Par balerīnām, darba zirgiem un talantiem

Rīgas Dinamo ģenerālmenedžeris ir Normunds Sējējs un tieši viņam arī jāprasa – vai tev patīk, kā spēlē šī komanda? Viņš lika kopā tos kauliņus, viņš bija tas, kas tos pēc sezonas izmētāja un viņam arī nāksies skaidrot pavasarī akcionāriem un tautai – eu, kas ar to bija domāts? Proti, ja reiz menedžeris pieņem lēmumus par komandas komplektāciju, tad viņam ir viedoklis un domas par kareivju sniegumu. Tieši Sējējs ir pirmais, kas saprot – ko vērts bijis viens vai otrs pirkums, maiņa vai darījums. Viņam lūdzu pēc sezonas pirmā cēliena padalīties vīzijās, par katru no komandas spēlētājiem. Kā saka Šuplers – interesanti...

Vārtsargi – mikroklimata veidotāji

Kriss Holts: Zināju, ka viņš ir ambiciozs un vēlas savu meistarību apliecināt, ko dažādu neveiksmīgu apstākļu sakritību rezultātā, neizdevās paveikt NHL. Kad vācu informāciju no skautiem, saņēmu cerīgas atsauksmes, bet – tas, kas ir sanācis, mani patīkami pārsteidz. Uzskatu, ka šis varētu būt viens no maniem labākajiem darījumiem – gan noslēgtā līguma ziņā, gan no sportiskās atdeves. Turklāt, Kriss ir arī foršs cilvēks. Divu gadu līgums vairo optimismu par nākamo sezonu. Apbrīnojami ātri viņam izdevās pielāgoties Eiropas hokeja stilam.
Mikaels Telkvists: No Kazaņas pienāca ļoti nepatīkamas atsauksmes, kas šķita mazliet pārspīlētas. Arī no somu kluba, kur viņš spēlēja pērn, nekādu iedvesmojošo rekomendāciju nesaņēmu. Ja nebūtu Naumova pārliecība – viņi abi savulaik spēlēja kopā Zviedrijā – diez vai Telkvistu vispār ņemtu. Taču Šuplers gribēja vēl vienu pieredzējušu vārtsargu, jo baidījās, ka Holts šo līmeni nepavilks. Mikaels nebija vasarā praktiski trenējies, tāpēc arī sākums sanāca tāds šaubīgs. Faktiski, es vienā brīdī jau sāku kost sev pirkstos – vārtsarga sniegums nepārliecināja. Bet, kā daudzos gadījumos, arī šajā noteicošais bija pacietība. Tagad saku – darījums attaisnojās pilnībā, jo abiem vārtsargiem ir izcilas cilvēciskās īpašības, viņi viens otru papildina, bet konkurence ir pārvērtusies par veselīgām savstarpējās attiecībām, kas ir nozīmīgs pamats komandas mikroklimatā.

Hartigana maiņa: jadod iekšā, lai atkal spēlētu…

Tomašs Surovijs: Šaubījos, vai derēs, taču ļoti labi viņu zināja Šuplers. Tika raksturots kā cīnītājs, kam ripu neatņemt – vārdu sakot, kārtīgs mužiks. Nekad nepadodas un ir fiziski spēcīgs. Tieši tas mani iedvesmoja salikt kopā viņu ar Ņiživiju un Hartiganu. Viendien atnācu pie Šuplera un nolika viņam uz galda šo ideju – kā redzams, nostrādāja. Vārtu priekšā neaizvietojams. Viens no retajiem, par kuru var teikt – pieticīgs savās prasībās, bet atbildīgs pret darbu.
Marks Hartigans: Kvalitatīvs centrs ir problēma hokeja tirgū. Pagājušās sezonas vidū pavaicāju Markam, kādi ir viņa plāni attiecībā uz šo sezonu. Sapratu, ka Maskavas CSKA viņš negribēja palikt un vispār bija nolēmis meklēt darbu Viduseiropā. Kad pēc sezonas atgādināju par Rīgu, viņš piekrita ātri – nauda ir mazāka nekā viņa pirmajā gadā, taču abas puses viens otru labi zināja. Sezonu sāka labi, taču tagad ir fiziski mazliet nosēdies. Kā viņš kā centrs nevelk, tā pajūk arī visas maiņas spēle. Ik pa laikam viņam ir veselīgi iedot iekšās, lai sapurinās...
Aleksandrs Ņiživijs: Viņam bija viens konkrēts piedāvājums Krievijā, taču Saška nav cilvēks, kas par katru cenu vēlas mētāties pa pasauli. Turklāt, mēs viņam piedāvājām uzreiz divu gadu līgumu, kas bija abpusēji interesanti. Līdzīgi kā Hartigans – sāka sezonu labi. Taču oktobra otrajā pusē pagura. Mēģināja maiņas saspēli vilkt vienatnē – nepadevās. Kopumā – esmu apmierināts, īsts komandas līderis.

Sprukta trijnieks: kur metienu pa vārtiem?

Mārtiņš Karsums: Viens no pēdējiem, ar ko parakstījām līgumu. Vasarā labi pastrādāja nometnē, taču uzskatu, ka Mārtiņš patiesībā savu potenciālu vēl ne tuvu nav izmantojis pilnībā. Viņam rezervē ir vēl kādi piecdesmit procenti – vismaz! Lūk, šī līdz galam nepiepildītā atraisīšanās, manuprāt, liedza viņam arī iespējas NHL. Pagaidām neracionāli izmanto vienu no saviem stiprākajiem trumpjiem – plaukstas metienu. Te paskaitīju, pirms pārtraukuma, bija kādas divas vai trīs spēles, kur viņa maiņa pa visiem kopā nebija izdarījuši uz vārtiem vairāk par pieciem metieniem. Tas nav labi, gribētos redzēt vairāk, jo pieredze vairs nav jākrāj. Ja nebūs metienu, nebūs arī vārtu.
Jānis Sprukts: Sezonas sākumā gāja kā tanks, tad nosēdās... Kā otrās maiņas centrs, noteikti var un jādara uz laukuma vairāk. Daudz spēka un enerģijas paņem spēle aizsardzībā, arī spēle mazākumā, kas viņam padodas. Bet – tad kaut kas pietrūkst, veidojot uzbrukumus. Maz met pa vārtiem. Gribētu no viņa šobrīd sagaidīt spēka dzirkstelīti pie pretinieku vārtiem.
Ģirts Ankipāns: Esmu patīkami pārsteigts, cik rūpīgi Ģirts seko līdzi savam ķermenim – līdz smalkumiem ievēro uztura diētas, izmanto speciālos lokanības vingrinājumus. Labs paraugs jaunajiem. Mazākumā neaizvietojams – pārliecinoši labākais komandā. Nebaidās mesties zem ripām, ne tā kā viena otra komandas balerīna. Kad uzņemas veidot saspēli, tad – nesanāk. Vienkārši – tā nav viņa stihija un stiprā puses. Kad guva savainojumu, redzējām, cik ļoti viņš pietrūkst komandai. Svarīga arī viņa klātbūtne ģērbtuvē – var pateikt skarbi, ja situācija prasa.

Trotera trijnieks: nav viņi vairs jaunie un perspektīvie

Broks Troters: Nebiju pārliecināts, ka mums izdosies viņu dabūt, jo viņš faktiski tirgū bija diezgan pieprasīts. Pirms braukšanas uz Eiropu bija piesardzīgs, kas daļēji arī atspoguļojās viņa sniegumā. Turklāt, vēlu beidza sezonu un neuzspēja apārstēt mikrosavainojumus, kas arī nenāca par labu. Pirkām kā centru, jo tas mums bija vajadzīgs – pats hokejists arī nestīvējās pretī. Kā jau kandādietis – kur liks, tur spēlēs! Ja sakām – mums vajag centru, viņš atbild – varu spēlēt! Taču visu iepriekšējo sezonu bija spēlējis kā malējais, kas noteikti ietekmēja adaptēšanos uz mūsu laukumiem. Man patīk, ka Broks no katras spēles situācijas cenšas izveidot kaut ko bīstamu. Mīnuss – maz met pa vārtiem. Netipiski kanādietim. Labs metiens, taču to neizmanto. Man liekas, ka mēs nedaudz nokļūdījāmies, kad neļāvām viņam sākumā ilgāk iespēlēties ar Lauri un Miķeli. Pietrūka jau pieminētās pacietības, gribējām zibenīgu rezultātu. Iespējams, būtu savādāk, ja Broks būtu piedalījies treniniņnometnē, Pēc tam jau sapratām, ka doma bijusi pareiza...
Lauris Dārziņš: Manuprāt, kaut kas neļauj viņam atraisīties pa īstam, līdz galam. Kaut vai nu jau slavenā sērija bez vārtu guvuma – varēja redzēt, ka Lauris sevi iekšēji dedzina, pārdzīvo, bet tas sasaista rokas vēl vairāk. Ja pašam nesanāk, dari visu, lai partneriem būtu labāk, domā, kas jāmaina. Prieks bija visiem, kad Lauris guva pirmos vārtus.. Vēlos no viņa sagaidīt nobriedušāku spēli, jo nav Dārziņš mums vairs jaunais un perspektīvais. Viņam ir jātaisa rezultāts uz laukuma. Ja iegūs lielāku pārliecību, iespējams, būs arī labāks sniegums.
Miķelis Rēdlihs: Tas pats, ko teicu par Lauri – pietiek atgādināt par jaunību un perspektīvu. Ja viņš ar Dārziņu spēlē kopā tik ilgus gadus, tad faktiski viņiem divatā jātaisa rezultāts, būtu jāvelk viss vezums savā maiņā un, kas noteikti – būtu jānosaka tonis arī visā komandā. Tas pagaidām nenotiek, vai – notiek fragmentāri. Es par viņiem abiem varu teikt – spēlē normāli, pretenziju nav. Taču šajā gadījumā
vārds „normāli” tomēr nav tas, ko viņiem potenciāli būtu jārāda laukumā. Gaidām vienmērīgāku un stabilāku sniegumu.

Ceturtie: uz laukuma mazāk pieklājības…

Roberts Bukarts: Nometnē labi pastrādāja, ielika labu fizisko bāzi, cenšas daudz uzbrukt. Spēle aizsardzībā – nepārliecina. Pozicionāla spēle bez ripas – arī problemātiska, labāk spēlē ar ripu. Pēc pavadītā laika laukumā un sasniegtās rezultativitātes – lietderīgs. Bet, viena dīvainība – kā viņu paceļ augstāk pie citiem partneriem, pazūd. Iespējams, psiholoģiski netiek galā ar atbildību, jo kopā ar Džeriņu un Meiju izskatās solīdi. Ar Roberta sniegumu esmu apmierināts, taču būtu labi, ja viņš pats nesamierinātos ar sasniegto, neapšaubāmi nākotnē var būt ļoti labs.
Andris Džeriņš: Uzskatu viņu par pēdējo gadu talantīgāko un labāko centra uzbrucēju starp Latvijas hokejistiem. Bet, ar vienu atkāpi – uz laukuma ir par daudz...latvietis. Ko ar to domāju? Pietrūkst sportiskā niknuma, nekaunības, spītības. Grūtību priekšā tā kā padodas. Viņam ir visi priekšnoteikumi, lai būtu izcils. Var būt, ka spēles laiks ir par mazu, bet – tad rādi zobus, cīnies, iekaro treneru uzticību. Kad to darīt, ja ne šajā vecumā!
Gints Meija: Dotības labas, bet spēka spēle un metiens vēl jāpilnveido. Ja ieskrienas, tad grūti apturēt, taču – labāk būtu, ja starta eksplozija būtu lielāka. Pagājušās sezonas beigās man Gints spēlē patika labāk – bija azartiskāks, motivētāks. Nezinu, varbūt viņš ir samierinājies ar pašreizējo lomu, taču – tā nedrīkstētu būt. Tagad, kad Miķelis guvis savainojumu, esam salikuši viņu kopā ar Dārziņu un Spruktu. Būs interesanti pavērot vai šī uguntiņa iedegsies. Vajadzētu.

Par viņiem runā vairāk…

Jurajs Mikušs: Visvairāk pēdējā laikā aprunātais… Bijām nolūkojuši viņu jau pērn. Statistika laba, turklāt tā sasniegta Slovākijas līgā, pieaugušo hokejā. Šaubos, vai daudzi no mūsējiem divdesmit gadu vecumā spētu tā izcelties, jo tur līmenis ir pietiekoši augsts. Ņēmām tāpēc, ka Troters buksēja. Šuplers bija pārliecināts, ka izdosies. Ar domu – kā otrās vai trešās maiņas centrs. Atbrauca fiziski galīgi negatavs – nezinu, varbūt Spartakā bija pārtrenējies. Pagaidām – neiespēlējas. Priekš leģionāra tāda statiska galīgi neder. Var teikt, bija epizodes, kurās viņam nepaveicās, taču spēle kopumā neapmierina. Kā savulaik teica vecais Jurzinovs – labs puika vēl nav profesija. Mikušam šobrīd nav izdevies sevi parādīt un mums bija nodoms viņam uzteikt darbu, taču – tagad viss ir sagriezies savādāk. Trotera un Miķeļa savainojumi prasa ielāpus. Jurajam šajā situācijā nav atkāpšanās ceļa – jāspēlē un, tas jādara labi.
Juris Štāls: Viņš gribēja pierādīt, ka var iekļūt sastāvā. Uzcītīgs. Taču nemānīsim ne sevi, ne hokejistu. Rezervē var sēdēt jaunie, nevis Štāls. Tieši tāpēc esam ar viņu izrunājušies, ka viņš tagad brauc palīgā Liepājai. Ja būs iespēja, būs savainotie, paaicināsim atpakaļ ,ja ne - var piemeklēt kādu sev izdevīgāku variantu, kur spēlēs vairāk.
Vitālijs Karamnovs: Viņam ir labas rokas un galva – tieši tāpēc pēc treniņnotnes paturējām viņu komandā. Zinājām, ka viņš pēc vecuma var palīdzēt arī mūsu MHL komandai – kas jau pierādījies darbībā. Vienā brīdī bija iekritis tādā kā eiforijā – jauniešiem raksturīgā stilā centās baudīt dzīvi. Vajadzēja nopietni aprunāties, pakratīt dūrīti zem deguna. Izskatās – saprata savas kļūdas.
Ainārs Podziņš: Varēs kā jaunais hokejists būt pie Dinamo arī nākošgad. Fiziski noteikti labākais starp deviņdesmit otrajā gadā dzimušajiem Latvijas spēlētājiem, taču ir citi trūkumi, kas saistīti ar hokeja tehnisko un taktisko pusi. Vēl slīpējams materiāls. Ja strādās, būs labs rezultāts – daudz vēl jāstrādā un jāspēlē.

Ozoliņš&Cibuļskis: eksperiments izdevās

Sandis Ozoliņš: Bija vajadzīgs laiks, lai Sandis atgrieztos savam vecumam atbilstošā optimālā formā. Pērn tas vēl nebija noticis, jo gluži vienkārši – pauze bez hokeja viņam bija par lielu. Apzinoties savu lomu komandā, nopietni gatavojās un tagad redzam konkrētu kvalitāti. Neapšaubāma autoritāte, no kura jāmācās. Viņš var sataisīt uz ledus mēslus, taču jau nākamajā maiņā iet laukumā un visu salikt pa plauktiņiem. Daudziem šāda psiholoģija nav dota. Līderis.
Oskars Cibuļskis: Eksperiments izdevās, ja runājam par Ozoliņa un Cibuļska tandēmu. Taču pagaidām vēl neprot lasīt spēli tādā līmenī, lai briesmas pie saviem vārtiem nevis novērstu, bet – tās paredzētu. Brīžam spēlē pārgalvīgi, gribētos redzēt vēl vienkāršākus lēmumus un darbības, it īpaši, kas attiecas uz pozicionālo spēli. Spēlē labi, taču šobrīd to dara tāpēc, ka blakus ir labs partneris. Un – ne tikai aizsardzībā, bet arī uzbrukumā (Ņiživijs, Surovijs), kas bieži vien piesedz Oskara neveiklības. Vēl nav gatavs izpildīt lielas lietas, taču dotības labas.

Reķis&Sotnieks: darba zirdziņi

Arvīds Reķis: Ko gaidīju, to arī sagaidīju. Fiziski spēcīgs, drošs aizsargs. Vēlētos lielāku pašiniciatīvu no viņa sagaidīt uzbrukumā, jo Arvīdam tas padodas.
Kristaps Sotnieks: Pēc atgriešanās vasarā no Amerikas, likās, ka sevi ir emocionāli iztukšojis. Iespējams, ieraudzīja realitāti un panīka. Tagad ir atkopies, arī fiziski. Kārtīgs darba zirgs, strādā un nekurn. Viņa zvaigžņu stunda vēl būs, ja vien iegūs lielāku pārliecību par saviem spēkiem. Treniņos tā met pa vārtiem, ka nūjas lūzt un stikli birst, bet, kā spēle – tā šo elementu Kristapa izpildījumā neredzam. Spēlējot uzbrukumā uz zilās līnijas, pietrūkst aukstasinība. Spēcīgs plaukstas metiens, taču – tas jāliek lietā.

Galviņš&Laviņš: galējības un prognozējamība

Guntis Galviņš: Ja par kādu mēs sakām, ka viņa potenciāls ir atbilstošs NHL līmenim, tad pēc talanta un dotībā Galviņš ir pirmais, kam tas piestāvētu. Skrastiņš viņa vecumā bija švakāks, bet – Guntim jāmaina attieksme un darba ētika. Var saņemties un strādāt, bet jau nākamajā mirklī – palaisties. To pašu var redzēt arī laukumā. Neizskaidrojama nestabilitāte. Daba daudz devusi, bet pats to maz izmanto un novērtē. Pēc potenciāla komandas aizsargs Nr.1.
Rodrigo Laviņš: Pēc pagājušās sezonas beidzās līgums un bija liels jautājums vai atstāsim komandas sastāvā, tāpat kā Sorokinu. Taču – nevar noliegt, pēc statistikas un snieguma, pērn bija viens no stabilākajiem komandas aizsargiem. Teicu Šupleram – ja neredzi viņam vietu pirmajā sešniekā, tad kā septītais viņš noteikti ir labākais no variantiem. Var ielekt jebkurā brīdī spēlē pie jebkura partnera. Man pašam ir bieži tā, ka saku – eh, atkal tas Laviņš! – bet, tad pēc spēles apskatos ar treneriem kopā videoierakstu un redzu, Rodrigo ir precīzi izdarījis savu darbu, bet problēmas bijušas viņa partneriem. Protams, arī viņš pats kļūdās, taču kopumā saku – pilnībā attaisno savu lomu un vietu komandā.

Vēl divi Rēldihi un viens Andersons

Jēkabs Rēdlihs: Ja pērn vēl savu sniegumu balstīja ar emocijām, tad tagad klāt nākusi arī meistarība un spēks. Stabils kā Reķis. Spēlē uz noteikumu pārkāpumu robežas, taču to nepārkāpj – ļoti apgrūtina pretinieku uzbrucējus. Agresīvs. Ar darba ētiku nekad nav bijušas problēmas, pārliecinoši atradis vietu šajā komandā.
Krišjānis Rēdlihs: Var spēlēt ļoti labi, taču ir vajadzīgs spēles laiks. Bet to atrast pie sešu aizsargu koncepta nav viegli. Iespējams, treneris viņam netic vai neuzticas, bet jāsaprot – no trenera taču prasa rezultātu. Psiholoģiski viņam sēdēt rezervē ir grūti, taču – šajā brīdī es domāju par komandas interesēm, nevis viena hokejista pašsajūtu. Ja viņam būtu iespēja līdz 15. janvārim, kad jāveic pēdējās maiņas, atrast kādu klubu, kurš viņu izīrē – labprāt, dotu Krišam tādu iespēju. Taču laiks paliek arvien mazāk un nedomāju, ka tas praktiski būtu iespējams. Komandai viņš ir vajadzīgs, lai gan šobrīd laukumā netiek.
Jānis Andersons: Bija variants viņu aizsūtīt uz Somiju, līdz Ziemassvētkiem, jo tur vienai komandai pēkšņi bija savainoti vairāki aizsargi. Taču – iecere pajuka. Turklāt, būtu jālauž līgums. Kā rezerves aizsargs ir laba izvēle. Mums pārmet, ka aizsargu ir par daudz. Bet problēma jau nav daudzumā – nelaime, ka mums nav vietas, kur šiem rezervistiem spēlēt un uzturēt sevi formā. Tiem pašiem krievu klubiem ir daudz vairāk aizsargu, taču viņi savas rezerves iespēlē Augstākajā līgā, kur ir pieklājīgs līmenis. Palikt ar 7 vai 8 aizsargiem nav prātīgi, var notikt visādi, jo tas tomēr ir hokejs.
Ko gribēju piebilst pie spēlētāju raksturojumiem - varu bieži pateikt kādu skarbāku vārdu,varu kritizēt spēlētāju par atsevišķu sniegumu, bet ES TICU VISIEM KOMANDAS SPĒLĒTĀJIEM ,TICU KA VISI KOPĀ VARAM SASNIEGT LIELAS LIETAS, jo ja neticētu tad jau nav jēgas strādāt. Domāju. ka komandā mums ir labākie spēlētāji, kādi mums ir bijuši.

Tiktāl, Normunds Sējējs… Paldies viņam par izklāstu.

P.S. Par Edgaru Lūsiņu nepavaicāju, aizmirsu. Bet – ko tur daudz teikt. Centīgs trešais vārtsargs, kas noder komandas treniņu procesā. Lai trenējas!