Četrās nedēļās - no nākotnes līdz tagadnei

Divu Latvijas pilotu Edgara Maskalāna un Oskara Melbārža starts Pasaules kausa izcīņas septītajā posmā Santkmoricā bija pārsteidzošs. Pozitīvā nozīmē. Tieši tik pat pārsteidzoša, cik bija izlases iepriekšējā līdera Jāņa Miņina izmešana no izlases pirms nepilna mēneša. Negatīvā nozīmē. Abi notikumi ir saistīti, jo izrādās, ka Latvijas bobslejam ir vairāk par vienu skriemeli. Tāpat tagad ir skaidrs, ka latvieši nevis vienkārši mēģina turēt līdzi pasaules bobsleja elpai un modes tendencēm, bet – tās paši vēlas diktēt un noteikt. Sen tā nav bijis!
Tas kā Latvijas bobsleja izlase janvāra sākumā izrīkojās ar Miņinu, bija mazliet negaidīti un šokējoši. Cilvēki pamatoti uzdeva jautājumu – sak, vai tad jūs, pieauguši cilvēki, nespējat sadalīt vienas kamanas? Cik tad mums to labo braucēju vispār ir, ka tagad šādā veidā jārisina savas virtuves lietas? Tagad saprotam, ka tas acīmredzot bija vienīgais un pareizais solis, ko spēra izlases vadība. Miņins ir izcila personība un viens no pasaules labākajiem bobsleja pilotiem. Taču viņš noteikti nav lielāks par Latvijas bobsleju. Sarunā ar Jāni tas mazliet traucēja, jo viņš ik pa brīdim uzsvēra savu unikalitāti, savu devumu Latvijai un savam sporta veidam. Tas bija Miņins, kas retoriski vaicāja – jā, es saprotu, ka vajag domāt par nākotni, bet – kā paliek ar tagadni? Ar to Jānis laikam domāja savu pienesumu bobsleja altārim, ar to viņš pasvītroja savu īpašo lomu. Nenoliedzami, tā bija un paliek nozīmīga – Miņins ir pasaules klase. Taču – paturam prātā, ka pasaules klase ir arī izlases galvenais treneris Sandis Prūsis un ne mazāks par pasaules klasi ir Latvijas bobsleja pēdējās divdesmitgades iekšdedzes dzinējs Zintis Ekmanis. Viņi abi nevarēja būt tik akli un traki, lai vienkārši izrēķinātos ar bobslejistu Miņinu. Kam par godu to vajadzētu darīt?

Iespējams, ka kādam tas būs paslīdējis garām, taču pavasarī pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm, kad tika lemts par Prūša palikšanu pie valstsvienības stūres, cita starpā Sandis izmeta – vai nu es, vai Miņins... Tas bija pirmais publiskais signāls par pagales degšanu. Lai gan, meloju – pirmo skalu aizdedzināja Edgars Maskalāns, kurš Vankūveras olimpiādes laikā diezgan negaidīti pavēra mazu spraudziņu no tā priekšskara, kas sedza Latvijas bobsleja skatuvi. Tajā brīdī Jāni atstāja mierā vien tāpēc, ka pārlieku negodīgi liktenis bija pret viņu pavērsies tieši olimpisko spēļu laikā. Viņš bija nikns, ka nav izdevies sasniegt iecerēto, jo esot bijis gatavs medaļai. Iespējams, viņš patiešām tāds bija. Neņemos spriest tādus smalkumus. Vien varēja saprast, ka uz visa Miņina gribēšanas fona, pavisam savādāks skats uz bobsleja laicīgajiem procesiem ir trenerim Prūsim.

Treneris prasīja elementāro, Miņinam šīs prasības nebija pa spēkam izpildīt un to viņš nekad nav slēpis – sak, es pats kontrolēju savu organismu, zinu, kas tam vajadzīgs. Jānis, protams, varēja turpināt ekspluatēt savu talantu, taču izlases sakarā tam bija visai niecīga nozīme, ja runājam par perspektīvu. Kad Miņins sezonas pirmajā pusē aktualizēja jautājumu par tagadni un nākotni, izlasē jau bija noticis pagrieziens – tie, kas bija tā sauktā nākotne, izrādījās bija vairāk gatavi tagadnei, nekā līdzšinējais līderi domāja un varēja panest. Viņš pats to labi redzēja Eiropas kausa posmos, kur, protams, bija labākais, taču – publikai pavisam klusi paslīdēja garām tā daļa sacīkšu protokolā, kas vēstīja – klau, Maskalāns nebūt nav sliktāks! Tāpat mums neredzams un neapjaušams palika jaunā Oskara Melbārža pieteikums, kas bobslejā pārleca no klases uz klasi burtiski pa stundām. Nenoliedzami, Prūša rīcībā bija vairāk informācijas nekā mums visiem kopā un tieši tāpēc Sandis cirta... Viņa kompetence atļāva to darīt, jo viņš bobslejā nebija ienests uz paplātes un iesēdināts bobsleja kamanās. Tagad redzam, ka Prūsis nav kļūdījies. Tāpat kā viņš nekļūdījās brīdī, kad naudas trūkuma dēļ nolēma upurēt sezonas sākumā notiekošos Amerikas posmus. To, starp citu, viņam pārmeta Miņins visvairāk...

Maskalāna uzvara Pasaules kausa posmā, kur piedalījās visi labākie pasaules bobsleja piloti, izņemot Miņinu, liecina par mūsu bobsleja spēku un potenciālu. To pašu saka priekšā arī Melbārža starts, kuru gan diskvalificēja par slieču neatbilstību prasītajai temeperatūrai, taču – daudzus stāstus pieredzējusī bobsleja saimniecība, tajā vēlajā pēcpusdienā Sanktmoricā, diezgan labi apjauta, ka Oskars šos lašus prot ķert labāk, nekā rāda viņa CV... Abas Latvijas komandas pārliecinoši dominēja startā, kas tā paša Miņina laikā nebija iespējams, vien paša pilota ierobežoto fizisko dotumu un spēka dēļ. Tātad – kurš te ir visvājākais? Miņins šobrīd ir pastumts malā, taču viņam nav atteikts – Latvijas bobsleja federācija ir pārliecināta, ka sadarbība ar sportistu var notikt, ja vien viņš izdara pareizos secinājumus. Gan par savu vietu komandā, gan attieksmi pret darbu. To prasa Prūsis un viņam kā trenerim ir jābūt tik cietam. Vai Miņina lepnums ļaus viņam tagad atgriezties vietā, no kuras viņš tika padzīts, turklāt – šobrīd Jānis nebūtu arī vairs nav pirmais numurs ar visām no tā izrietošajām sekām (tehnika, slieces, stūmēji utml.)? Ja Prūsis visiem pierādīja, ka viņš Maskalāna un Melbārža sakarā nav kļūdījies, varbūt Miņins visiem pierādīs, ka spēj būt labāks, nekā par viņu domā izlases galvenais treneris. Esmu pārliecināts, ka Sandis par to tikai priecātos. Bet tas jau būs cits attiecību stāsts... Pirmā sērija ir beigusies.