Basketbolists Žvīgurs ir īsts latvietis...

Vismaz vienam Ivaram Žvīguram vajadzētu būt katrā komandā. Džekam ar krampi.

--Tu ienāci VEF meistarkomandā sešpadsmit gadu jaunībā, 1968. gadā. Laikā, kad tur cīnījās vēl daudzi slavas gadu basketbolisti ar pašu Jāni Krūmiņu priekšgalā. Kā tas notika, kā tevi uzņēma vecie buki?
--Uz meistarkomandu mani uzaicināja pats leģendārais Oļģerts Altbergs, bet par otro treneri tad strādāja mans basketbola tēvs Alfrēds Krauklis. Pirmā spēle meistarsastāvā man bija Tallinā pret “Kalev” kopā ar tādiem vīriem kā Krūmiņš, Muižnieks, Ozers, Jurgensons, Gulbis, Drāke, Merksons. Atklāti runājot, ciskas bija slapjas, tomēr tajā spēlē kādus četrus punktus iemetu. To notikumu atceros gandrīz vai sīkumos. Pretī cīnījās Lepmets, Lipso, Tomsons, igauņu vecā gvarde. Nezinu citu puisi Latvijā, kurš 16 gadu jaunībā būtu startējis meistarsastāvā – ar to lepojos.
Nekādu diskrimināciju pret sevi nejutu, tāda pret jaunajiem parādījās gadus desmit vēlāk.
--Tu gan esi no spicajiem džekiem, kas sev uz kājām neļauj kāpt. Tāds pats biji arī agrā jaunībā?
--Tobrīd vis nevarēja celt degunu gaisā – ja arī kāds būtu kāpis, tad nāktos to paciest. Jāpaiet drusku maliņā. Tik jauni arī tagad meistaros nespēlē. Raksturs man tāds, kāds nu ir – un veidojās no mazām dienām, kad visu gribēju darīt pats.
--Bet VEF krita laukā no augstākās līgas. 1969. gada rudenī bija jācīnās par palikšanu. Pārspēlē tiesnesis pienāca pie trenera Kraukļa un teica: “Mainiet taču to astoņpadsmitgadīgo Žvīguru nost, viņš ir nopūlējies pilnīgi zaļš!”…
--Jā, spēlēju gandrīz visu spēles laiku, taču vaina nebija tikai pārpūlē. Es cīnījos ar treniņā lauztām divām ribām. Jo vajadzēja…
--Vefs grima, toties tu cēlies, biji izteikts komandas līderis un punktu guvējs. Vai nenāca uzaicinājumi no citām komandām, vai tev tiešām negribējās pacelties pāri tālaika pirmajai (faktiski – otrajai) līgai?
--Piedāvājumi bija katru gadu, no visām Krievijas un Ukrainas augstākās līgas komandām.
--Kāpēc negāji? Tur taču solīja vairāk naudas, dzīvokli, mašīnu…
--Tajā laikā tik trekni piedāvājumi kā šodien nebija vis. Naudu tomēr kontrolēja valsts, kaut bija bagātāki un nabadzīgāki klubi. Šķiet, ka biju Latvijas patriots, nekad neesmu nodevis mūsu komandas. Arī tad, kad mani iesauca armijā un Gomeļskis piedāvāja vietu PSRS izlasē un saldu dzīvi Maskavā – ja iešu uz Cesku (CSKA). Bija vilinoši un bagātīgi, no katra ārzemju brauciena varēja pārvest kādus 5-7000 rubļus, taču tolaik naivi domāju, ka izlasē var tikt arī tad, ja labi sevi parādu Vefā.

--Vienalga, armijā tevi 23 gadu vecumā iesauca gan. Kā juties padomju ierindā?
--Veselas komēdiju lugas vērtībā! Vispirms mani atskaitīja no PSRS izlases jo man bija iekaisuši ceļgali un vairs nevarēju sasniegt tādu lēcienu, kā kādreiz, kad no vietas lēcu metru un 20 centimetrus. Uz Minhenes olimpiskajām spēlēm 1972. gadā jau biju simtprocentīgs braucējs. Bet tad notika Gagarina kausa kārtējā izcīņa – Ļeņingradā, uz “Jubilejnij” sporta pils ledus, tikai plānu dēļu kārtiņu pārklātu. Jau tā traumētos meniskus tur sasaldēju galīgi, piemetās tāds kā plaušu karsonis – tikai ceļgalos. Tā savu labo lēcienu un vietu izlasē pazaudēju. Dakteris pateica, ka ceļgalus pilnīgi izārstēt nevar.
--Vēsture atgādina: divus gadus nospēlēji Rīgas ASK…
--Es aizgāju pagrīdē, slēpos pie draugiem. Tikmēr pie manas mājas vaktēja armijas patruļa ar automātiem, zaldāti terorizēja visus manus radus, nakts vidū iebrukdami dzīvokļos. Radiņi prātoja: vai neesmu kādu banku aplaupījis? Uz Latvijas ceļiem uzdarbojās ne jau autoinspekcijas – armijas vienības, meklēja Žvīguru kā kādu bīstamu noziedznieku.Taču cik ilgi var slapstīties, basketbola spēle ir publiska padarīšana. Viktors Veismans, tolaik Rīgas ASK šeftmanis, man telefona sarunā apsolīja, ka panāks manu palikšanu Rīgā. Bet ja neieradīšos, tad varu sagaidīt dienestu strojbatā (celtniecības bataljonā, kur dienēja debīlie) aiz polārā loka. Bija vien jāiet.
Tolaik sākās ACSK ilggadīgā visatļautība. No šodienas viedokļa raugoties, mana neiešana uz Maskavu laikam gan bija kļūda – par savu uzticību Latvijai neesmu ieguvis vairāk, kā ar slapju grīdlupatu pa purnu. Teiktais gan neattiecas uz attieksmi manā VEF komandā.
--Kāda bija gaisotne karakalpu komandā?
--Nevarēju pierast pie mūžīgās mātošanās. Treneris Valentīns Meļņičuks, sadzīvē jauks un iejūtīgs, pieklājīgs cilvēks, spēļu laikā tā gānījās tā, ka ausis novīst. Nespēju pieņemt tādu attieksmi – tiklīdz kaut kas drusku nesanāk, tā tevi izgāna no panckām laukā. Krievu mentalitātei uzbļāviens ir vitāli nepieciešams, bet es tak esmu latvietis! Mēs no lamāšanas apjūkam, nezinām vairs, ko ķert, ko grābt. Krieviskā attieksme pret basketbolu mani atbaidīja pat izlases laikā.

--Divi gadi tika nodienēti basketbola laukumā, taču vaļā tevi negribēja laist ne par kādu cenu…
--Tolaik ASK bija augstākajā līgā, bet VEF mocījās pa pirmās līgas lejasdaļu. Ne tikai armijnieki, arī Latvijas basketbola vadītāji uzskatīja, ka man jāpaliek pie ASK tā panākumu vārdā. Taču es redzēju, ka Vefā nopietni strādā pie komandas sakārtošanas, ka tur aizvien ir latviešu puikas, un tiecos atpakaļ – mājās. Nedeva pāreju. Tad rakstīju vēstuli laikrakstam: “Gribu spēlēt Vefā”.
--Man izdevās to iebīdīt tālaika galvenajā partijas laikrakstā “Cīņa”. Redaktors Britāns bija prasījis sporta kuratoram Rubenim: ko lai atbildu? Partijnieks teicis: esi mierīgs, es to lietu nokārtošu.
--Vai nu Rubenis vai nu kas “to lietu” bija spiesti nokārtot – pārāk liels tracis sacēlās. Šmuce sanāca vienīgi demobilizējoties. Maskavā (kur bija mana reģistrētā un oficiālā dienesta vieta, Rīgā skaitījos tikai atkomandētais), prasīja nodot zaldāta lauka un parādes uniformas – kādas nekad netiku saņēmis, jo Latvijā nebiju reģistrēts kā kareivis. Taču es paliku pie sava, jo biju Krauklim apsolījis atgriezties Vefā – kurš mani materiāli atbalstīja visu to armijas laiku. Galu galā dokumentus gariem zobiem tomēr nokārtoja. Paspēju piedalīties VEF spožajās pārejas spēlēs uz augstāko līgu 1977. gadā.

--Pēc atgriešanās augstākajā līgā Vefs iesāka vareni…
--Mēs bijām pirmie, kas PSRS augstākajā līgā parādīja superātru spēli. Tas bija ne tikai stils, bet arī nepieciešamība. Nebijām bagāti ar izcili gariem centriem pozicionālai spēlei, tādēļ steidzāmies uz priekšu, kamēr sāncenši nav paspējuši nostāties aizsardzībā. Komandā nostiprinājās daudzi jauni spēlētāji, kas to druku spēja turēt un noturēt – Visockis, Zvans, Valters, Krištopāns, Čirkovs, Kalniņš.
--1984. gads tev bija pēdējais lielajā basketbolā. Vai “Kristus vecums” šķita gana liels, lai būtu laiks beigt?
--Mani sāka nerrot. Treneris Valdmanis aizliedza mest, vajagot tikai cīnīties. Valteram arī es jau šķitu par vecu viņa kompānijai. Tā nu spēlējam ar toreizējo Krauliņa komandu Taškentas “Universitāti”. Esam 12 punktu priekšā, es atļaujos izmest divus tālmetienus. Abi izgriežas no groza. Valdmanis brēc: “Ko tu met, ko es teicu?!” Atbildu: “Tad nāc un met pats!”. Mani tūliņ norauj nost, arī otro puslaiku VEF sāk bez manis. Šķiet, ka Valdmanis bija nolēmis reiz parādīt savu īsto varu – bieži vis viņš to nedarīja. Pārsvars tiek pazaudēts, mani sūta laukumā. Neiešu, ja reiz jāspēlē ierobežoti. Veči, Valters arī, saka: ko āksties, mēs zaudējam. Izgāju arī, bet spēle jau bija pajukusi, zaudējām. Braucot mājās pateicu, ka beidzu. Mājās pārbraucis, tūdaļ nodevu formu – un viss! Dzīvojiet laimīgi, jo paši esat vainīgi…

--Tu vienīgais Latvijā tiki no basketbola laukuma padzīts ar noteikumu: “uz mūžu”. Kāpēc, kā tas notika?
--Tā bija spēle Latvijas Basketbola līgā 1992. gadā – ar komandu “Bonus” par iekļūšanu turnīra finālstadijā. Tātad svarīga, izšķirīga cīņa, kur katram sīkumam sava nozīme un vērtība. Es tolaik piedalījos komandā “Nākotne”. Pārsvarā tur bija krievi, bijušie padarmieši, taču viņi mani pieklājīgi uzaicināja piedalīties – ko neviens cits nedomāja darīt. Kaut ko maksāja arī. Tā nu cīkstāmies, līdz beigām kādas pusotras minūtes, mēs esam deviņus punktus priekšā. Tiesnesis Juris Abučs sāk pilniem vaigiem svilpt vienos vārtos – “Nākotnei” par sliktu, jo tikai tā latviešu “Bonus” var savu lietu saglābt. Mēs pretojamies, es, bumbu satvēris, triju sāncenšu ielenkumā tiecos izlauzties, enerģiski kustinu rokas. Atskan svilpe – man rāda pārkāpumu, esot tīši ar elkoni iebliezis pretiniekam. Tad nu pateicu Abučam visu, ko par viņu domāju. Tiesnesis kļūst zvērīgs un dod man tehnisko piezīmi. Ar to pašu mačs bija cauri un uzvarējis tas, kam vairāk vajag – “Bonus”. Pēc spēles nesavaldījos un degradēju starptautiskās kategorijas tiesnesi Abuču – noraujot no lepnās krūtiņas FIBA nozīmi. Par to LBL man lēma mūža diskvalifikāciju.
--Tomēr tu aizvien piedalies veterānu mačos – vai uz tiem mūžīgais sods neattiecas?
--Tik slepeni, bez manas klātbūtnes, diskvalifikāciju piešķīra, tikpat slepeni to noņēma. Pēc kāda gada pienāca klāt Valters un pateica, lai atkal spēlējot vesels. Tā tās lietiņas lemj latvju basketbolā!