Kad vecmāmiņas bija juniores

Dāmu basketbola gaitas Latvijā savos pirmsākumos krietni atpaliek no kungu iespētā, jo pirmās sieviešu meistarsacīkstes iesākās deviņus gadus pēc vīriešu starta – tikai 1933. gadā, turklāt piedalījās vien pāris Rīgas komandas. Tolaik viss darbs ar jaunatni koncentrējās klubos – tā kā dāmām stabilu klubu tikpat kā nebija, tad nebija arī junioru komandu. Tiesa, skolās pie groziem, vispārējā pacēluma aizrautas, pēc jaunkungiem pagrūstījās arī jaunkundzes; diemžēl īsti nopietns un plašs basketbola prieks meiteņu vidū radās vien līdz ar padomju laiku. Kad sporta masveidība tika skandēta par galveno vērtību.

Kaut gan...

Jaunās basketbolistes izcēlās jau pašā sākumā. „Universitātes sporta” komandā, kas 1933. gadā tika pamatoti uzskatīta par galveno un vienīgo favorītu, vieta neatradās vairākām jauniņām studentēm. Jaunietes apvienojās komandā ar nosaukumu „Gongs”, un... ar savu azartu apliecināja pārākumu pār rūdītākajām studiju biedrenēm, kļūstot par pirmajām Latvijas čempionēm. Savukārt pēc pāris gadiem par rīdzinieču vienīgajām sīvajām konkurentēm kļuva liepājnieces, Dzelzceļa aizsargu pulka un Liepājas „Latvju jaunatnes”basketbolistes.

Pašreizējo Eiropas mēroga pasākumu Liepājas dāmu basketbols nudien ir godam nopelnījis. Jo bija laiks, kad vējoto liepu pilsēta pārtapa par Latvijas sieviešu basketbola galvaspilsētu. Jau trīsdesmito gadu nogalē Rīgā regulāri ar basketbolu nodarbojās vien „Universitātes sports”, kurpretī Liepājā pastāvēja, trenējās un cīkstējās sešas dažādu klubu vienības.

Liepāja ir arī tā vieta, kur notikusi pati pirmā oficiālā dāmu basketbola spēle Latvijā. 1923. gadā strādnieku sporta svētkos savā starpā spēkiem mērojās divas mājinieču komandas. Atdaloties no „pilsoniskā sporta”, strādnieku sportisti turpināja savas pašu sacensības. Un tajās līdz pat karam liepājnieces regulāri un nepārtraukti izrādījās pārākas par rīdziniecēm.

Zenta Orbe bija basketbola trenere, kuru šajās basketbola svētku dienās liepājniekiem gan būtu ne tikai vērts, bet pat pienākums pieminēt. Labi zinām, ka basketbols uzņem īstos apgriezienus ikviet, kur notikumiem rodama centrālā ass. Cilvēks, kas uzņemas līdera lomu. Un tāda bijusi Orbes kundze Liepājai. Kara gados, ievērojami apgrūtinātos apstākļos, viņa spējusi aizraut basketbolā vairāk nekā simtu Liepājas ģimnāzijas meiteņu; ģimnāzijā trenējās un sacentās 12 meiteņu basketbola komandas. Tā bija bāze, uz kuras izauga pirmo pēckara gadu Latvijas čempiones.

Jā gan—tiem, kas neatceras, varu atgādināt: no 1946. līdz 1948. gadam Latvijas čempiones nāca no Liepājas „Daugavas”. Viņas tad arī pārstāvēja Latvijas PSR visas PSRS meistarsacīkstēs, kur 1948. gadā ieguva 11. vietu.

Rīgā pēckara gados jaunatnes basketbola izaugsme vispirms saistāma ar Augusta Anša Raubena vārdu. Neremdināmais basketbola entuziasts brīžiem cīnījās kā Donkihots ar vējdzirnavām – par sporta zālēm, inventāru, meitenēm un zēniem – turklāt, atšķirībā no Servantesa varoņa, bija pietiekami neatlaidīgs un spītīgs, lai vinnētu. Raubens bija pirmais, kurš nopietni un plānveidīgi veica jauno basketbolistu audzināšanu, kurš nevis gaidīja talantīgus jauniešus, bet gan devās tos uzmeklēt, pat pierunāt basketbolam. (Šogad uzticīgākie basketbola draugi atzīmēja sava trenera simto dzišanas dienu.) Tāds darbs nevarēja palikt bez sekām. Rīgas meiteņu komanda savās mājās 1946. gadā izcīnīja trešo vietu vissavienības pilsētu turnīrā, bet pēc gada Ļeņingradā tādās pašās, tolaik lielākajās, sacensībās – uzvarēja. Meiteņu vidū bija vēlākās TTT starta līderes Dzidra Uztupe un Vita Karpova.

1946. gadā iesākās arī Latvijas jaunatnes meistarsacīkstes – ar plašām priekšsacīkstēm apriņķos un pilsētās. Meitenēm, protams, uzvarēja Raubena trenētā „Dinamo” komanda.

Šodien, priecājoties par daudzajiem ērtajiem un modernajiem groziem māju un skolu pagalmos, ar smaidu atceros basketbola mīlestību piecdesmitajos gados. Īpaši jau tad, kad Rīgas ASK vīri un drīz pēc viņiem arī TTT meitenes pieteica lielos panākumus. Tad basketbols bija katra kārtīga puikas un sportiskas meitenes dzīvesveids. Sporta zāļu bija maz un tās izrādījās šauras, basketbolam maz piemērotas. Tad nu tika pie kokiem, šķūnīšiem, telefona stabiem naglotas grozu vietā mucu stīpas un pat spaiņi ar izsistiem dibeniem. (Atcerēsimies – pirmie basketbola grozi Neismita izpildījumā bija persiku uzglabāšanai domātie.) Nebija tāpat kārtīgu bumbu; mētājām tāpat visu, kas pagadījās, kas bija gana apaļš. Daža basketbola apsēsta meiča, mammai par šausmām, piestiprināja nelielu basketbola grozu gultas kājgalā, un, tiklīdz pamodās, mēģināja tajā trāpīt ar tenisa bumbiņu.

Vienalga – bija gaužām braši!

Un tad, kad piecdesmito gadu vidū Rīgā pie Ziedoņdārza uzcēla jauno 6. vidusskolu ar tam laikam neparasti lielu un plašu sporta zāli, tad gan visā priekšpilsētā bija basketbola maisam gals vaļā. Sports tajā zālē pieklusa labi ja pa pašu nakts melnumu, un basketbols atradās visa galvgalā. Skolnieku sacensībām sekoja pionieru spartakiādes, tām atkal rajona jaunatnes mači, pēc kuriem savā starpā cīnījās sporta skolas. Atceros, kā mana 24. vidusskola kā zēnu, tā meiteņu sacensībās uzstādīja pa piecām komandām. Varēja vēl vairāk, taču rīkotāji ierobežoja – lai arī citiem paliktu iespēja piedalīties.

No 6. vidusskolas, kurā par fizkultūras skolotāju un basketbola treneri strādāja Andris Purkalns, vēlāk nāca krietns papildinājums TTT meistarkomandai. Tāpat Iecavā darbojās Juris Garkalns, Latvijas skolniecītes aizvadot līdz uzvarām vissavienības skolnieču un jaunatnes mačos.
Līdzīgi Augustam Raubenam visu savu mūžu jauniešu basketbolā ieguldīja Viktors Strupovičs.
Tālivaldis Pētersons nenorimis urdīja jaunatni basketbolam – viņš kļuva par populārā minibasketbola tēvu Latvijā. Georgs Vasiļjevs, pats Eiropas junioru čempions būdams, „Lokomotīvē” audzināja ne dzelzceļnieces – basketbolistes. Liepājā sava laika meitenes atceras Imantu Dudicki, tagad Līviju Alpi-Lūku. Ventspilī par jaunajām basketbolistēm rūpējās treneru pāris: Biruta un Gunārs Lučini. Kā jau teicu: kur ir, tur rodas. Ir jābūt asij, ap kuru griezties basketbola aizrautīgajam karuselim.

Tad ir iespējami arī augstākie sasniegumi – Eiropā un citur. Lielinieku laikos latviešu meitenes pie tiem gan varēja tikt vienīgi caur PSRS izlasi – kas nozīmēja būt galvas tiesu pārākām pār krievvalodīgajām sāncensēm uz vietu sastāvā. Citādi tur „nepareizi runājošās” labprāt vis neuzņēma – tikai tad, ja ar citām nevarēja gluži iztikt.

PSRS izlasēs panākumus tika guvušas šādas Latvijas jaunās basketbolistes:

Junioru izlasē tikai pirmās vietas Eiropas meistarsacīkstēs
Uljana Semjonova 1967., 1969. un1971. gadā.
Silvija Skulme 1969. gadā.
Gunta Kauķe 1973. gadā.
Maija Floretaka 1975. gadā.
Marianna Feodorova 1977. un 1979. gadā.
Savukārt Eiropas čempionātos kadetēm
Ilze Šulca 1. vieta 1976. gadā.
Marianna Feodorova 1. vieta 1978. gadā.
Dace Zeltiņa 1. vieta 1978. gadā.
Diāna Unbedahte 1. vieta 1987. gadā.
Zanda Redāla 1. vieta 1987. gadā.
Diāna Skrastiņa 3. vieta 1989. gadā.
Daiga Zariņa 3. vieta 1989. gadā.
Ieva Tāre 1. vieta 1991. gadā.
Ieva Auziņa 1. vieta 1991. gadā.

Turpmāk lai šo sarakstu papildina tikai Latvijas valsts izlases komandas!