Uzdevums nav izpildīts. Kas ir izpildīts?
Latvijas hokeja izlase no pasaules čempionāta atgriežas ar nepadarīta darba sajūtu, ja runājam par turnīra sportiskajiem mērķiem, ko viņiem izvirzīja lielais Kirovs. Kas attiecas uz nākotnes ierīvēšanu – tur, viss kārtībā!
Iekļūt labāko astoņu komandu skaitā bija reāli izpildāms uzdevums, par ko mums atgādina Šveices izlases tango Vācijas laukumos. Salīdzināt šveiciešus ar latviešiem nevar, ja ņemam par pamatu divu valstu hokeja sistēmas, taču abus gadījumus var likt blakus, ja runājam par izlašu sniegumiem reizi gadā – pasaules čempionātos. Viņi nāk no tā paša mūsu plaukta, vien zobi baltāki un sakodiens stiprāks. Bet tā pēc skata – atpazīstami vēži... Šveices izlases uzvaras drīzāk jāvērtē kā pēcolimpiskā gada atraugu sekas. Bija skaidrs, ka uz pasaules meistarsacīkstēm tā sauktais lielais sešinieks vedīs dīvainus karotājus un tad uz šāda fona kādam no maziņajiem jeb precīzāk – vidējiem, pie kā mēs varam pieskaitīt Šveici, Latviju, Baltkrieviju, Vāciju, tagad arī Dāniju un Norvēģiju – noteikti būtu iespēja pasprēgāt... Tā arī notika. Ja nu vienīgi krievi ir sagrābušies no savām iespējām praktiski maksimālo, bet viņus var saprast – olimpiskais turnīrs bija izgāšanās un tagad savs mundieris ir jāapslauka vismaz šajā pieturā. Beigu galā – viņi vienmēr varēs teikt, ka pavasarī nepieciešams aizstāvēt iepriekšējos divos gados izcīnīto titulu. Ko pārējie? Somi un zviedri savu vidējo līmeni tur, taču ar ļoti nestabilu sniegumu. Čehi mokās un šovakar var palikt ārpus labāko astoņnieka, par ko viņiem noteikti savā zemē noraus galvas. Slovākija atveda uz čempionātu galīgi zaļus gurķus, mazliet gatavāki bija kanādieši, bet arī viņi drīzāk izskatās pēc pirmkursniekiem, ja apzināmies viņu patieso hokeja potenciālu. Nu, bet amerikāņi var priecāties, ka pa lielam pasaules čempionātu viņu zemē neviens nopietni neņem, jo ar lidmašīnu atgriezties mājās viņi noteikti nav pelnījuši. Tāds, lūk, dīvains turnīrs.
Ja mūsu pašmērķis bija paplosīties kā dāņiem, vai vēl labāk – kā šveiciešiem, tad varēja sastāvu komplektēt mazliet savādāk. Taču – vai spēle un iznākums uz laukuma būtu savādāks? Šaubos. Dažādu apstākļu sakritības piespieda mums uz šo turnīru paskatīties ar ugunsdzēsēju acīm – ja citugad gaidījām spēlētājus pēc klubu spēlēm, tad tagad vieni no pēdējiem izlasei pievienojās treneri. Vai tas kaut ko ietekmēja? Šo kartupeli var grozīt no abām pusēm, tomēr – nez vai mēs būtu no šī turnīra izcēlusi kaut ko vairāk, ja Znaroks un Vītoliņš būtu pie valstsvienības, sākot ar treniņnometnes pirmo dienu. To pašu jau minēto resursu dēļ. Kurš būtu tas hokejists, kuru nepaņēma, bet – kurš būtu ietekmējis izlases startu par vēl vienas uzvaras tiesu? Skrastiņš? Ja Kārlis nav vesels, tad puskārlis mums neder. Ivanāns? Varbūt, bet treneris netic... Bārtulis? Viņa vietā atbrauca Kulda...Kurš vēl? Jā, varbūt atsevišķos gadījumos pietrūka spīdīgākas acis no pirmo trīs maiņu uzbrucējiem, taču ceturtie tomēr kopumā savu uzticību attaisnoja. Vai Jekimovs un Bukarts spētu izmaisīt spēļu gaisu labāk par Štālu, Pečuru un Saulieti? Nez vai... Starp citu, Ankipāns noteikti būtu izlasē pie vietas, bet arī tikai gadījumā – ja ir simtprocentīgi vesels. Vai komanda bija nogurusi? Drīzāk – mazliet hokeju pārēdusies... Tad arī netiek uzšķiltas dzirksteles, kas spēles gaitā pārvērš pretinieku vārtus lielā ugunskurā.
Pirms čempionātu rakstīju par komandas kapteini. Joprojām dzīvoju ar pārliecību, ka ne visos gadījumos labākais cilvēks vai izlases veterāns spēj šo darbu vai misiju paveikt ar lielāko pievienoto vērtību. Ja reiz treneriem bija nodoms ar asins pārliešanu (seši debitanti), kas iezīmē astoņdesmito gadu otrās puses dzimušās paaudzes iespēlēšanu, tad varbūt arī kapteini vajadzēja virzīt no šīs pašas sērijas. Herberts šoreiz atgādināja tā sauktā pārejas laika modeli ar nopūtu – eh, ja vajag, būšu... Te jābūt cilvēkam, kas drīzāk domā kā rūdīts vilks – sak, padod šurp nākamos, lai viņi panāk pretī, kā vilkšu pa vārtiem, nenāc tuvumā... Apmēram tā. Iespējams, ka treneri to saprot, bet vēl nav saskatījuši nevienā no mūsu hokeja personībām konkurētspējīgu komandas līderi vai kapteini ar lielajiem L un K. Kad minēju fragmentāros emociju uzplūdus spēles laikā, tieši tas arī prasījās – viens vecis ar kulaku. Pie vārtiem vai ģērbtuvē – kāda starpība, bet ar skaidru ķermeņu valodu, kas izstaro pārliecību un enerģiju. Nejauciet tikai Ivanāna gadījumu un viņa rokas, ar augstāk aprakstīto vajadzību... Pēc turnīra Vasiļjevs teica, ka atbildība par nesasniegto jāuzņemas viņa paša vadītajai pirmajai maiņai, taču – vai šis plāksteris tika uzlikts, tāpēc, ka Herberts ir inteliģents, pieklājīgs un gudrs, vai – tāpēc, ka neko citu viņam nav ko teikt? Stulbi, braukt augumā cilvēkam, kas faktiski šobrīd ir viens no labākajiem šīs valsts hokejistiem. Ko no viņa prasām? Varbūt gluži vienkārši nesaprotam, ka ar šo sastāvu esam sasnieguši maksimālo un patiesībā – uz neko dižāku nav nedz pamata, nedz varēšanas tiekties. Pagaidām.
Kas bija izlases labākie spēlētāji šajā turnīrā? Treneri nosauca savu trijnieku – Reķis, Vasiļjevs un Masaļskis. Vai tas ir negaidīti? Būtībā, arī pirms turnīra viņiem varēja katram iedot pa Tissot pulkstenim, jo nez vai kādam bija lielas šaubas, ka minētie savu vidējo līmeni laukumā nespēs noturēt. Arī tad, ja aiz muguras līdz mielēm nogurdinoša sezona. Taču – kas vienam vidēja varēšana ar profesionālā standarta kvalitāti, tas citam – gaismas pils celšana... Gribētos gan, lai šiem trīs blakus par labāko godiem konkurē citi, taču – te arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc šis čempionāts mums beidzās ar divām uzvarām pār komandām, kuras bija noteikti jāņem, bet nevienā no zaudētajiem gadījumiem mums šoreiz neizdevās paspert pat pussolīti tuvāk brīnumam. Vistuvāk šādam pārsteigumam pēc spēles bijām pret zviedriem, pret čehiem jau staigājām pie viņu striķīša, kanādieši mūs pārliecinoši iedzina atpakaļ būdā, bet šveicieši vienkārši apskrēja... No visiem zaudējumiem, visspilgtāk palicis prātā Karsuma sniegums pret zviedriem. Tā pa fragmentiem varētu salasīt kādus darītājus katrā no spēlēm, taču uzsveru – tikai fragmentus. Ja pārlūkojam uzbrucējus, tad neviens no viņiem visa turnīra garumā neaizvadīja stabilu sniegumu. Aizsardzības līnija, kas pirms čempionāta tika uzskatīta par Holandes sieru, izrādījās laukumā daudz pārliecinošāka un, ja mūsu galā būtu maķenīt lielākas centra uzbrucēju kvalitātes, tad no 18 zaudētajiem vārtiem sešās spēlēs, kādām četrām piecām ripām vienkārši nevajadzēja būt. Tajā pašā laikā mēģiniet atcerēties, kad pēdējoreiz izlases ceturtā maiņa bija laukumā tik pamanāma un sakarīga? Arī šis varētu būt viens no turnīra ieguvumiem.
Vai šī ir mūsu vieta? Jā. Varētu pat atļauties apgalvot, ka šī ir mūsu īstā vieta uz pasaules hokeja kartes. Ar to bagātību, kas ir mūsu saimniecībā, spēlēt pret pasaules labākajiem hokejistiem – pat, ja šīs elites komandas tiek komplektētas ar otrās, trešās vai dažos gadījumos - pat ceturtās šķiras, attiecīgā lējuma profesionāļiem – tur vajag būt noteiktām prasmēm. Paaudze, kas šopavasar Vācijā ostīja gaisu, nākamajos desmit gados līdzjutējiem vēl liks šķirstīt uzziņu krājumus un meklēt Rīgā izvietoto citu valstu vēstniecību adreses... Papētiet šo puišu dzimšanas gadus – šie vēl skries un spēlēs! Apstākļi šobrīd sakrita ar kājām gaisā: pa vidu mēs spēlējam olimpiādē, Rīgas Dinamo, kas ir izlases bāzes komanda, aizspēlējās tālāk par savām robežām, vēl tas dīvainais treneru gadījums ar ieilgušo pavasari... Citu gadu tā nebūs, par to varam būt droši. Tad arī varēsim no ikgadējā trakuma paņemt vairāk prieka nekā tas sanāca šogad. Lai gan – par ko bēdāties? Palūkojiet čehu sejas un amerikāņu lūpu kaktiņus vai – slovākus pēc zaudējuma dāņiem ar 0:6... Tur gan ir pamats meklēt šašliku iesmus. Mūsu gadījumā - nē.
Paldies, komandai, par spēli!
[+] [-]
+2 [+] [-]
+3 [+] [-]
Domāju, ka agrāk vai vēlāk arī mēs nonāksim līdz tam, ka daudzi vadošie spēlētāji vienkārši negribēs braukt uz PČ, līdzīgi kā tas jau tagad ir virknē citu izlašu. Un varbūt tas nemaz nebūtu tik slikti, jo tas dotu lielākas iespējas PČ sevi parādīt jaunākiem spēlētājiem un reizi četros gados uz OS būtu lielāka konkurence uz vietu sastāvā.
+2 [+] [-]
2007g. 3+2
2008g. 2+1
2009g. 2+0
2010g. 1+0
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Tomēr, ja izmanto Tavu metodi, var atrast arī pretējas tendences Sprukts pie Znaroka izlasē PČ:
2008. 0+2
2009. 0+1
2010. 2+3
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Drīzāk šīs atšķirības ir dēļ kādiem konkrētiem apstākļiem katrā konkrētajā PČ. Gan attiecībā uz pašu spēlētāju, gan maiņas biedriem, gan atšķirības pretiniekos un vēl citi faktori.
+4 [+] [-]
Mūsu nelaime ir tā, ka cilvēku uzvārdi, kas spēlēs pirmajās 3 maiņās jau ir gandrīz Satversmē ierakstīti un pārējie tur ir lieki. Pārbaudes spēles tiek taisītas pontam, nevis lai ko noskaidrotu un saprastu. Reķis šogad atbrauca uz nometnes pašām beigām, pirms tam pa siltām salām nodzīvojies, un vakar bija redzams rezultāts! Vai ar Cibuļski viņa vietā mēs nebūtu makaroņņikus vinnējuši?
+1 [+] [-]
Par pirmajām trijām maiņām runājot - es jau mazliet iepriekš teicu to pašu, tikai citiem vārdiem nevajag visur un vienmēr spēlēt vieniem un tiem pašiem spēlētājiem... PČ nav tik svarīgs turnīrs, uz to var sūtīt arī jaunākus un mazāk pieredzējušus spēlētājus, īpaši, ja daļai no pieredzējušajiem uz to brīdi vairs nav, ne īsti gribēšanas, ne lielas varēšanas kaut ko kādam pierādīt... lai brauc Tevis pieminētais Cibuļskis, arī Jekimovs, Bukarts un pārējie... nekas traks nenotiks, ja būs kādas divas maiņas ar mazāk pieredzējušiem spēlētājiem... jā, viņiem, iespējams, nāksies sisties par palikšanu Elitē, tomēr no tā būs lielāka jēga ilgtermiņā... lai tiktu uz OS, mūsējiem šā vai tā ir jāspēlē kvalifikācijā, un tur nav lielas starpības, vai mūsējie PČ paliek 9.-10., vai 13.-14. vietās.
[+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Armands pats ir rakstījis, ka mums nav uzvarētāja psiholoģija. Arī šim rakstam nav nekā no pārliecības un ambīcijām...
Tur jau tā lieta, ka visi aprobežojas ar domu, ka pietiek noturēties elitē.. Lūdzu rezultāts - hokejisti paši bubina, ka viss jau esot kārtībā, nekas slikts neesot noticis... Tikai šādi aizbildinoties pēdējos piecus gadus mēs esam tur pat kur bijuši, bet Dāņi, Norvēģi ir mūs panākuši un Vācieši ir jau soli mums priekšā...
+1 [+] [-]
Dinamo uzvar - vainīgs kapteinis (Ozoliņš)
Dinamo zaudē - vainīgs treneris (Šuplers)
Latvijas izlase uzvar - vainīgs treneris (Znaroks)
Latvijas izlase zaudē - vainīgs kapteinis (H. Vasiļjevs)
Nu tupi(stulbi) nu.....vairāk man nav ko teikt...