Blūms: "Pieņēmu ļoti smagu lēmumu..."

Pēc pārliecinošās sezonas Spānijā ar Jāni Blūmu daudzi saistīja cerības arī Latvijas izlasē - īpaši jau situācijā, kādā valsts pirmā komanda nonākusi pēc pūkas izmešanas pagājušajā rudenī. Kaut gan par šādu iespējamību spēlētājs bija atgādinājis visu laiku, ziņa par to, ka viņš tomēr nepievienosies pārējiem, daudziem sagādāja vilšanos un pat mieles. Varbūt arī tāpēc, ka sīkākus paskaidrojumus neviens nesniedza - treneris Bagatskis bija lakonisks un korekts, bet pats spēlētājs - tālu prom no Latvijas. Kas tad īsti notika?

Par sarežģījumiem Blūma attiecībās ar Bilbao klubu rakstījām jūnija beigās - dažas dienas pirms spēlētājs pieņēma galējo lēmumu. Maija beigās dotais solījums uzlikt parakstu zem līguma nebija realizējies jau mēnesi, un izrādās, ka kavēšanās iemesls bija tieši jautājums par iespējamo spēlēšanu izlasē. "Mūsu pēdējās tikšanās laikā kluba vadība ierunājās par izlasi, sak - iepriekšējos divus gadus mums nebija nekādu iebildumu, bet tagad mums ir jauns treneris, tev pašam - jauna pozīcija laukumā, un tāpēc mēs gribētu, lai esi treniņnometnē jau no pirmās dienas. Nekādu ultimātu neuzstādīja - tā nebija prasība obligāti nespēlēt izlasei, taču diezgan konkrēti mājieni gan. Tā arī aizbraucu - neko neatbildējis par izlasi, un ar pēdējo sarunu, ka nedēļas laikā klubs parakstīs līgumu un viss būs kārtībā."

- Principā bija skaidrs, ka jāizvēlas - vai nu Bilbao, vai Latvijas izlase?
- Mums ar treneri bija saruna, ka viņš šovasar grib piestrādāt vairāk individuāli. Līdz šim mans galvenais uzdevums uzbrukumā bija metiens, taču tagad viņš vēlas, lai vairāk paeju caurgājienos, padalu piespēles - vismaz 2-3 spēlē. Tas nav nekas ārkārtējs, un es melotu, ja teiktu, ka man nav saprotama kluba vēlme, lai esmu jau no pirmās dienas ar pārējiem. No otras puses, izlase. Arī gribēja, lai es spēlēju, esmu komandā kaut kas... Nezin kas. Kāds varbūt tagad iedomājies, ka esmu kaut kā pakļāvies vai solidarizējies ar tiem, kam iedeva diskvalifikāciju, taču tā nav. Vienkārši ir sakritis tā, ka šovasar vajadzēja izšķirties starp divām svarīgām lietām, un es to izdarīju. Un tas bija ļoti smags lēmums - visu jūniju gruzījos... Grūti piečakarēt. Nākamgad noteikti centīšos būt ierindā, bet šogad man bija jānāk pretī klubam Mazliet jāpadomā arī par sevi. Kad pateicu nē izlasei, pēc divām dienām klubs parakstīja ar mani līgumu. Viņi to gaidīja.

- Tik ļoti gribējās palikt Bilbao?
- Ja godīgi, nespēju iedomāties nevienu citu klubu, kurā varētu spēlēt. Esam iedzīvojušies Bilbao, dēls tur iet skolā, viss jau ierasts un apmierina. Jūtos, ka esmu atradis vietu, kur patiešām gribas noenkuroties uz ilgāku laiku. Tāpēc pieņemt lēmumu arī bija tik smagi. Vēl viens būtisks apstāklis - tas, ka nevarēju būt kopā ar izlasi no pirmās treniņu dienas. Jau pirms gada zinājām, ka jūlija pirmajā pusē nebūsim Latvijā - viss saplānots, biļetes nopirktas. Vienmēr spēlēs sākušās augusta beigās vai septembra sākumā, bet šogad izrādījās - jau augusta pirmajās dienās, kas nozīmēja - arī gatavošanās sākās ātrāk, jau jūnija beigās. Sanāca, ka es izlasei pievienotos divas nedēļas vēlāk, un uzreiz kopā ar komandu brauktu uz turnīru Ukrainā. Šajā situācijā jutos slikti. Esmu diezgan principiāls - ja strādāju, tad no pirmās dienas un kopā ar visiem. Kas es tāds esmu, lai uz mani gaidītu?! Domāju, arī džekiem izlasē tas nebūtu patīkami, sak - atbrauks tur viens atpūties pēc divām nedēļām un būs baigais spēlētājs. Labi atceros šīs sajūtas no pretējām pozīcijām - kad pats spēlēju, bet kāds cits pievienojās komandai ar nokavēšanos. Bija mazliet cemme: "Kas viņš tāds, ka var ierasties vēlāk?! Ar ko labāks par mums, kas te katru dienu esam svīduši..." Es tā negribēju. Jo tāds neesmu. Saprotu līdzjutējus, kas tagad man varbūt pārmet un uzskata, ka neesmu patriots, taču es pats zinu patiesību un zinu, ka tā nav. Mana sirdsapziņa ir tīra. Vienmēr esmu bijis izlasē un neesmu sačkojis nevienā spēlē un nevienā treniņā. Man nav ko sev pārmest.