Vai tiešām mums nespīd...

Pēc nepilna gada Sočos sāksies ziemas olimpiāde, kurā no latviešiem atkal gaidīs kādu cēlmetāla gabaliņu. Tā ātri pārskrienot pāri potenciālo braucēju sarakstam, medaļu pretendentu nemaz nav tik daudz. Brāļi Dukuri – noteikti, reizi četros gados, ar apskaužamu regularitāti, šauj arī kamaniņu sporta slotas kāts. Biatlonā varbūt Andrejs Rastorgujevs iepriecinās...Un tad jau tradicionāli nāk bobslejs, kas zem Latvijas karoga vēl olimpiādēs nav atnesis mums nevienu medaļu. Kāpēc tā, katrai olimpiādei ir cits stāsts. Sākot jau ar atlaistu VEF vadošo bobsleja inženieri, kā rezultātā pagalam greizas (burtiski!) bobsleja kamanas 1992. gadā pirms Albervilas, beidzot ar Jāņa Miņina aklo zarnu Vankūverā.

Lai arī pirms dažiem gadiem nevienam pat prātā nenāktu par to sākt runāt, tomēr tagad varam teikt droši – Oskars Melbārdis tiks minēts starp Soču medaļas pretendentiem. Pat ja Latvijā būs rezervēta attieksme, tad gan jau konkurenti latvieti izcels. Un pelnīti. Nākas jau atkārtoties, bet tas, ko savā karjeras sākumposmā ir paveicis Oskars, ir absolūti fenomenāli. Ja neapstāsies progresā, tad to pašu varēsim teikt arī par „mazo Oskaru” jeb nepilnus 20 gadus veco Oskaru Ķibermani. Teicams starts, straujš progress braukšanā – tā ir Latvijas bobsleja jauno laiku firmas zīme. Viss it kā būtu, arī tehniku pa kaktiem izdodas sameklēt. Bet...

Te arī mēs nonākam pie visbūtiskākās lietas, par ko nākotnē, droši vien jau pēc Sočiem, der padomāt. Ir cilvēki, kas uzskata – Latvija ar svešu tehniku nekad nekļūs par olimpiskajiem čempioniem. Sandis Prūsis savukārt ir pārliecināts, ka latvieši nekad neuzvarēs ar dzelžiem, bet gan ar cilvēkiem. Latviešu bobsleja inženieri savulaik ir bijuši atbildīgi par vairākām tehniskajām revolūcijām bobslejā. Ir bijuši laiki, kad mēs esam balstījušies tikai uz savu tehniku, taču pēdējos piegājienos lielas uzvaras tā mums nav nesusi. Iepriekšējais izlases treneris Jānis Skrastiņš latviešu tehnikas attīstīšanai veltīja veselu olimpisko ciklu, kas beidzās ar konfliktu, treneru maiņu un uz karstām pēdām iegādātām „Singer”, tolaik sapņu kamanām, jau nākamajā sezonā. Tas nenoliedzami deva tūlītējus rezultātus un iedzina nelielu ķīli attiecības starp Latvijas izlasi un Bobsleja Tehnisko centru. Pērn sanāca aprunāties ar vienu no BTC simboliem Hariju Švanku. Viņš, runājot par uzticības kredītu pašu radītajām kamanām, sarkastiski izteicās par speciāli aizvadītajai sezonai būvētā divnieka izmēģinājumiem – sak, iedod puikām, kas vēl nemāk braukt, kamanas un tad saka, ka neslīd. Tas, viņaprāt, neesot nekāds atskaites punkts. Kad šo atstāstīju Zintim Ekmanim, viņš kļuva pikts – proti, viņš jau ir pēdējais, kuram kāds stāstīs par braukšanas kvalitāti un tās trūkumiem.

To pat nevar saukt par konfliktu, bet gan par viedokļu apmaiņu starp cilvēkiem, kurus šķir 10 – 15 simtdaļas. Tieši tik lielu atpalicību no vēlamā lēš Latvijas izlases galvas. Bobslejs tagad ir autobūves skavās, un tas mums par labu nerunā, kaut arī autobūves zināšanas stāvēja klāt Latvijas bobslejam, arī vēl zem PSRS karoga startējot.

Sava daļa taisnības ir abām pusēm. Skaidrs, ka ar šā brīža resursiem mēs nevaram skrieties ar labākajiem ārzemju ražojumiem. No otras puses, uz to nestrādājot, nav pat jēga cerēt, ka kādreiz būs kaut kas derīgs. Inženieru potenciāls vēl joprojām mums ir, kaut arī jau ar sirmām galvām. To pazaudēt būtu ļoti, ļoti liela nolaidība. Jaunam grūdienam ir vajadzīga nauda, tās, protams, nav – lūk, arī objektīvs iemesls. Tikmēr pērn pavisam klusi tika gandrīz vai garām palaists fakts, ka Stīvens Holkombs pasaules čempionātā divniekos uzvarēja ar BTC kamanām, kuras BTC šefs Skrastiņš bija ilgāku laiku lolojis un gatavojis tieši tam pasaules čempionātām. Secinājums – varam, ja gribam un plānveidīgi pie tā strādājam. Iespējams, vienai trasei, vienām sacensībām, bet – strādājam. Olimpiskās spēles ir reizi četros gados...

Pirms pasaules čempionāta Latvijas izlases „autoparku” papildināja „Wallner” kamanas, pēc kurām tik ilgi tīkots. Lai arī mums it kā nedod, klāt tiekam tāpat. Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis šajā ziņā ir apbrīnojams cilvēks, kuram analoga nav. Droši vien, ka pat sapņos viņš zīmē shēmas, kā tikt pie kārotā. Un ik pa laikam arī izdodas. Un tomēr – ja nu kādreiz visi sazvērēsies un pateiks, ka latviešiem neko un nekādos variantos nedodam. Ko tad? Runājot par gaidāmajām olimpiskajām spēlēm, tendences katru sezonu rāda, ka, lai cik labi mums ietu arī atsevišķos sezonas posmos, uz lielajām sacensībām lielvalstis izliek ārā tādu ekipējumu, ka varam tikai noskatīties...Savukārt no mums brīnumus var negaidīt – tādu nebūs. Bet tādas naudas kā krieviem, kas var nopirkt ne tikai tehniku, bet arī starptautiskās federācijas prezidentu (par to jau runāja pirms sezonas, domājams, tagad neviens par to vairs nešaubās), mums nav un nekad nebūs. Šeit nu arī parādās fundamentāls jautājums, kas patiesībā ir koks ar diviem galiem – ko darīt? Turpināt, kā ir šobrīd, kaut kā pašiem sev vien zināmā veidā tiekot pie citu ražotas tehnikas, kas panākumus (un arī ne vienmēr) īstermiņā dod, taču kas zina, ko sola nākotne? Vai arī censties pacelt agrākajā līmenī savu ražotni, kas savukārt nozīmē lielas investīcijas un negarantē neko? Šeit ir stāsts par sistemātisku darbu, ko veic teju visas lielvalstis. Mēs taču arī esam bobsleja lielvalsts!

Tā nu daži ļaudis uz kopējās eiforijas fona pukojas, ka pienāks olimpiāde Sočos, pienāks arī nākamā Dienvidkorejā un pārējās, bet zelts mums nespīd un nemaz nevar spīdēt. Tas gan nenozīmē, ka nebūs medaļas...Tā jau sportā notiek, ka ir tādi, kas audzina (gatavo) paši un zina, ka vienmēr būs ko pasmelties, un ir tādi, kas pērk no citiem, jo zina, ko pērk un kāda no tā būs atdeve. Mēraukla ir panākumi, un katram no šiem modeļiem vienmēr ir bijusi un būs piekrišana. Un arī atdeve. Bobslejā izšķirošā nozīme tomēr ir tehnikai. Par to der padomāt...