Telkvista pirmais kastings

Telkvists tāds arī būtu bijis jau no čempionāta pirmās spēles, ja vien pārbaudes mačā pret Liepāju, nebūtu izmežģījis potīti. Te nu sākās panika, jo galvenais treneris domās zviedru jau bija iecēlis par lielo glābēju, bet visus citus – tikai kā viņa palīgus. Labi, ka sezonas sākumā Kriss Holts nenodrebēja no šīs lavīnveidīgās atbildības, jo arī viņš zemapziņā jau bija pieņēmis Šuplera pārliecību kā nenovēršamu stihiju. Pats nelaimīgais Telkvists šo karjeras pagriezienu pārdzīvoja uzskatāmāk kā varēja domāt un šādās situācijās rīkoties – jau trešajā dienā pēc kājas mežģījuma, viņš atkal rāvās uz ledus. Jebkuram normālam cilvēkam tas būtu neprāts, bet profesionālajā sportā – visādi brīnumi redzēti. Vēl vairāk – šādos brīžos atlēti kļūst hiperaktīvi, cenšoties atgūt zaudēto, bet viņu ārsti paiet maliņā – sak, ar trakajiem tikai pa labam... Mikaels pieklibodams devās kopā ar komandu arī pirmajā izbraukumā, taču nevienā no četrām spēlēm netika pieteikts sastāvā – pat kā rezervists. Tajā pašā laikā aiz kadra palika darbs, ko viņš veica. „Mēs abi pēc treniņiem palikām vēl uz ledus kādus četrdesmit vai piecdesmit minūtes un pacietīgi izpildījām nepieciešamos vingrinājumus”, stāsta Dinamo vārtsargu treneris Sergejs Naumovs. „Mikaelam ir liela pieredze, viņš ir augstas klases vārtsargs, tāpēc nebija šaubu, ka atlabšanas process no viņa puses būs mērķtiecīgs un profesionāls.”

Pirmoreiz oficiāli Dinamo sastāvā viņš tika pieteikts spēlē pret AK Bars, taču maču vēl noskatījās no rezervistu soliņa. Spēlē pret Ņeftehimik galvenais treneris nolēma mēģināt. „Mans uzdevums pateikt – ir vārtsargs pilnvērtīgi gatavs spēlei, vai nav. Ko likt vārtos, ko atstāt rezervē – tā jau ir Šuplera kompetence”, paskaidro Naumovs. Kopā ar Sergeju vienojamies pavērot Telkvista debiju no tribīnēm – viņš bruņojies ar videokameru, kas notēmēta uz mūsējo vārtiem, šo rindu autors – ar piezīmju blociņu.
„Man patīk, ka abi vārtsargi – Holts un Telkvists – pārstāv dažādas hokeja skolas. Kriss ir liela auguma, impulsīvs, labi strādā ar nūju, agresīvs, mīl izslidot tālu no vārtiem. Mikaels – nosvērts, mierīgs, labi lasa spēli. Protams, ka Telkvistu nevar saukt par tipisku zviedru vārtsargu, jo desmit gadi kopš viņš pavadījis Amerikā, darījuši savu...”

Tā mierīgi murrājot sagaidām spēles trešās minūtes izskaņu, kad pretuzbrukumā Ņeftehimik uzbrucējs no labās malas ieliek Telkvistam ripu aiz muguras tuvējā stūri. Paskatos uz Naumovu, bet viņš mierīgs...
„No malas jau var retoriski pavaicāt – kurš šajā brīdī ir vainīgs? Vai šī ripa bija vārtsarga kļūda? Vispār stāsts par ņemamajām un neņemamajām ripām ir ļoti amizants – redz, citiem liekas, ka arī metiens starp kājām ir vārtsargu kļūda, taču būsim reāli – to drīzāk var saukt par uzbrucēja meistarību, izmantot šo mazo iespējas caurumu. Jo vārtsarga pamatstājā starp kājām mēs vienmēr atradīsim mazus tukšumus. Ja vārtsargs stāvēs, sargājot savu kājstarpi (pasmejas), tad malas paliks brīvākas...”
Bet tuvais stūris taču ir jāpiesedz? Neliekos mierā.
„Jā, tas bija jādara vārtsargam... Zini, bet man liekas, ka šajā situācijā ir pat labāk, ka viesi iemeta – varbūt kādam laukuma malā vai tribīnēs tagad ir lielāks stress, taču vārtsarga psiholoģija ir tāda – fūū, tagad varu mierīgi spēlēt tālāk. Tas spiediens no malas jau patiesībā ir liels – redzēs, redzēs vai Telkvists noķers. Nenoķēra – eh, es jau teicu, mēs jau paredzējām un tā tālāk. Nē, manuprāt, tagad viņš mierīgi spēlēs tālāk, jo zaudētie vārti augstas klases vārtsargam ir jāprot konvertēt plusa zīmē.”

Pēc mirkļa pie Telkvista vārtiem vēl divas ļoti bīstamas epizodes un pie sevis nodomāju – mums paveicās...
„Redz, Mika (tā viņu sauc komandā – aut.) ir iegājis jeb iejuties spēlē. Šobrīd rezultātam vajadzēja būt vismaz 0:3. Vārtsargam ir jābūt psiholoģiski visstiprākajam posmam komandā. Kad kļūdās vārtsargs – to redz visi. Aizsargi kaut ko neizdara, noguļ – viņus palamā, bet pēdējais salmiņš vienalga ir vārtsargs. Uzbrucēji kļūdās – viņu neveiksmes vispār tiek uzreiz aizmirstas. Bet vārtsargs visu priekšā ir kails...”

Ņeftehimik atkal izskrien pret vārtiem divi pret vienu aizsargu. Telkvists ir vietā...Tiesnesis nolemj tomēr apskatīties video, lai pārliecinātos, kur palika ripa. Pat aiz vārtiem sēdošais tiesnesis bija uz mirkli nospiedis te sarkano, te zaļo lampu – apmulsis. Vārtus tomēr neieskaita...
„Tiesnesis nezina, bet vārtsargs stabili zina, vai ripa ir vārtos... Citreiz ir situācijas, kad tu izdari visu kā esi mācījies, liekas, ka nav iespējams tādos brīžos tevi pārspēt, bet ripa tomēr ielido vārtos. Bet ir gadījumi, kad izvelc ripu pilnīgi uz dullo, lai gan no malas liekas – vauūū, tā gan bija špagata! Pamatā vārtsargam ir jāspēlē gudri un vienkārši un tad būs stabilitāte. Vārtsargs var sagraut savu komandu ar vienu epizodi. Jo džeki jau redz un jūt, kā tu spēlē...”

Kamēr prātojam, laukuma tajā galā Troters rezultātu izlīdzina...
„Redz, mūsu spēlētājam pretinieks iedeva laiku vārtu priekšā. Broks nav muļķis, ja sekundes desmitdaļu iedos vairāk, droši, ka vārtsargs pret uzbrucēju būs bezspēcīgs. Būtu kāds no aizsargiem viņu kavējis, būtu grūtāk – bet tagad visi pamanīja, ka Troters apmāna vārtsargu. Vai vārtsargs vainīgs? Uzbrucējs meistarīgāks.”

Pamanu, ka no malas Telkvistam kaut ko kliedz Holts – tā kā uzmundrina, kā uzbudina...
„Man patīk, ka abi mūsu vārtsargi ir draudzīgi. Viņi viens par otru pārdzīvo, viens otru uzmundrina. Pat treniņos, ja kādam sanāk labāka epizode – otrs ar nūju draudzīgi aplaudē. Viņi ir malači! Greizsirdību nemana, lai gan abi cīnās par iespēju spēlēt.”

2:2. Ozoliņš vārtu priekšā grozījās ap savu asi, turot Ņeftehimik uzbrucēju, līdz ripa atleca pret Dinamo kapteiņa slidu, mainīja virzienu un...
„Ja ripa slidai nepieskartos, metiens jeb kā šajā situācijā – spēriens (pretinieks ar kāju ripu virzīja vārtu virzienā) būtu garām vārtiem – bet, arī šādas epizodes hokejā notiek. Kurš vainīgs? Ozoliņš, kas maisījās pa vārtu priekšu? Nē, jo viņš sedza uzbrucēju, viņam uz ripu nav jāskatās – to redz vārtsargs. Vārtsargs, kurš nenoreaģēja? Tā bija nelaimīga sakritība – bez veiksmes neiztikt...”

Rīga met vārtus un spiež viesus stūrī. Telkvists nav pieskāries ripai kādas pāris minūtes.
„Tas ir bīstami... It kā labi, ka neviens tevi netramda, rezultāts mums labvēlīgs. Taču vārtsargam tāda nosacītā salšana ir tīrais negals. Katrs ar to mēģina tikt galā savādāk. Viens aktīvi kustās, cits koncentrējas uz epizodi, kas notiek tajā galā. Pēc tādiem klusuma brīžiem vārtsargam ir jābūt gatavam uz dažādiem pagriezieniem. Iztēlojies, tu stāvi, stāvi – gluži kā veikalā rindā pie kases un tad – hops, jātaisa špagata. Atbildīgi. Mobilizācijai jābūt nepārtrauktai, lai tevi nepārsteigtu.”

Pēc tam jau spēles gaita un pavada mūsējo rokās. Naumovs paķiķina par Karsuma diviem vārtiem...
„Redz, puika piektdien apprecējās un sāka mest vārtus. Kāpēc viņš neprecējās ātrāk? Vecpuišu balli gan vēl neesam izbaudījuši – nezinu, kad viņi ar Ginču (arī Meija apprecējās tajā pašā dienā – aut.) to sakārtos. Kad es precējos, mans aprēķins pret komandas biedriem bija vismaz pusstops uz galviņas, bet te - es pat alus kasti neesmu ģērbtuvē redzējis...” Sirsnīgi izsmejamies, bet esam atpakaļ pie vārtsargu lietām. „Redz, pretinieks ielaidis sešas ripas, taču es nevaru teikt, ka tā ir viņu vārtsarga vaina. Mēs labi izspēlējām līdz tukšiem vārtiem, labi salikām vairākumā...”

Spēles izskaņā vēl viens burziņš pie Telkvista vārtiem. Dinamo vārtsargs kontrolē notikumus savā priekšā ar pārliecību. Bet Naumovs sacepjas...
„Nu, paskaties – kas šajā epizodē notika pie mūsu vārtiem! Četri mūsējie apstāvējuši Telkvistu un visi skatās, kur ir ripa. Bļin, jūs neskatieties uz ripu, to redz vārtsargs, labāk savus spēlētājus sedziet, neļaujiet viņiem atbrīvoties brīvām izspēlēm vai metieniem. Bet te – četri savējie spēlētāji skatās uz ripu! Murgs! Tā tās kaislības pie vārtiem rodas...”

Vai Telkvists sargās vārtus arī ceturtdien? Naumovs klusē... „Prasi Šupleram...”
Tad skaidrs – Telkvists. Tā sauktais pirmais vārtsarga kastings bija veiksmīgs – 37 metieni, trīs ielaisti vārti, uzvara...