Galvanovskis: plus Ukraina, mīnus - izlase...

Viens no tiem - noteikti Liepājas klubs, kas nupat šķita (beidzot!) iegājis stabilās attīstības sliedēs, bet tagad vienā rāvienā pazaudēja abus pašreizējā modeļa arhitektus un celtniekus - ne tikai Galvanovski, bet arī Artūru Štālbergu, kurš sekos galvenajam uz nākamo darba vietu. Lietas lauvu midzenī pamazām jau pārņem Guntis Endzels, bet Galvanovskis tikmēr nu jau vairākas nedēļas pastāvīgi kursē maršrutā Latvija - Ukraina. "Gribēju kaut ko pavisam citu - jaunu izaicinājumu. Man jau šķiet, ka atgriezties Latvijā vienmēr varēšu paspēt, bet kaut kur ārpusē - tad jāpieņem lēmums, jābrauc un jāmēģina. To arī izdarīju," Galvanovskis atzīst, ka šādam lēmumam un pat virzienam briedis jau ilgāku laiku, atsakot pārējiem - tajā skaitā "Ventspilij", kas piedāvāja 40 gadus vecajam trenerim atgriezties un atsākt no vietas, kur pirms divarpus gadiem tika apcirpts. "Aģents, kas mani pārstāv, bija pamazām iekļuvis Ukrainas tirgū - pabraukājis pa klubiem, saticies ar to prezidentiem un vadības pārstāvjiem, un diezgan mērķtiecīgi vairāk nekā pusgada garumā strādājis pie šī varianta. Izdevās."

Galvanovskis piezemējies Nikolajevā - klubā, kas aizvadītajā sezonā izcīnīja 11 uzvaras 34 spēles un sezonu finišēja tālu aiz play-off zonas - trešajā vietā no beigām un desmit uzvaras aiz astoņnieka. Nākamās sezonas mērķis - dabūt šīs trūkstošas desmit uzvaras, un darbs šajā virzienā jau sācies. "Šobrīd galvenais uzdevums - atrast pēc iespējas labākus vietējos spēlētājus. Mēs neesam superklubs, naudas nav tik daudz kā vadošajiem Ukrainas klubiem - labākos ukraiņus dabūt grūti, tāpēc aktīvi jāstrādā un jāmēģina dabūt viss, ko nu varam dabūt. Spēlētājus, kas būtu spējīgi palīdzēt leģionāriem. Līmenis fiziskajā un tehniskajā ziņā viņiem nav diezcik augsts. Būs maksimāli jāpiedzen, lai reāli būtu, kas spēlē. Ir puiši zem deviņdesmitā gada, kas joprojām sēž un beņķīša. Arī daži virs deviņdesmitā - kas varētu būt perspektīvāki. Mans uzdevums - izdomāt, kurus labāk attīstīt," stāsta treneris. Tiesa, tāda miera osta kā Liepājā nespīd - Ukrainā neviens līdz februārim vai martam rezultātus negaidīs. "Nevarēšu aizrauties ar baigo talantu kalvi un aizmirst pats par sevi, jo no manis prasīs rezultātu. Kluba mērķis ir iekļūšana play-off - no 14 komandām jātiek astoņniekā."

"Pirmie secinājumi: izskatās, ka Ukrainā basketbols ir diezgan vāji attīstīts. Cik nu sanāca paskatīties to čempionātu - lielākoties spēlē melnie, bet ukraiņi skraida līdzi pa laukumu.. Tāds strītbolveida basketbols. Nekādas shēmas, disciplīnas. Jāievieš zināma sistemātika, lai klubs sāktu spēlēt. Darba lauks ir liels - valsts milzīga, 45 miljoni iedzīvotāju. Neapgūts tirgus, kam interesanti pieķerties. Ja labi pastrādā, var sasniegt labus rezultātus." Vajadzēs arī leģionārus, un - krietni plašākā skaitā, nekā tas bija Liepājā, atzīst Galvanovskis. Šajā lauciņā viņš tēmē arī uz jau pārbaudītu kadru - savas Liepājas komandas kapteini Mārtiņu Kravčenko. "Pārrunas ar viņa aģentu notiek. Uzskatu, ka pēdējā pusotra gada laikā viņš ir progresējis, izaudzis kā basketbolists un sevi labi parādījis. Skatoties, kāds ir pašu ukraiņu tehniskais arsenāls - redzu, ka Mārtiņš tajā līgā varētu spēlēt ļoti labi. Gan man vieglāk, gan viņam - sapratne jau izveidojusies," lēš treneris. Ukrainas čempionāta nolikums paredz piecu viesspēlētāju ierobežojumu un izskatās, ka normālai konkurencei vajadzēs izmantot visus. "Sākumā paņemsim četrus, un tad kopā ar kluba vadību skatīsimies, kā pietrūkst. Visdrīzāk tas būs pirmais, trešais vai piektais numurs. Sāksies pirmās pārbaudes spēles, tad redzēs, kur ir vājākais posms."

Taču - jāatgriežas pie tiem, kas nav apmierināti ar šādu Galvanovska karjeras soli, un nav grūti izskaitļot - starp tādiem ir arī Basketbola savienība un Latvijas izlase. Bez asistentiem palikusi pieaugušo izlase (par to plašāks materiāls nākamās nedēļas Sporta Avīzē), bet bez galvenā trenera līdz šai pēcpusdienai - U-20. Galvanovskis noplāta rokas - lielās izlases pēdējais kvalifikācijas mačs paredzēts 11. septembrī Rumānijā, bet Ukrainas līga startē jau 29. datumā. "Pagājušogad uz Liepāju atbraucu divas nedēļas pirms sezonas sākuma - kāds tur vairs pirmssezonas darbs! Labi, Latvijā pret to vēl izturas saprotoši, taču Ukrainā - skaidrs, ka klubs vēlas, lai esmu pie komandas no paša sākuma un pats vadu gatavošanos. Nevis piebraucu nedēļu pirms čempionāta. Tā tomēr ir arī mana atbildība - sagatavot komandu tā, lai tā var sākt normāli spēlēt jau no paša sākuma. Pat nezinu kā Bagatskis to visu sakārto - viņa klubam budžets cits, varbūt var nopirkt spēlētājus, kādus vajag. Man tur būs kontingents, ar kuru daudz jāstrādā, lai tas būtu gatavs. Nav variantu - no jūlija sākas līgums un tad arī jāsāk strādāt," rokas noplāta treneris. "Runāju ar Edgaru [Šnepu]. Protams, nebija apmierināts ar manu lēmumu, taču - ko man darīt? Tāds ir līgums, man ir jādara savs darbs, un savienot šoreiz nav iespējams. Ja vēl es tur būtu otro vai trešo sezonu un sevi jau pierādījis - varbūt mani arī palaistu. Šobrīd - nav variantu..."

Agris atzīst, ka saprot neviennozīmīgo situāciju un rēķinās ar dažādiem viedokļiem, taču lēmumu jau pieņēmis un to nemainīs - ar apņēmību apliecināt sevi, pilnveidoties un tad varbūt kādu dienu atgriezties jau citā kvalitātē. "Ceru, ka nebūšu pārvērtējis savas spējas..."