Pirms 10 gadiem. Kristaps Valters "armijā" – Turcijas klubā "Antbirlik"

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 263 (2000. gada 4. – 10. decembris)

Kristapa Valtera izdzīvošanas skola

Pēc basketbolista karjeras Latvijā tēva Valda Valtera kūrētajos bročos, kā arī pirmajiem soļiem Latvijas izlasē 2000./2001. gada sezona deviņpadsmitgadīgajam basketbolistam bija pirmā ārpus Latvijas. Un uzreiz prestižā Turcijas līgā. Iemesls, lai Kristapu aicinātu uz interviju.

„- Es parasti pasaku to, ko es domāju, un pārāk nekautrējos. Arī Turcijā es diezgan bieži atļaujos pateikt trenerim savas domas. Dažreiz viņš klausa, dažreiz ne. .. Ir pat bijušas reizes, kad vispār nosēdina malā uz pusspēli, lai apdomāju dzīvi. .. Tagad es tam esmu ticis pāri un sapratis, ka viena spēle var būt veiksmīga, bet cita - pilnīgi pretēji. Latvijā es biju pieradis: kaut arī es spēlēju slikti, skaidrs, ka tās trīsdesmit minūtes es laukumā būšu. Turcijā - ja tu sūdīgi spēlē, tad treneris tevi uzreiz nosēdina uz soliņa. .. Šeit spēlējot, es biju pieradis, ka kļūda laukumā nav nekas traģisks un es tāpat palikšu laukumā, bet Turcijā - uzreiz "sit pa galvu". Ko tu viens pats spēlē, ko nespēlē uz komandu - šeit es neko tādu nebiju dzirdējis. Protams, ja laukumā viss izdodas, nevienam pretenziju nav, bet ja neiet - neviens tevi ārā nevilks. ..

Par komandas līderi laikam var dēvēt vienu citu mūsu komandas spēlētāju, taču arī es neesmu nekāds pastarītis - vadu komandas saspēli. Ar metieniem gan neaizraujos tik daudz kā "bročos" - astoņi līdz desmit metieni pa spēli ir maksimums, ko atļaujos. Tagad vairāk esmu iepraktizējies iet caurgājienos un tad atmest citiem ārējiem spēlētājiem. Metēji ir divi citi spēlētāji, no kuriem viens ir Turcijas junioru izlases basketbolists, savukārt otrs šobrīd ir rezultatīvākais visā līgā. Mans uzdevums ir spēlēt uz viņiem. .. Sākumā jau nebija viegli, bet tagad esmu pieradis un pamazām iedzīvojies. .. Latvijā es jau biju sasniedzis visu, ko gribēju, - lielajā komandā laukumā ik spēli pavadīju vidēji 30 minūšu, turklāt nospēlēju, manuprāt, labu sezonu. Paliekot šeit ilgāk, es tikai degradētos. Manai izaugsmei labāk bija doties uz ārzemēm un sākt visu no jauna. Izšķirīgie faktori bija basketbola līmenis un nauda, ko saņemu par spēlēšanu. Man bija trīs varianti: "Olympiakos" un AEK Grieķijā un "Efes Pilsen" Turcijā. Jau pirmajā sarunā aģents man pateica, ka man labākais variants ir "Efes Pilsen", un tas arī bija klubs, kas izrādīja visnopietnāko interesi par mani - zvanīja, sūtīja faksus, līguma variantus, un tā tālāk. ..

Pašlaik es spēlēju "Antbirlik" klubā, kuram ir noslēgts sadarbības līgums ar "Efes Pilsen", ar kuru parakstīju kontraktu. "Antbirlik" šobrīd spēlē turpat kur "Efes" - Turcijas augstākajā līgā. Šiem abiem klubiem sadarbības līgums ir noslēgts tikai uz šo sezonu, un faktiski var teikt, ka šobrīd esmu viņiem izīrēts. Nākamo sezonu es sākšu jau "Efes Pilsen". Zinu, ka Mulamerovičs nākamgad brauks projām un es spēlēšu kā otrais saspēles vadītājs. .. Mans aģents ir Maurīcio Balduči no Itālijas, kura pakalpojumus izmanto arī tādi basketbolisti kā Jasikevičs no "Barcelona", Žukausks, kas šosezon spēlē Itālijā, arī Bečirovičs un Adomaitis. Viņam ir ļoti daudz labu spēlētāju, tāpēc es uzticos viņa viedoklim un lēmumus pieņemu, konsultējoties ar viņu. Droši vien, ka viņš manai izaugsmei ir sekojis līdzi jau no junioru izlases laikiem. Sākumā noslēdzām līgumu, un tikai tad viņš man sāka meklēt variantus.

- Tu biji vienīgais no jaunajiem, kas pat neapsvēra iespēju braukt studēt un spēlēt uz Ameriku...
- Jā. Tomēr, lai gan Turcija it kā ir tuvāk mājām nekā Amerika, arī tagad nav viegli. Ja es būtu aizbraucis uz Ameriku, vispār tikai reizi gadā varētu šurp atbraukt. Dzīvot prom no savas ģimenes un dzimtenes - tas ir ārprāts. Pašam vēl ēst jātaisa... Turklāt mans mērķis ir profesionāla basketbolista karjera, nevis studijas kādā ASV augstskolā. Es izvēlējos Eiropu. Šobrīd klubs man ir piešķīris plašu trīsistabu dzīvokli Stambulas Eiropas daļā un, lai gan tas atrodas tikai desmit minūšu attālumā no kluba, - arī mašīnu. It kā vienreiz pa dienu ir iespēja iet klubā un par brīvu paēst, taču es labāk braucu mājās un izguļos. Citādi treniņš ir astoņos no rīta, līdz ar to jāceļas jau septiņos. .. Darbdienās ir divi treniņi: no rīta individuālais svaru zālē un tad tehniskais, bet pievakarē komandas treniņš...

Slodzes tur ir daudz lielākas - faktiski iet "uz izdzīvošanu". Svaru treniņos jāstrādā vispār bez atpūtas - sadalās pa diviem un tad uz sekundēm: tikko viens beidz, tā otrs sāk un tā apmēram pusotru stundu no vietas. "Bročos" darbs bija vairāk uz spēku, bet tur - uz izturību, taču tā ir visur - gan Polijā, gan tagad Cipruss stāstīja, ka arī Itālijā. Pirms sezonas pa stadionu skrējām tā, ka pēc tam veselu nedēļu es ikrus vispār nejutu - pat normāli uz poda nevarēju apsēsties... .. Protams, bija reizes, kad uzbļāva, un sākumā, kā jau jauniņais, pēc treniņa dažreiz vācu bumbas vai skrēju pakaļ ledum. Bet, tā kā mēs komandā bijām divi jauniņie, tad pārsvarā to visu darīja viņš - es drīz vien pateicu, ka to nedarīšu. Es domāju, ka mans raksturs ir mainījies - esmu kļuvis patstāvīgāks, vairāk saprotu no dzīves. Tā man ir savdabīga izdzīvošanas skola vai pat armija. ..

Kopā ar vecākiem dzīvojot, jau pierasts, ka vienmēr būs, kas palīdz vai izdara tavā vietā. Turcijā ir pretēji - jo lielākā bedrē tu esi, jo dziļāk tevi tajā dzen. Ja tu slikti nospēlē vai kaut kas nesanāk, neviens nesaka priekšā, kā labāk, nemēģina izvilkt, bet tikai pārmet. Es nezinu, ko viņi savā turku valodā tur runā, bet pieļauju, ka vietējiem spēlētājiem mēģina palīdzēt vairāk. Arī Latvijā jau ir tāpat, ka vietējiem basketbolistiem ir lielākas privilēģijas nekā ārzemniekiem. Var teikt, ka viesspēlētājam ir uzlikts savs zīmogs un ierādīta viņa vieta, par kuru zemāk nedrīkst nolaisties. .. Ir bijušas spēles, kad es vispār uzbrukumā nesaņēmu bumbu - skrien divdesmit minūšu turp un atpakaļ. Pāreju pāri centram, sāku kombināciju, bet nākamajā mirklī jau redzu, ka kāds pamanījies uzmest pa grozu. Savukārt, ja kaut ko tādu atļaujos es, treneris uzreiz saka, ka es viens pats spēlējot. Bet pārsvarā tas gadījās sākumā, kad komanda vēl nebija saspēlējusies. .. Pirms tam es zināju, ka turku basketbols ir lēns, bet tagad, izmainoties uzbrukuma laikam, visas komandas spēlē nenormāli fizisku spēli. Tiesneši sodus vispār nesvilpj un ļauj sisties burtiski uz dzīvību un nāvi - dažreiz ir tā, ka visas rokas nodauzītas sarkanas, bet neviens pārkāpums tā arī nav nosvilpts. Izbraukumos vispār nav nekādu cerību - tiesneši svilpj tikai uz vienu pusi. Visas komandas ir spēkos ļoti līdzīgas, un, piemēram, "Efes" nesen zaudēja turnīra tabulas desmitajai komandai. ..

Līdzjutēji Turcijā tiešām ir šausmīgi, un sevišķi smagi klājas Robim - tur ir pavisam ārprātīgi cilvēki. Pa televizoru skatījos vienu viņu spēli, un pēc tās beigām visi uzreiz muka uz ģērbtuvēm, jo viņiem tika mests ar monētām, pudelēm un visu citu, kas pagadījās pa rokai. Pie viņiem tas ir normāli. Lai gan "Antbirlik" nav uzdevums iekļūt play-off, arī mums pēc zaudējumiem tiek dots virsū trīsstāvīgajiem - pēc tam man komandas biedri paskaidroja. Kādi trīs tūkstoši - tik, cik salien zālē - uz katru spēli sanāk, un, ja ir laba spēle, nāk prasīt arī autogrāfus. Protams, ar to popularitāti, kas man bija Rīgā, salīdzināt nevar. Kopumā Turcijā futbols ir daudzreiz populārāks nekā basketbols un, piemēram, uz "Efes Pilsen" spēlēm līgā vispār neviens nenāk - tikai uz Suprolīgas mačiem. Futbolā - tur var pafanot, izkauties... ..

- Un tad - NBA? Tas ir tavs mērķis?
- Noteikti. Es domāju, ka caur "Efes Pilsen" es varu šo savu mērķi īstenot - kad būšu nospēlējis visus līguma gadus, man būs 23 gadi, un tas jau ir vecums, kad basketbolists ir pilnībā nobriedis un var domāt par virsotnēm. Tikai baigi daudz jātrenējas.
- Turcijā tev ir iespēja novērtēt savu patieso meistarību - Latvijā to izdarīt bija diezgan grūti.
- Tur jau tā lieta - tagad arī nedaudz paskatījos LBL spēles. Turcijā līmenis ir pavisam cits un tur es arī bišķi "nolaidos". Domāju, ka esmu baigi labs - nu tik braukšu un spēlēšu, bet uzreiz "nosēdos". Taču tagad ar katru spēli mans sniegums uzlabojas, un domāju, ka viss būs labi. Ja es iemetu savus punktus un labi nospēlēju aizsardzībā, tad jūtos, ka esmu izdarījis savu darbu. Tagad vidēji laukumā pavadu 25 minūtes un gūstu 15 punktu, lai gan pēdējos divos mačos nospēlēju visas četrdesmit minūtes. Taču bija spēles, kad pēc pirmās kļūdas noņēma malā uz kādām piecpadsmit minūtēm, bet pēc tam es vairs nespēju ieiet spēlē, koncentrēšanās jau bija zudusi. Tagad šī situācija sāk normalizēties - varbūt arī pats esmu sevi kaut kā pierādījis. Galu galā Turcijā man ir tikai basketbols - nekādu blakusnodarbību -, līdz ar to es varu pastāvīgi pilnveidot savu meistarību. ..
- Vai Turcijas basketbolā apgrozās lielas summas? ..
- Es negribētu izpaust konkrētu summu, bet par pieciem gadiem man ir stipri pāri miljonam dolāru, turklāt ar prēmijām un bonusiem es varu piepelnīt klāt vēl vairāk.”

Sportacentrs.com atkāpe: Līdz 23 gadiem, kā tika līgts līgumā, Kristaps Turcijā nespēlēja. Pēc tam karjera līkumojusi, divreiz atgriežoties arī broču pēctecī „Skonto”. Varēja (un var joprojām) aizvadīt briljantas spēles, bet izsniegtie avansi (varbūt tikai cerības) bija daudz augstāki.

Ainara Bagatska 33. Punkti, nevis gadi

Mūsdienās reti kad Eiropas basketbolā viens spēlētājs met vairāk par 20-25 punktiem spēlē. Pirms 10 gadiem tas vēl nebija ierakstīts Sarkanajā grāmatā, un tieši Eiropas čempionāta atlases turnīra svarīgajā uzvarā ar 74:69 pret Angliju viesos tas padevās Ainaram Bagatskim. Kā tas notika, viņš pats pāris vārdos pastāstīja intervijā.

„- Tu šodien saruna notika uzreiz pēc Latvijas uzvaras pār Angliju. - "SA" nodemonstrēji lielisku sniegumu, taču pēc spēles pārējie spēlētāji un arī pats teici, ka tā ir "haļava". Kāpēc tā?
- Tā mēs komandā jokojamies un sakām: ja Bagijam bijusi laba spēle, tad tā ir "haļava" jeb veiksme. Bet, tikko izceļas kāds cits, tad tā uzreiz ir meistarība smejas. Protams, ka esmu laimīgs par uzvaru, jo esmu atbraucis šajā komandā spēlēt, satikt visus bijušos komandas biedrus, draugus, ar kuriem ir uzvarētas daudzas spēles. ..
- Vai angļi salīdzinājumā ar spēli Rīgā šoreiz tevi kaut kādā veidā pārsteidza?
- Viņi mani absolūti ne ar ko nepārsteidza ne pirmajā, ne otrajā spēlē. Es tomēr teikšu tā: mēs esam klasi augstāka komanda par Angliju. Iespējams, ka kāds domā citādāk, bet tas ir mans subjektīvais viedoklis. Ja tāda tipiska aizsardzības komanda kā Anglija Rīgā guva 97 punktus, tad laikam kaut kas tomēr nebija kārtībā ar mūsu aizsardzību un arī ar komandas organizāciju. .. Mums tomēr ir ļoti augstas klases saspēles vadītāji Roberts (Štelmahers. – D.Ā) un Raimonds (Miglinieks. – D.Ā.), kas spēj noorganizēt komandas spēli. Šodien tieši ar viņu palīdzību pārvarējām spriegumu un neļāvām angļiem atrauties. Šis mums bija ļoti svarīgs mačs, un domāju, ka šī bija gada svarīgākā spēle. Man šī bija pati svarīgākā spēle, jo mēs esam spēruši milzīgu soli pretim finālam, un tagad vajadzētu tikai nokārtot formalitātes. Zinu, ka nebūs viegli, taču vieglāk nekā angļiem.
- Kā tu vērtē citu spēlētāju sniegumu šajā spēlē? Šķiet, ka angļi bija maksimāli koncentrējušies uz Štelmahera nosegšanu.
- Skaidrs, ka viņiem bija pilnīga informācija par mūsu pēdējām spēlēm, un viņiem pat bija pārstāvis, kas bija ieradies uz mūsu maču ar Ungāriju. Varēja redzēt, ka angļi ļoti nopietni bija gatavojušies šai cīņai. Taču ar to ir jārēķinās: ja vairāk iemetīsi iepriekšējā mačā, tad nākamajā spēlē tevi mēģinās visādi iespaidot, arī fiziski. Es domāju, ka mēs kopumā esam kļuvuši pieredzējušāki, pārliecinātāki par savām spējām. .. Pēdējos gados Latvijā runāja par "zudušo paaudzi", taču mēs esam pierādījuši, ka tā nav. Tā ir utopija - nomainīt piecus vai vēl vairāk izlases spēlētājus un gaidīt, ka komandai būs ļoti labs sniegums. Tā nekur pasaulē nenotiek. Latvijā zaudējumos vienmēr vainīgi spēlētāji, nekad nav bijis vainīgs treneris, kā citur pasaulē.”

Sportacentrs.com atkāpe: "Zudusī paaudze", kurai, ja labi gribēja, varēja pieskaitīt arī pašreizējo Latvijas 'vīriešu izlases galveno treneri Ainaru Bagatski, bija spējīga ne tikai kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīram, bet arī tur "uzspridzināt bumbu", kam vistuvāk gadījās Lietuvas izlases titulētais sastāvs. Savukārt Bagatskis... Neskati vīru no cepures, t.i., pēc pases datiem! 2001. gada finālturnīrā viņš bija otrs rezultatīvākais Latvijas izlases spēlētājs aiz tā gada modeļa latviešu "tanka" Kaspara kambalas muguras, bet to, kā iemest trīnīti vai izmānīt pretinieku, sagādājot viņam personisko piezīmi, viņš uzskatāmi varētu nodemonstrēt Latvijas izlases vīriem vēl šodien.

Džonsoniāde pilnā sparā

Definīcija: Džonsoniāde ir angļu futbola speciālista Garija Džonsona Latvijā izraisīta parādība ar trim raksturīgām iezīmēm: 1) atteikšanās no aizsardzības taktikas pret jebkuru pretinieku un lielākas vērības pievēršana uzbrukumam, 2) Latvijas izlases bēdīgie rezultāti šīs taktikas iespaidā, 3) spēlētāju masveida eksports uz Angliju.

Līdz 2000. gada beigām pāri Lamanšam ne bez Garija pirksta jau bija izdevies nokļūt septiņiem Latvijas futbolistiem. Pēdējais no viņiem – Andrejs Štolcers – līgumu uz četriem gadiem ar Anglijas pirmās divīzijas vadošo klubu "Fulham" parakstīja nedēļu iepriekš un saņēma darba atļauju Lielbritānijā.

Latvijas futbolisti Anglijas klubos
Premjerlīga
Marians Pahars "Southampton"
Imants Bleidelis "Southampton"
Igors Stepanovs "Arsenal"
Pirmā divīzija
Aleksandrs Koļiņko "Crystal Palace"
Andrejs Rubīns "Crystal Palace"
Andrejs Štolcers "Fulham"
Otrā divīzija
Vitālijs Astafjevs "Bristol Rovers"
Sportacentrs.com atkāpe: Varbūt nākotnē mūsējo dažādās Anglijas līgās būtu vēl vairāk, taču Latvijas darbaspēka ievešana Britu salās beidzās līdz ar Džonsona neuzvarēto Sanmarino un atstādināšanu no valsts izlases galvenā trenera pienākumiem. Turklāt viens bija nokļūšana angļu klubos, bet pavisam kas cits – spēlēšana tajos...

Pārējās tēmas

Latvijas vīriešu izlase basketbolā guvusi ceturto uzvaru pēc kārtas Eiropas čempionāta atlases turnīrā, šoreiz pret Angliju un krietni pietuvinājusi spēlēšanu finālturnīrā nākamajā vasarā Turcijā. Par noteicošajiem faktoriem panākumos tiek minēti: ) mikroklimata uzlabošanās komandā, Valdim Valteram trenera postenī nomainoties pret Vari Krūmiņu, 2) spēles aizsardzībā uzlabošanās, 3) grozā metēju līderu parādīšanās (Ainars Bagatskis, Roberts Štelmahers), labākās spēles izlase aizvada izbraukumā, kur nav liekas psiholoģiskās slodzes, un koncentrēšanās uzvarai katrā nākamajā spēlē. Tikmēr tiek uzdots jautājums, vai pēc potenciālās kvalificēšanās Turcijai atkal nenotiks mistiskas treneru maiņas kā pirms četriem gadiem Spānijā (par to arī „SA” karikatūra). Starp citu, par basketbolistu veselību veselas divas nedēļas rūpējās „hokejists” Jānis Kvēps.

NHL joprojām lielisks Karolīnas "Hurricanes" vārtos ir Artūrs Irbe, izcīnīdams trešo "sauso" spēli sezonā (pret "Flyers"), bet Bostonas "Bruins" vārtsargam Pēterim Skudram savu uzticību atklāti izrāda komandas galvenais treneris. Sergejs Žoltoks ("Canadiens") beidzot guva savus pirmos vārtus sezonā. Iluta Gaile Pasaules kausa izcīņas otrajā posmā ieņem augsto 6. vietu. Futbolists Andrejs Štolcers saņēmis darba atļauju, lai spēlētu Anglijas klubā "Fulham". Sandis Prūsis Pasaules kausa pirmajā posmā netika galā ar savu jauno tehniku, pārregulējot bobu tieši pirms mačiem, bet biatlonisti savā sezonas atklāšanas posmā "sadega" šautuvē, kamēr slēpošanas ātruma ziņā Raivis Zīmelis un Ilmārs Bricis bija labāko divdesmitniekā... Par 20 000 latu būvēto Latvijas bobsleja bāzi okupējuši kamaniņu braucēji ar Mārtiņu Rubeni priekšgalā, kaut gan šeit tapis arī slieču pāris Sanda Prūša bobam.

Latvijas vicečempioni „PCSK/Rīga” pārvarējuši pēc nozīmes otra Eiropas kausa – „Top Teams” kausa izcīņas pirmo kārtu, pārspējot Grodņas „Komunaļņik” un iekļūstot turnīra grupu turnīrā. No Latvijas volejbolistiem vēl eirokausos spēlē: trešajā pēc ranga – Eiropas Volejbola konfederācijas kausā – pirmo kārtu pārvarēja Valta Mihelsona pārstāvētais Francijas klubs "Tourcoing", Vadima Kardaša Dienvidslāvijas "Budvanska Riviera", ar 3:1 pārspējot laukuma saimniekus "Eintracht", kurā mājvietu sev bija atradis Gvido Priedītis, un Igaunijas "ESS Falk" ar tajā spēlējošo Austri Štālu. Vīriešu čempionu līgā Francijas "Tours Volley" sastāvā D grupā spēlē Tarass Tabačuks, bet "Top Teams" kausa izcīņā bez rīdziniekiem arī Jānis Pļavinskis un Guntis Atars Somijas "Keski Savon" sastāvā, bet šā paša kausa izcīņā sieviešu turnīrā Šveices "Zeiler Koniz" rindās spēlēs Žanete Strazdiņa, Anita Akermane un Sandra Breikša.