Izlase vai diskvalifikācija?

Latvijas izlases komplektēšanas darbs pēdējo trīs gadu laikā nav bijis viegls process - bez diskvalificētajiem un tiem, kas no piedāvājuma atteicās paši, izvēles iespējas izrādījās visai ierobežotas, un arī te vēl pierēķināms savs atbiruma procents - kā likums, dažus nopļāva savainojumi, citi vienkārši neatbilda treneru plānotajam spēles zīmējumam. Katastrofa, ko daudzi paredzēja, nenotika - jaunais komandas modelis nu jau divās kvalifikācijās ticis galā ar uzdevumu (pirmajā reizē gan ne bez FIBA pamestā glābšanas riņķa), bet vienīgajā finālturnīrā pagājušogad pārsteidza ar reālas cīņas uzspiešanu pat pāris Eiropas vadošajām komandām. Izcīnīt kaut vienu uzvaru gan neizdevās, un tieši tas tagad ir loģisks nākamais uzdevums - uzvaras un cīņa par iekļūšanu nākamajā kārtā. 24 komandu turnīrā tas nav nekas kosmisks - to prasīs līdzjutēji un gribēs arī pati komanda.

Pašreizējās komandas cīņasspars un attieksme kvalifikācijas turnīrā šķita ļoti simpātiski, taču neatstāja apziņa - ar zināmu tjūningu atsevišķās pozīcijās efektīvāks kļūtu arī jauno līderu devums, paceļot šīs komandas iespējas pakāpi augstākā līmenī. Nekas daudz, pāris meistarīgu akcentu, un rezultāts jau varētu būt cits. To redz arī treneri un Basketbola savienības vadība un tāpēc nav pārsteidzoša vēlme uz nākamo finālturnīru sapulcēt tiešām labu komandu. Tas nenozīmē - ķerties pie visiem mūsu slavenākajiem uzvārdiem, kas vēl mētājas kaut kur pa pasauli, lūgties, pierunāt un veidot vēl vienu "zvaigžņu kreklu" izlasi, bet gan - izvērtēt iespējas, izsvērt variantus un vienoties par mērķiem un stratēģiju, kā tie būtu sasniedzami.

Situācija pateicīga - visas 2009. gadā piespriestās diskvalifikācijas beigušās, lielākā daļa spēlētāju, kuru nav bijis pēdējos gados - izteikušies, ka labprāt tur atgrieztos. "Ja viss būs labi, nākamgad spēlēšu Eiropas čempionātā," - tā "Lietuvos rytas" laikrakstā septembra beigās tika citēts Jānis Blūms. "Savu pēdējo reizi izlasē ļoti labi atceros - 2009. gads. Sajūtas bija drausmīgas... Tagad tas viss pamazām pierimis un laikam varu teikt - viss būs atkarīgs no trenera. Ja viņš mani gribēs un uzaicinās, protams, mēģināšu būt klāt un palīdzēt," - Kristapa Janičenoka teiktais intervijā "Sporta Avīzē" šomēnes. Kristaps Valters vēl pavasarī teicās - ja diskvalifikācijas nebūs, atgriešanās valstsvienībā ir iespējama, bet Kaspars Kambala intervijā sportacentrs.com nevērīgi izmetis: "Šogad biju ļoti nopietni gatavs apsvērt spēlēšanu izlasē, taču izlasīju, ka par mani nav intereses. Ja nav, tad nav..." Tātad - arī vēl nav pavisam atvadījies no šīs domas. Vēl Armands Šķēle, kas gribēja, bet nespēja, Andris Biedriņš, kurš gan publiski nav teicis neko, un galu galā - arī pagaidām vēl mednis kokā (pēdējo jaunumu kontekstā gan, visticamāk - vairs ne nākamās medību sezonas ietvaros...) Čeiss Badingers. Liels saraksts, kurā var vilkt ar pirkstu un spriest - vajadzīgs vai lieks.

"Dažiem, kas nespēlēja izlasē, pagājušogad pavaicāju: "Vai tiešām jūs paši negribat vēl vienu reizi sanākt kopā un beidzot nevis tikai uzspēlēt, bet arī uzvarēt?!" Joprojām esmu pārliecināts, ka tā paaudze, kas mums bija pirms dažiem gadiem, var uzvarēt - ne tikai piedalīties," Bagatskis apliecina - viņš cer uz pastiprinājumu. Tajā pašā laikā uzsverot - lielu izmaiņu nebūs, jo arī spēlētāji, kas šogad bija izlasē, savu potenciālu parādījuši un savu iespēju nopelnījuši. Pēdējo gadu izlases līderi šo klubu sezonu tiešām uzsākuši krietni labāk, nekā tas bija pirms gada. Rihards Kuksiks Sansebastjanā spēlē un gūst punktus, nevis silda soliņu kā Valensijā, Jānis Strēlnieks spēlē pa 25-30 minūtēm Sanktpēterburgā, nevis maina klubu kā pērn šajā svētku nedēļā, bet Rolands Freimanis Spānijas otro līgu nomainījis pret Itālijas pirmo, kur turklāt pēdējā laikā vāc iespaidīgu statistiku. Pa 20-25 minūtēm pie trenera Vujoševiča dabū izspēlēties Dāvis Bertāns, kura trīspunktnieku nu jau iepazīst visa Eiropa, bet viņa vecākais brālis Dairis un Kaspars Bērziņš - abi ir labās pozīcijās VEF sastāvā. Un tā varētu turpināt.

Protams, novembrī sākt sist plaukstas par to, ka nākamajā septembrī varētu sanākt laba komanda, būtu nedaudz bērnišķīgi, un tomēr - pirmie soļi šajā virzienā izskatās cerīgi un ļauj Bagatskim, Šnepam un Voinam situāciju izvērtēt kritiski - analizējot variantus, nevis cenšoties salīmēt kopā kaut vienu kaujas spējīgu komandu. Kāda nākamās valstsvienības vīzija trīs kungu galvās un blociņos tiks radīta šās nedēļas nogalē, noteikti uzzināsim jau tuvākajā laikā, bet tas, ka noskaņojums ir izlēmīgs, nojaušams jau šobrīd. "Esmu izteicis savu piedāvājumu, kā būtu jārīkojas ar spēlētājiem, kas atsakās spēlēt valsts izlasē. Tieši tāpat, kā dara ukraiņi un krievi, kas vārda tiešā nozīmē diskvalificē [caur FIBA] šādus spēlētājus. Es šādai pieejai piekrītu un tāds ir arī mans viedoklis," kategorisks Bagatskis. "Protams, ar varu mīļš nebūsi - gadās smagas sezonas, nogurums, kaut kāds traumatisms. Tajā pašā laikā izlase noteikti nav iemesls, kāpēc tas kļūst lielāks vai mazāks. Tās ir pilnīgas muļķības."

Gaidīsim lēmumus, kandidātu sarakstu un spēlētāju reakcijas. Garlaicīgi nebūs.