jau ir nākotne.