Mītava Open
Skrien Latvija
Nike Riga Run
Facebook
GoogleNeķer kaifu, labāk močī
Foto: fibaeurope.com
Dzert vai nedzert? – tāds ir jautājums, kuru nav izvirzījis Šekspīrs, bet gan mūsdienu Latvijas vīriešu basketbola realitāte. Nupat šim pārdzīvojumam guvām jaunu apliecinājumu divdesmitgadīgo basketbolistu izpildījumā. Ko kurš var un cik kurš drīkst, kad ko darīt un kad atkal pievaldīties—jau ir otršķirīgas problēmas. Tomēr tās pastāv, tādēļ arī apspriežamas.
Nesen satiku Oļģertu Jurgensonu, VEF komandas līderi un kapteini sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā. Noprasīju tieši:
- Tagad te jūs visi brēciet par basketbolistu izlaidību jaunos vecumos. Vai tad jūs paši nemaz un nepavisam kādu nieku neiebaudījāt savās sporta gaitās?
- Kā ne! Kad beidzās sezona, tad līdz trim dienām pie skaidrības netikām... Bet atbildīgo spēļu laikā nudien tādas sērgas nebija. Varbūt kāds, varbūt pa kluso – bet kāpēc gan? Vienam jaunos gados negribas, bet lai savāktu kompāniju – pietrūka atsaucības. Vienkārši sapratām, ka spēle ir galvenā.
- Sapratām? No kurienes?
- Nebija domas, ka, krieviski sakot, vajadzētu atsist numuru. Mēs bijām vienas komandas džeki, cits cita priekšā atbildīgi. Nebija Latvijas karoga, bet bija Latvijas komanda.
Labi, atceros, kā Oļģerts Hehts reiz senslavenā ASK treniņā šķīla pa gurķi Tālivaldim G., kurš, ierindā stāvot, pūta Ulim skaustā lielo pohu. Nebija gatavs kopīgam darbam. Par ko ne jau Tālis, bet gan Ulis tika nodiskvalificēts līdz brīdim, kad izrādījās komandai dikti vajadzīgs. Zinu džekus, kuri, kaut basketu dragāja lieliski un bija savu priekšpilsētu elki, sīki nodzērās un tālāk par PSRS jaunatnes izlasi tā arī netika.
Atceros, kā VEF vieglprātības pārmetumu laikā komanda krasi nostājās pret vienu uzdzīvotāju, kurš ar savu vieglprātību jauca gaišās nākotnes plānus. Zēns – kurš tagad ir smuks starptautisks trenervecis – dabūja pa šilti un tūri pabeidza ar zilumu zem acs. Kā atgādinājumu – mums ir kopīga lieta; ja esi te, tad dari, nevis čakarējies.
Tāpat man prātā Tālivalda Pētersona un Augusta Raubena laiki un rīcība – kas šodien var šķist pat smieklīga. Šie izcilie, augstus panākumus sasniegušie jaunatnes treneri savus audzēkņus burtiski ganīja ne tikai treniņos, bet pat mājās un skolā. Labi zinot, cik jaunos gados daudz vilinājumu ārpus basketbola. Kurš tomēr prasa gan noteiktu režīmu, gan arī godīgumu. Jo basketu tu nespēlē viens.
Armands Krauliņš laikam gan bija pēdējais, kurš ar eža cimdu žņaudza „demokrātiju” savas komandas spēlētāju vidū. Kurš pieprasīja režīma un stingras attieksmes klātbūtni. Savulaik, pats jauns būdams, to nesapratu un noraidīju – šodien tādu rīcību atbalstu un veicinu kā vienīgo iespējamo. Ja gribi uzvarēt, tad ir jāpievalda sava jātelība. Par velti nāk tikai siers peļuslazdā. Pat tas – ja esi uzdrošinājies...
Tagad tā kā būtu laiks piepūsties kā krupim uz akmens un kārtējo reizi paust: kad mēs augām...
Nav tik vienkārši. Treneris Varis Krūmiņš ir atstājis saviem puikām izeju no mēsliem lielu un platu. Vienīgi dodot to apziņu: tu, vecīt, neesi tāds karalis, lai savu komandu apķēzītu. Lai visam Latvijas basketbolam (kuru pārstāvi Eiropas mačos) koļu uzliktu virsū. Un kad būsi TĀDS karalis, tad arī lielajai izlasei nebūsi vis vajadzīgs.
Jo basketbolu mēs spēlējam kopā.
+3 [+] [-]
Ja spēlē - tad spēlē...
Ja dzer - tad dzer...
+5 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+7 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Šie neizveidojušies pusfabrikāti tā arī paliek mūžam jaunie perspektīvie un nekas vairak...
[+] [-]
Tikai baigi garšo tam šnabs