SA 2004: Znaroka mērķis - Latvijas izlase

- Ne vienmēr labs spēlētājs kļūst par labu treneri!
- Kāpēc jūs tā domājat? Variantu ir bezgala daudz. Ir bijuši gan labi spēlētāji, kas vēlāk kļuvuši pat par izciliem treneriem. Ir bijuši slikti spēlētāji, kas tāpat kļuvuši par labiem treneriem. Tāpat par labiem treneriem ir kļuvuši cilvēki, kuri pat nav spēlējuši augstā līmenī. Kā jau teicu, kombināciju ir bezgala daudz. Pie kura variantu varētu pieskaitīt sevi, vēl pāragri spriest, jo kā treneris strādāju tikai otro gadu un tas ir pārāk īss laiks, lai par mani kā par treneri izdarītu kaut kādus secinājumus.
- Tev vēl nav apnicis mīcīties hokeja vidē?
- Vai jūs varat iedomāties, ka es nebūšu hokejā? Es taču neko citu neprotu. Jūs taču ļoti labi saprotat, ko man nozīmē hokejs. Acīmredzot arī gēniem ir sava nozīme, jo tēvam bija vistiešākā saskare ar hokeju. Esmu no viņa daudz mācījies, un esmu pārņēmis vairākas tēva rakstura īpašības. Viņš ir stingrs, bet patiess. Nu, tāds pats kā Jurzinovs. Tēvocis Vova domāts Vladimirs Jurzinovs. - "S.A." varētu būt kā paraugs, par kādu treneri vēlētos kļūt es.
- Kāpēc tieši Jurzinovs?
- Kopā ar viņu esmu pavadījis savus labākos hokejista gadus, un tas bija "Dinamo" laikos. Nenoliegšu, ka mūsu starpā bieži veidojās konfliktsituācijas, bija reizes, kad es jau biju uzrakstījis atlūgumu, taču Vova vienmēr prata atrast pareizos vārdus, lai nomierinātu iekarsušos prātus. Man tas patika, un tā ir viena no izcila trenera pozitīvajām īpašībām, kad viņš spēj atrast kopēju valodu ar cilvēku, ar kuru notikusi salekšanās. Treneriem ir jāprot atrast kontakts ar visiem spēlētājiem, viņam ir jāprot ar hokejistiem runāt cilvēciskā valodā. Jurzinovs to prata - un ļoti labi. Trenerim ir jāprot spēlētājam ieskaidrot, ko viņš no viņa vēlas sagaidīt, un tikai pēc tam prasīt rezultātu. Arī to Jurzinovs prata.
- Vai jūti, ka arī tu vari strādāt ar cilvēkiem?
- Jā. Jūs taču paši par to esat rakstījuši. Kad uzlienu mājas bēniņos un pārlasu agrāko laiku avīžu rakstus, tur taču ir rakstīts, ka Znaroks ir vadījis komandu. Kad bija izlase un kad es biju kapteinis, arī tad es biju viens no tiem, kas vadīja izlasi. Ne kā galvenais treneris, kā dažiem to patika pasniegt, bet kā kapteinis. Kas ir kapteinis? Kapteinis ir ļoti svarīga persona jebkurā komandā, un pēc būtības laukumā viņš kļūst par galveno treneri. Kapteinim ir vistiešākā saskare ar treneriem un pārējiem spēlētājiem. Tā arī daudzus gadus esmu netieši veidojis savu turpmāko trenera karjeru. Jūs domājat, ka Vācijā pavadītajos desmit gados es tikai spēlēju hokeju? Nē, spēlēju hokeju un vienlaikus vadīju treniņu procesu. Lūk, pirmie aizmetņi manai trenera karjerai bijuši jau deviņdesmito gadu sākumā.
- Kad pats spēlēji, tu vienmēr tiecies būt tur, kur ir ripa. Vai arī tagad, kad esi treneris, vēlies būt pirmais?
- Protams. Tikai atšķirība tā, ka uz soliņa galvai jābūt vēsākai. Kad biju spēlētājs - nostrādāji savu maiņu, nonāci malā, pasēdēji, parunājies ar pārējiem spēlētājiem, drusciņ atpūties - un atkal laukumā. Trenerim uz soliņa jāskatās daudz plašāk. Viņam jāseko līdzi, ko dara tavējie, kā spēlē pretinieks, jāseko līdzi katram iemetienam, visu laiku kaut kas jāsaka priekšā.
- Tevi atcerēsies kā spēlētāju, kurš vienmēr kaut ko teica priekšā trenerim. Daudzi to uztvēra kā tavu pārākumu pār treneri un to, ka tu sev pakļauj visu komandu.
- Varbūt tā no malas arī izskatījās, taču īstenībā tā nebija. Vismaz tā tas nebija domāts. Kas tur slikts, ja spēlētājam ir savs viedoklis, ja viņam ir kāda ideja un ja tā vēl dod kaut kādu labumu? Kas tur slikts? Man vienmēr bija ko pateikt gan spēlētājiem, gan treneriem, taču mani ieteikumi bija savā vietā. Ar ko atšķiras izcils spēlētājs no parastā ierindnieka? Ar to, ka viņam ir savs funktieris, ka viņš spēj pierādīt savu patiesību. Pelēcības dara tikai to, ko tām liek darīt.
- Arī "Dinamo" laikos tu biji tik drosmīgs un mācīji Jurzinovam strādāt?
- Nē, nē. Tie bija pavisam citi laiki. Jurzinova darbā es iekšā nejaucos. Toreiz bija citādāk. Savas domas drīkstēji izteikt sapulcēs. Ja, piemēram, tika modulēts kaut kāds uzdevums, Jurzinovs bieži vien prasīja spēlētājiem, kā viņi rīkotos līdzīgā situācijā. Viņš kopā ar hokejistiem meklēja labāko risinājumu, un, ja spēlētājs prata pārliecināt, ka viņam ir taisnība, tad Jurzinovs vienmēr solīja padomāt. Tie bija radoši strīdi. Ja Jurzinova teorijai bija taisnība, viņš to pamatoja, un tas nebija spiediens no viņa puses - tagad darīsim tikai tā.
- Sanāk, ka tu par spēlējošo treneri kļuvi tikai izlases laikā?
- Kādēļ? Pēc Jurzinova vēl bija Grabovskis, Banovs, arī Beskašnovs. Jau toreiz bija izveidojies komandas pieredzējušo spēlētāju kodols, ar kuriem treneriem bija jārēķinās. Grūti izveidot spēcīgu komandu, kurai nav šāda kodola. Tas pat nav iespējams. Es pat teiktu, ka tā ir trenera laime, ja viņa komandā ir šādi uzņēmīgi spēlētāji. Viņiem tikai jāprot sameklēt šādus spēlētājus.
- Kā treneris var atrast šādus līderus, un ar ko viņi atšķiras no parastajiem spēlētājiem?
- Atrast viņus nevar. Viņi paši parādās, un pati dzīve atsijā līderus no pārējiem. Līderis ir līderis visur - laukumā, ģērbtuvēs, sadzīvē... Bieži ir situācijas, kad treneris mēģina kaut ko stāstīt, bet neviens viņā neklausās vai negrib klausīties, vai arī neko nesaprot no trenera teiktā. Šādās reizēs labs palīgs ir komandas kapteinis, kurš komandas biedriem var iestāstīt to, ko nespēja treneris.
- Kad tava karjera tuvojās beigām, droši vien dzirdēji, ka tu ar saviem padomiem sāc traucēt. Tā bija?
- Ja klausītos un ticētu katra teiktajam, tad man sen vajadzēja pamest hokeju un nemaz nesākt domāt, kā kļūt par treneri. Protams, ka runas bija visādas, bet vai tad manas pamācības bija pret komandas interesēm? Kamēr es biju izlasē, Latvijas izlasei pasaules čempionātos bija labi rezultāti. Mēs taču iekļuvām A grupā...
- ...un arī izkritāt.
- Jā, bija tāds gadījums. Iedomājieties, no mīlestības līdz naidam ir tikai pāris soļu. Savulaik izlasei bija spēlētāju loks, kas vilka visu komandu, un, kad viņiem viss gāja no rokas, neviens ar pirkstu nerādīja. Visiem bija labi, visi priecājās. Katram sportistam var gadīties, ka sezonas svarīgākajiem mačiem viņš nav fiziski gatavs. Katram tā var gadīties. Atzīstos, ka toreiz Oslo es nebija labākajā formā, taču ar savu klātbūtni man vajadzēja piespiest strādāt citus.
- Vai to ir iespējams izdarīt? Tu ņēmi rokās nūju un sāki dauzīt nepaklausīgos?
- Kāpēc uzreiz ar nūju?
- Toreiz bija izveidojies šāds priekšstats.
- Tas bija nepareizs priekšstats. Saprotiet, katram cilvēkam ir savs raksturs. Vienam tu vari iestāstīt normālā sarunu ceļā, bet cita priekšā tu vari izklāties, kādā pozā vēlies, viņš tik un tā nesapratīs. Ja kolektīvā ir cilvēks, kurš nesaprot cilvēcisku valodu, ar viņu runā citādāk. Man un nevienam spēlētājam nekad nebija problēmu ar Hari Vītoliņu. Mēs ne tikai sapratām, ko viens no otra vēlamies, bet arī laukumā pratām viens otru sameklēt - kaut ar aizsietām acīm. Tam nav nozīmes, ka mūsu gadu starpība bija liela. Galvenais, lai cilvēks domātu ar galvu. Komandas veidošana ir ļoti sarežģīts process. Izlasē bija tāpat kā savulaik "Dinamo" - bija vecie, un viņiem vajadzēja sev vilkt līdzi jaunos.
- Jau tavos laikos daudz runāja, ka izlasē ir aizkavējusies paaudžu maiņa. Kāpēc?
- Arī šodien nekas nav mainījies. Savulaik pārāk liels robs bija jaunatnes hokejā, un tieši šodien to izjūtam vissāpīgāk. Tikai pagājušajā čempionātā bija vērojama masveidīga debitantu iekļaušanās izlasē, bet iepriekšējos gados pa vienam, pa diviem, un tad vēl ne visi ir spējuši nostiprināties sastāvā. Tagadējais sešnieks - kur viņi ir tagad? Visi ir aizbraukuši, bet - uz kādām valstīm? Vai tad Itālija ir tā vieta, uz kurieni braukt pilnveidot savu meistarību?
- Tu taču pats aizbrauci uz Vāciju, kas deviņdesmito gadu sākumā īpaši augstu nekotējās. Turklāt tu nebrauci uz augstāko līgu.
- Tie bija pavisam citi laiki. Mums pavērās iespēja tikt uz ārzemēm, un tas bija kaut kas jauns. Kad es braucu prom, es zināju, uz kurieni braucu, un zināju, ko esmu spējīgs izdarīt, ja palieku bez stingrās treneru uzraudzības. Mums, padomju hokeja skolas produktiem, nebija jāatgādina, kad jāiet uz treniņu un cik kilometru jānoskrien. Mēs to darījām paši, neviens to nespieda darīt. Bez tam mēs bijām izgājuši neskaitāmās Kandavas vasaras nometnes, kas bija baigā fiziskā bāze turpmākajiem gadiem, un tieši dēļ Kandavas nometnēm šodien vēl spēlē Maticins, tik ilgi spēlēja Beļavskis, arī es ilgi spēlēju. Kandavas nometnes bija īsta izdzīvošana skola, par kādu šodienas hokejisti labākajā gadījumā ir dzirdējuši tikai nostāstus. Tāpēc man rodas jautājums, vai tie, kas tagad pie pirmās iespējas skrien uz ārzemēm, spēs sevi uzturēt vajadzīgajā formā, jo neviens ar viņiem tur neauklēsies. Neesmu pārliecināts, ka viņi paši vienatnē ies uz svaru zāli, skries krosiņus. Ja to dara kopā ar komandu, tad tas ir vieglāk, bet, ja jāpiespiež to darīt vienatnē
- Tu esi apstiprināts par U-18 izlases galveno treneri. Tāpat tu strādā ar "Prizmas" komandu. Vai tagadējai jaunatnei būtu lietderīgi braukt uz Kandavu un trenēties pēc "Dinamo" laiku programmas?
- Noteikti nē. Toreiz bija citi laiki, un toreizējā sistēma mūs bija pieradinājusi nežēlīgi strādāt. To pat nav iespējams izstāstīt, kādas bija Kandavas nometnes. Slodzes bija neiedomājamas, dažs tās nespēja izturēt un krita gar zemi. Dienā mums bija četri treniņi. Kad pēc pusdienas atpūtas tu pamosties, pat nesaproti - rīts vai vakars. Visi staigāja neskuvušies, jo nebija spēka nodzīt bārdu. Ar autobusu veda pusdienās, atbrauc atpakaļ, iekrīti gultā un guli nāves miegā. Pēc tam pieklauvē pie durvīm - pēc 15 minūtēm treniņš. Kad izej no istabiņas, pieej pie ziņojumu dēļa un, ja treniņu plānā ieraugi "zviedru stafeti", sirds apstājas. Tas bija šausmīgi. Divarpus stundu garš treniņš... Šajā stafetē pēdējais vingrinājums bija 2x800 m skrējiens, un reizēs, kad tēvocis Vova bija laipns un kad viņš mūsu padarīto darbu vērtēja atzinīgi, viņš atļāva neskriet pēdējo astoņsimtnieku. Iedomājieties, cik laimīgas bija mūsu sejas izteiksmes! Kam bija spēks, tas vēl aplaudēja un teica paldies. Man grūti iedomāties, kurš no jaunās paaudzes spēlētājiem to spētu izdarīt. Es negribu teikt, ka tālaika sistēma bija pareizāka par tagadējo, taču tie, kas izturēja, spēlēja ilgus gadus un spēlē vēl šodien.
- Līdz četrdesmit gadiem tu spēlēji prieka pēc vai dēļ naudas?
- Gan viens, gan otrs. Saprotiet, tas nav tik vienkārši - paņemt un pakārt slidas uz nagliņas. Nu, labi, pieņemsim, ka es viendien nolemšu beigt spēlēt, bet pēc diviem mēnešiem es kaukšu - es atkal gribu spēlēt hokeju! Kamēr nav nodilušas kājas, jāspēlē. Es noteikti vēl spēlētu, taču ceļgala trauma man to neļauj. Par veselību es nesūdzos, tikai ceļgali traucē. Pieliec sev klāt pāris jauno - un aiziet. Veterāni spēlē ar prātu, bet jaunais atstrādā pārējo. Mūsu gadagājuma hokejistus vajag novērtēt, jo jebkurā komandā šāds spēlētājs jaunajiem dot ļoti daudz.
- Visiem ir zināms, ka tu esi Vācijas pilsonis. Kāpēc nenolēmi strādāt tur par treneri? Vācieši tev noteikti samaksātu vairāk nekā Lipmans tev kā Latvijas jauniešu izlases galvenajam trenerim!
- Man vēl ir Latvijas brūnā pase... Savukārt par trenēšanu - veči, es šeit, Rīgā, šeit, Sporta pilī esmu atstājis tik daudz spēka un veselības, arī sirdi, es šeit esmu aizvadījis savus labākos gadus... Par kādiem vāciešiem jūs runājat?! Kāpēc man jātrenē Vācijā, ja to pašu es varu darīt šeit, Latvijā? Aizejot no Latvijas, es pats sev nevarētu piedot. Kāpēc tad es sitos par iekļūšanu A grupā? Dēļ kā? Es taču sitos par Latvijas hokeju. Mani labākie hokejista gadi pagāja Rīgā, un es savas zināšanas, savu pieredzi gribu atstāt šeit. Kad spēlēju "Dinamo", mani aicināja uz CSKA, uz "Kriļja Sovetov", uz "Spartak". Kad tēvocis Vova aizgāja uz Maskavu, viņš mani aicināja līdzi uz "Dinamo". Kad Tihonovs strādāja ar PSRS izlasi, arī es tajā varēju iekļūt, taču tikai tajā gadījumā, ja es parakstītu līgumu ar CSKA. Kad man bija konflikts ar Rīgas "Dinamo" treneriem, jau nākamajā dienā pie manis ieradās "kriļju" treneris Dmitrijevs un piedāvāja visu, ko vien varēja vēlēties, bet - jau rīt braucam uz Maskavu! Es nekur neaizbraucu, jo mana vieta bija šeit, Rīgā. Es nevarēju pamest savu komandu.
- Vai savā laikā esi mēģinājis nomest kādu treneri?
- Nē. Vai tad padomju laikos tas bija iespējams... Visgrūtāk man bija sastrādāties ar Pjotru Vorobjovu. Kāpēc? Es nebiju vienīgais, kurš nevarēja ar viņu sastrādāties, tikai ne visi par to atklāti runāja.
- Arī viņš ir treneris un noteikti ar lielāku pieredzi nekā tu. Varbūt vari no viņa kaut ko pamācīties?
- Negribu. Mans trenera paraugs ir tēvocis Vova. Es jau teicu, kāpēc Jurzinovs ir mans favorīts. Vorobjovs viņam ij tuvu nestāv.
- Ne vienmēr spēlētājs prot novērtēt trenera ieguldīto darbu. Viņam bieži vien gribas, lai tagadējā trenera vietā būtu kāds cits, kurš noteikti būs labāks par iepriekšējo.
- Treneris nekad nebūs visiem vienlīdz labs. Komandā trenējas trīsdesmit hokejistu, bet aiz apmales tu esi viens. Ja komanda rāda labu spēli un krāj punktus, tātad - labs treneris. Man nekad nav paticis kārtot attiecības kādam aiz muguras. Ja spēlētājs trenerim spēj pateikt acīs visu, ko viņš par viņu domā, pat ja tas nav glaimojoši, tas nozīmē, ka spēlētājs treneri ciena. Es nekad neesmu runājis aiz muguras. Ja man ir ko teikt, tad saku.
- Kāpēc savu trenera karjeru esi sācis veidot ar jauniešu izlasi? Varbūt vajadzēja paņem kādu grupiņu un augt reizē ar to? Vispirms - jauniešu izlase, tad - junioru?
- Redz, ne visi treneri var strādāt ar bērniem, un ne visi treneri var strādāt ar pieaugušajiem. Es pat neatceros, kā mani iemācīja stāvēt uz slidām, un varam iedomāties, kāds būtu skats, ja es tagad mācītu piecgadīgajiem slidot. Es to nespētu, jo tas nav mans lauciņš. Ar jauniešiem ir citādāk, jo ar viņiem var strādāt pie taktikas, viņi ir nākamie "veči", patstāvīgi domājošie. Nē, ar bērniem es nemācētu strādāt. Es pat negribētu to darīt, jo redzu, kā ar viņiem mokās citi. Nē, ar bērniem nemokās neviens, bet ar viņu vecākiem. Katrā treniņu grupā atrodas kāds no vecākiem, kurš ir gudrāks par visiem un traucē strādāt. Šiem vecākiem vienmēr ir pretenzijas pret treneriem: kāpēc mans bērns spēlē trešajā, nevis pirmajā maiņā?! Vecāki nesaprot, ka viņi paši bojā savus bērnus. Iedomājies, piecgadīgs vai sešgadīgs puišelis ir noģērbts ar visdārgāko inventāru, kaut tas nemaz nav nepieciešams. Bērni kalpo sevis izrādīšanai, un cietēji ir paši bērni. Protams, tagad ir citi laiki, taču toreiz par kārtīgiem hokejistiem kļuva īstie sētas puikas, no trūcīgām ģimenēm. Turīgie un pārtikušie ir izlutināti. Viņi šodien grib trenēties hokejā, bet pēc mēneša jau ir basketbolisti. Kas grib kaut ko sasniegt kā hokejists, tam ir ļoti labi zināms, ko viņš saņems, ja spēlēs Latvijā, ko - ja Eiropā, ko - ja kaut kur citur. Šodien bērnu hokejā ir vērojama masveidība, bet cik no viņiem patiešām grib trenēties hokejā? Nesaprotu, kāpēc vecāki jaucas treneru darīšanās un bojā savus bērnus.
- Vai tavā darbā ar jauniešu izlasi hokejistu vecāki nejaucas?
- Nē.
- Visiem bail no tevis?
- Kāpēc bail? Ja kādam no vecākiem gribas ar mani parunāt, lai nāk. Arī paši spēlētāji var nākt pie manis jebkurā laikā. Es pat gribu, lai viņi to dara. Es parasti Sporta pilī ierodos pusotru stundu pirms treniņa, un tur, kur tagad sēžat jūs, pirms treniņa parasti sēž puikas. Sadalījušies pa piecniekiem, viņi nāk pie manis, un es skaidroju taktiku. Mēs kopīgi zīmējam shēmas... Kad spēlētājam ir interese par treniņu procesu, darbs kļūst daudz interesantāks. Ja jūs būtu redzējuši šos spēlētājus pēc uzvaras pār "Energiju"!... Mēs bijām strādājuši kopā tikai septiņas dienas, un visi saprata, ko nozīmē spēles taktika. Viņi saprata, cik tai ir liela nozīme, un, ja nedēļas laikā ir paspējuši kaut ko iemācīties, tad bija tā vērts. Visiem bija baigais kaifs. Viņi tāpat vēl ir bērni, bet par uzvaru priecājās kā pavisam mazi bērni. Nenoliegšu, ka arī pats kaifoju, jo redzēju, ka darbs nav bijis veltīgs.
- Divus gadus pēc kārtas Mihailam Beskašnovam iedeva U-20 izlasi, un vienmēr viņš uzsvēra, ka viņam iedotais materiāls neko neprot. Tev tagad ir U-18 izlase. Vai šī paaudze ir kaut ko iemācījusies?
- Šajā vecumā vēl nevar pateikt, vai viņš būs derīgs lielajam hokejam, vai viņam jābeidz jau tagad. Nekur nav teikts, ka, kļūdams par zvaigzni astoņpadsmit gadu vecumā, viņš tāds pats būs pēc pieciem vai desmit gadiem. Tāpat nav teikts, ka kāds trešās vai ceturtās maiņas spēlētājs pēc pāris gadiem "neizšauj" un vēl pēc pāris gadiem nespēlē visaugstākajā līmenī. Šajā vecumā nevienam nedrīkst teikt, ka viņš ir norakstāms un nekam nederīgs.
- Kā tev pašam šķiet - vai bija taisnīgi pret taviem kolēģiem, kuri ar šo vecumu ir strādājuši visu sezonu, tas, ka par izlases galveno treneri iecēla tevi?
- Godīgi sakot, ja es būtu viņu vietā, arī es nejustos laimīgs. Sāksim ar to, ka izlasei tobrīd nebija galvenā trenera un šī vieta bija brīva. Kad pirmo reizi tikos ar šo sastāvu un palūdzu viņiem izstāstīt, pēc kādas taktikas viņi spēlē, kā tiek izspēlēts vairākums, kā aizsargājas mazākumā, iestājās klusums. Jautāju: "Kā tad jūs spēlējat?" - "Kā sanāks." Mīlīši, to saka astoņpadsmitgadīgi džeki, kuriem jau rīt vai parīt vajadzēs spēlēt "lielajā" izlasē!
- Vai tad, kad vadi treniņus, nav tā, ka pašam ir vieglāk parādīt nekā mutiski iestāstīt?
- Redziet istabas stūri? Tur stāv manas slidas, kājsargi, cimdi, nūjas... Katrā treniņā esmu uz ledus un pats visu parādu, kā jādara.
- Ne visi treneri spēj parādīt konkrētu uzdevumu.
- Tātad man ir tas pluss, ka spēju izstāstīt un vēl parādīt smejas.
- Vai tavā rīcībā esošie spēlētāji saprot visu, ko stāsti?
- Es viņiem esmu uzsvēris: ja kāds kaut ko nav sapratis, lai nekautrējas un nāk pie manis ar jautājumiem. Galvenais, lai neviens neklusētu.
- Šai paaudzei nav problēmu ar krievu valodu?
- Nav nekādu problēmu. Arī latvieši saprot krievu valodu.
- Arī tavus lamuvārdus?
- Es sen vairs nelamājos smejas. Treniņi notiek bez lamuvārdiem.
- Daudzi noteikti gribēs uzzināt, vai tev ir trenera izglītība?
- Protams, ka ir. Augstākā. Turklāt diploms tika nopelnīts godīgi. Esmu pabeidzis Čeļabinskas Sporta akadēmiju. Pirmos divus gadus mācījos klātienē, bet, kad pārcēlos uz Rīgu, pārgāju uz neklātieni. Katru vasaru braucu uz Čeļabinsku un kārtoju eksāmenus.
- Pie mums vairāk ir dzirdēts par Maskavas Augstāko treneru skolu...
- Arī Čeļabinskas institūtu ir beiguši daudzi treneri - Makarovs, Starikovs... Mans augstākās izglītības diploms ir līdzvērtīgs Maskavas treneru skolas diplomam, un ar to pietiktu, lai es varētu strādāt par treneri arī Vācijā. Man nebija nekādu grūtību pabeigt šo augstskolu, jo jau tad zināju, ka pēc spēlēšanas beigām strādāšu par treneri. Beigu beigās - man visu laiku līdzās bija tēvs, kurš jau bija hokeja treneris, un, lielā mērā pateicoties viņam, man netika ļauts muļķoties.
- Vai šodien pirms divdesmit un vairāk gadiem iegūtās zināšanas ir derīgas, vai arī tu strādā, atceroties Jurzinova treniņu metodiku vai izmantojot savu pieredzi?
- Šodien hokejs ir daudz citādāks nekā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.
- Kāds hokejs bija šajā laikā?
- Noteikti - skatāmāks un tehniskāks. Ja šodien kāds māk vairāk par citu, viņš uzreiz ir zvaigzne un līguma summas ir pavisam citas.
- Kādā stilā spēlē Latvijas izlase? Bez tevis.
- Skaisti spēlē. Taktika nav mainījusies...
- Treneri taču ir mainījušies vairākkārt?
- Nu un kas? Zviedri taču arī spēlē eiropiešu stilā.
- Vai tas ir labi, ka Latvijas izlasi trenē zviedrs?
- Nezinu.
- Tu taču ar viņu esi nostrādājis vienu pasaules čempionātu.
- Viens zviedrs jau palīdzēja vienai komandai. Pagāja pussezona, līdz kāds saprata, ka no viņa nav nekāda labuma. Saucam vēl kādu zviedru, lai brauc palīdzēt un celt Latvijas hokeja līmeni. Mēs viņiem maksājam baigās summas, bet pēc tam padzenam, jo neko viņi nesaprot. Vai tad mums savējo speciālistu trūkst? Varbūt sāksim meklēt trenerus kaut kur Maskavā? Tas ir absurds. Mums ir vajadzīgi treneri, kuriem interesē Latvijas hokejs, un tādi šeit ir, tikai neviens to neredz vai negrib redzēt.
- Lipmans saka, ka neesot treneru!
- Kāpēc nav?! Vispirms dodiet iespēju un pēc tam sakiet, ka nav treneru! Ja nav rezultāta, tad nav arī treneru.
- Tu taču pagājušajā sezonā strādāji ar "Rīgu'2000"
- Vai pagājušajā gadā "Rīga'2000" spēlēja slikti? Paskatieties tabulās un salīdziniet, kādi komandai bija rezultāti pagājušajā sezonā un kādi - šogad. Vai tad komanda spēlēja slikti, kad to vadīja Nazarovs? Kur šobrīd ir "Rīga'2000"? Priekšpēdējā vietā. Lūk, jums zviedrs.
- Tu esi gatavs kļūt par "Rīgas'2000" galveno treneri?
- Ja būs piedāvājums, kāpēc ne.
- Jau pirms diviem gadiem tu biji gatavs kļūt par Latvijas izlases galveno treneri. Šajā sakarā nekas nav mainījies?
- Nē. Tas ir mans mērķis. Jau pirms diviem gadiem biju gatavs.
- Bail nav?
- No kā man baidīties?
- Ceram, ka tā nenotiks, taču var gadīties visādi. Ja nu Latvijas izlase šogad izkrīt no A grupas, arī tad tu būsi ar mieru kļūt par izlases galveno treneri?
- Jā un par palīgu ņemšu Hariju Vītoliņu.
- Kāpēc ne Beļavski, Irbi, bet tieši Vītoliņu?
- Nu labi - viņš būs viens no palīgiem smejas. Es viņam ticu, ar viņu esmu kopā spēlējis daudzus gadus. Viņš zina, ko domāju es, bez es zinu, ko domā viņš. Haris ir kārtīgs cilvēks.
- Vai tavā izlasē spēlēs Herberts Vasiļjevs?
- Ja viņš atbildīs manām prasībām - noteikti. Jūs man te neuzdodiet provokatoriskus jautājumus! Vai tad Herberts ir vainīgs, ka viņa tēvs mani izmeta no izlases? Nē taču, un man nepatīk šādā veidā atriebties. Ja man kaut kas nepatiktu, es pateiktu acīs. Jūs taču mani pazīstat.
- Varbūt vecāko Vasiļjevu sauksi par palīgu?
- Vecāko Vasiļjevu par manu palīgu? Tūlīt... Smejas.
- Kādas izveidojušās tavas un Vasiļjeva attiecības pēc zināmajiem notikumiem?
- Nekādas.
- Viņš sveicinās ar tevi?
- Cenšas.
- Un tu?
- Ja satiekamies, tad sasveicinos. Ko man ar viņu pārrunāt - labdien! un uz redzēšanos!
- Vai tev ir aizvainojums uz viņu?
- Protams. Man nepatika veids, kādā tiku izmests no izlases. Ja Vasiļjevs mani būtu pasaucis pie sevis, ja viņš man izstāstītu savu nostāju un pēc tam pateiktu: "Oļeg, tu nederi manā izlasē," - viss būtu kārtībā. Mēs viens otram paspiestu roku, un šodien nebūtu nekāda aizvainojuma, bet ko izdarīja viņš? Paziņoja visai Latvijai un jutās baigais varonis.
- Tu pieliki savu roku, lai pēc Pēterburgas nomestu Vasiļjevu?
- Nē. Jūs taču mani pazīstat - es aiz muguras neko nedaru.
- Vai esi mēģinājis iedziļināties šobrīd notiekošajos Latvijas hokeja procesos? Cik lietderīga ir Lipmana un Koziola cīņa par varu?
- Neesmu mēģinājis iedziļināties un arī necentīšos to darīt. Starptautiskā hokeja federācija ir atzinusi Latvijas Hokeja federāciju, un ar to viss ir pateikts. Viss, kas tagad notiek pašās augšās, ir viens pamatīgs murgs.
- Mums ir radies priekšstats, ka tu esi Lipmana cilvēks.
- Es - Lipmana cilvēks? Piedodiet, jūs kaut ko jaucat. Iespējams, ka kādreiz esmu viņam teicis kādu skarbāku vārdu, taču parādiet man kaut vienu cilvēku, kuram nav mīnusu. Nav tādu. Labi, nebūs Lipmans, bet kas būs viņa vietā? Kas? Visi tikai runā, bet, kad jāsāk darīt, tad pazūd krūmos. Man nav autoritāšu, un es esmu es pats. Es mīlu hokeju, es šeit strādāju, un es gribu palīdzēt Latvijas hokejam. Es neesmu prostitūta, lai gultos kādam apakšā. Man ir pašlepnums, man ir savs raksturs. Lipmans cenšas kaut ko darīt, un būtu labi, ja kāds viņam palīdzētu stutēt hokeja saimniecību, bet neviena nav. Tikai bļauri.
- Cik tu kā hokeja treneris vari šeit nopelnīt?
- Neko.
- Cik tas ir - neko?
- Pagaidām tā ir tikai mīlestība pret hokeju. Man ir ļoti paveicies ar sievu, kura saprot, ka es bez hokeja nevaru dzīvot.
- Tev Vācijā ir kaut kas palicis?
- Nekas, un nekad man nav bijušas domas tur kaut ko pirkt vai palikt uz dzīvi. Nekad. Pat domas tādas nav bijušas. Kad pavasaros notika pēdējās play-off spēles, sētā stāvēja pilna mašīna ar mantām, lai tūlīt, tūlīt brauktu uz Rīgu. Lai ātrāk tiktu uz Rīgu, play-off mačos nemaz tik dikti nerāvos. Gribēju ātrāk visu pabeigt un prom.
- Kam tev bija nepieciešama Vācijas pilsoņa pase?
- Veči! Gribu visiem pateikt skaidri un gaiši. Jūs taču zināt, cik lielu pensiju es saņemtu Latvijā. Vācijas pilsonību paņēmu tikai tāpēc, lai vecumdienās man būtu kārtīga pensija. No vāciešiem es saņemšu labu pensiju.
- Ko dara tavas meitas?
- Vecākā mācās Puškina licejā. Vācu valodas olimpiādē bija pirmā. Sāk parādīties brūtgāni smejas. Jaunākā meita sākusi nodarboties ar dziedāšanu. Man pašam likās, ka tas nav nopietni, bet reiz viņa atnesa mājās ierakstītu disku, un man vairākkārt vajadzēja pārprasīt, vai tā ir meitas balss. Es nenoticēju, ka viņa tik labi dzied. Viņa mācās pirmajā klasē vācu valodas novirziena skolā.
- Kāpēc vācu valodas?
- Tāpēc, ka, atbraucot no Vācijas, viņai bija grūtības ar krievu valodu. Sevišķi vecākajai meitai. Sākumā pat lūdzām skolotāju viņu nesaukt pie tāfeles, jo kā tas izskatītos, ja piecpadsmitgadīgs skuķis stāv visas klases priekšā un nezina ne vārda krievu valodā. Šobrīd krievu valoda jau ir atgūta un, kas ir patīkami, abas itin labi saprot un runā arī latviski. Tikai man ar to latviešu valodu pavājāk. Saprast saprotu, taču ar runāšanu ir grūtāk. Ceru, ka bērni man latviešu valodu iemācīs.