Buškevics jauna ceļa sākumā

Laiks trenēt

Sandis Buškevics basketbola spēlēšanai ir nolēmis likt punktu. 35 gadu vecumā tas nav pārsteidzošākais lēmums, par kādiem nākas dzirdēt, ja runa ir par profesionālo sportu. Tāpat pievēršanās trenera arodam uzreiz pēc karjeras beigām nav nekas ārkārtējs, taču fakts, ka Latvijas treneru apcirkņus papildina vēl viens augsta līmeņa bijušais spēlētājs, nevar nepriecēt. Buškevics papildina jauno treneru paaudzi, kas pašlaik ir ņēmuši lietas savās rokās Latvijas basketbolā – ar visiem ir kopā spēlēts. Sandi Buškevicu mēs nākamsezon redzēsim Liepājā, kur viņš Guntim Endzelam palīdzēs dresēt lauvas. „Protams, gribētos vēl spēlēt, bet, visu loģiski apdomājot, sapratu, ka ir laiks sākt trenera karjeru jau tagad – pēc iespējas ātrāk,” norāda Buškevics, kurš šajās dienās ir sastopams Ventspilī. „Liepāja man izteica reālu un konkrētu piedāvājumu, es nolēmu, ka ir laiks izmēģināt savus spēkus trenera arodā.” Par to, kāda īsti būs Buškevica loma Liepājas basketbola sistēmā, vēl nav sīki un smalki runāts. Tātad to, vai Buškevics būs tikai Endzela asistents, vai arī uzņemsies pienākumus darbā ar jaunatni, mēs uzzināsim mazliet vēlāk. Pats Buškevics gan labprāt nodotu savas zināšanas arī darbā ar bērniem, taču pats arī piebilst – tam darbam ir sava specifika.

Buškevicam mazliet kremt tas, ka savas trenera gaitas viņš nevar uzsākt savā dzimtajā pilsētā Ventspilī. „Protams, būtu labāk, ja varētu strādāt savā pilsētā. Diemžēl ir konflikts ar vienu cilvēku – Uldi Boitmani, bijušo BK „Ventspils” valdes priekšsēdētāju, tāpēc situācija ir sarežģīta. Es vienmēr esmu bijis pateicīgs klubam, kurā esmu izaudzis kā spēlētājs, un nākotnē es būšu ļoti priecīgs atgriezties jau citā kvalitātē.” Buškevics aizkadrā min arī vienu pašreizējo attiecību piemēru, kuru noklausoties, prātā nāk tikai viens vārds – farss. Kungiem nāksies kādreiz izrunāties, lai sirds mierīga...

Pirmie iedīgļi trenera darbam bija jau Irānā, kur Buškevics aktīvi piedalījās komandas vadīšanas procesos. „Rehabilitācijas laikā es ļoti dauz vācu informāciju. Es klubā biju gandrīz kā otrais treneris, jo visu treniņu procesu mēs kopā ar treneri izdomājām, spēles sistēmu es pats veidoju, līdz ar to man bija vieglāk spēlēt.” Vaicāts par to, ko mēs varētu sagaidīt no trenera Buškevica, Sandis aicina nogaidīt, ļaujot lietām ritēt savu gaitu. „Pagaidām es būšu treneris – māceklis. Irānā spēlējot, tie, kas neizpildīja to, ko es no viņiem gaidīju, tie arī dabūja iekšā no manis. Divreiz es varu mierīgi pateikt, bet, ja ar trešo reizi nesaprot, tad ir cita pieeja jāmeklē. Tagad ir grūti ko pateikt, jāskatās, kā viss veidosies. Man patīk, kā strādā visiem zināmais Butauts, tāpat arī pirms pagājušās sezonas es trenējos ar „Lietuvos Rytas” pie Džikiča – man patīk viņa basketbola filozofija. Esmu trenējies pie ļoti daudziem treneriem, no katra, protams, ir kas paņemts, bet pagaidām es esmu ceļa sākumā, viss veidosies ar laiku. Es vakar (saruna notika piektdien - R.R.) runāju ar savu treneri Jāni Ļaksu, kurš stāstīja: salīdzinoši ar laiku, kad mēs augām (mēs bijām viņam pirmie), viņam trenera domāšana ir pilnībā pamainījusies, viņš daudzas lietas būtu darījis citādi. To ar karoti mutē nevar ielikt – ir tam visam jāiet cauri, daudz jāmācās.”

Nepadarīta darba sajūta palikusi

„Ir sajūta, ka nav viss līdz galam izdarīts, bet nav arī laika sēdēt un domāt, vai es varēšu atgriezties basketbola laukumā,” izvēli par labu trenera karjerai skaidro Buškevics. Turklāt pēdējā sezonā piemeklēja smags savainojums, kura dēļ nācās atkopties gandrīz sešus mēnešus. „Protams, ka informācijas par mani bija maz, jo neviens jau īsti arī neinteresējās, bet nebija tā, ka tas mani ļoti satrauktu. Nospēlējot gandrīz trīs mēnešus, es dabūju traumu – man spēles laikā tika sarautas ceļgala krusteniskās saites. Bija operācija, vēlāk – rehabilitācija, kas noritēja labi. Nu jau ir gandrīz 6 mēneši pagājuši, tajā ziņā viss ir kārtībā.” Interesanti, ka Buškevics arī šajā stāstā ir pamanījies ieraudzīt zelta maliņu – sak, labi, ka tagad, nevis agrāk. „Daudzus basketbolistus pēdējā laikā ir piemeklējusi šāda trauma. Es pirms tam daudz par to biju domājis – kā jūtās spēlētāji, kas piedzīvo šādus savainojumus. Man arī sanāca iziet tam cauri, bet labi, ka tas notika tikai tagad, kad karjera jau gāja uz beigām. Man ir ļoti žēl, ka šāda trauma piemeklē jaunus spēlētājus, kuriem ir grūti tikt atpakaļ.”

Tagad ir pats pateicīgākais brīdis, lai uz karstām pēdām atskatītos uz karjerā iespēto un neiespēto, pirms vēl bilžu albumu par etapu dzīvē, kas tikko ir noslēdzies, nolikt plauktā. Buškevics kopumā ar sasniegto ir apmierināts, vienīgi – tā arī nav izdevies uzspēlēt Eiropas čempionātā. „Viens no mērķiem, ko biju sev izvirzījis, bija dalība Eiropas čempionātā. Sanāca tā, ka Latvijas izlasē bija laiki, kad ne vienmēr spēlēja visi tie, kas izcīnīja ceļazīmi uz Eiropas čempionātu. Ceru, ka tagad tas mainīsies. Manā laikā bija tā, ka es piedalījos gandrīz visos kvalifikācijas turnīros, bet citi spēlētāji, kam bija kādi iemesli vai vienkārši nevēlēšanās spēlēt atlases ciklā, ieradās tikai tad, kad bija jābrauc uz Eiropas čempionātu. Tas, protams, ir no treneriem atkarīgs, bet tas nav pareizi – ir jābrauc tiem, kas ir izcīnījuši ceļazīmi. Kā vēlāk izrādījās, tas rezultāts jau nebija tāds, kā bija cerēts,” ar nelielu nopūtu stāsta Buškevics.

Tomēr kopumā Buškevics ir apmierināts ar to, kā noritēja viņa ilgā karjera, kas jau bija uzņēmusi kursu pretī 20 gadu atzīmei. „Pozitīvās emocijas karjeras laikā bija vairāk nekā negatīvās. Ir spēlēts Eirolīgā, kas arī bija mērķis, tāpat savas karjeras laikā izcīnīju daudz – piecus – Latvijas čempiona titulus. Protams, tas nebija primārais mērķis karjerā, tāpēc pēc četriem izcīnītiem es izvēlējos doties uz ārzemēm, lai paskatītos, ko es varu ārpus Latvijas robežām izdarīts. Pateicoties Dievam un dažādām veiksmīgām apstākļu sakritībām, karjera izdevās patiešām veiksmīga. Vienīgi žēl, ka neizdevās pēdējie gadi. Bija krīze, daudziem spēlētājiem bija grūti atrast klubus. It kā jau tas izdevās – biju Itālijā, divreiz atgriezos Ventspilī, taču – es jau pieminēju, ka kluba vadības krēslā sēdēja cilvēks, kuram pret mani bija tāds naids.”

Tagad ir laiks iekārtot jaunu bilžu albumu – trenera karjerai. Liepāja noteikti centīsies turpnāt savu uzņemto kursu, kas pēdējās divas sezonas ir iekrāsojis bronzas toņos. Treneru štābs ir mainījies, tāpēc šķiet, ka tieši tajā, cik veiksmīgi tas spēs pielāgoties situācijai, slēpsies panākumu atslēga. Redzēsim, kā savu lomu nospēlēs Buškevics.